“Baznīca nav svēto muzejs”

2015. gada 21. augusts 00:01

297

Kad mācītāju Ģirtu Grietiņu aicinu uz sarunu un saku, ka tā būs par viņu kā cilvēku, viņš atraksta: “Tad jau redzēsim, ar ko cilvēks atšķiras no mācītāja vai otrādi.” Taču, lai kā es censtos, man diez ko neizdodas viņu “izrunāt” no mācītāja būtības. Viņš tomēr paliek tāds neparasts, īsti neaizsniedzams, un mani nepamet sajūta, ka mācītājs tomēr nav vienkāršs cilvēks. “Tā nav profesija, tas ir aicinājums, tā ir dzīve,” vēlāk apliecina arī pats Ģirts Grietiņš.

— Kā jūs kļuvāt par mācītāju?
— Tas ir process mūža garumā, kas sākās jau jaunībā. 1989. gadā vecāki mani kopā ar radu bērniem nokristīja un uzdāvināja Bībeli. Tas bija Atmodas laiks, un kristības tolaik bija populāras, taču mani tas ļoti uzrunāja un aizrāva. Kā kristīgs jaunietis sāku iesaistīties draudzes dzīvē Cēsu Jāņa baznīcā un vēlāk izvēlējos studijas Teoloģijas fakultātē. Viss notika pakāpeniski, Dievs mani uzrunāja un vadīja.
— Jūsu dzimtā ir vēl kāds garīdznieks?
— Kāds attālāks radinieks bija mācītājs, taču manu vecāku ģimenēs bērni tika kristīti pat padomju laikā, kad to nebija tik vienkārši izdarīt. Tā ka nevar apgalvot, ka mūsu ģimenē ticība būtu sveša. Kad nolēmu kļūt par mācītāju, tēvs sākumā bilda, vai tā būtu labākā izvēle, bet kopumā vecāki mani allaž atbalstīja visās lietās, arī šajā. Arī citi radinieki ļoti pozitīvi uztvēra šo ziņu.
Mācītāji no debesīm nenokrīt
— Kādā ģimenē esat audzis?
— Inženieru ģimenē — gan māte, gan tēvs bija inženieri. Mana bērnība aizritēja Cēsu pusē, tagad mani vecāki dzīvo Pierīgā. Esmu vienīgais bērns ģimenē, un vecāki par mani ļoti rūpējās. Atmiņā palikuši sirsnīgie svētki — vārda un dzimšanas dienas, arī Ziemassvētki un Lieldienas, kas tika svinēti ģimenes un draugu lokā. Lai gan daudz slimoju, varu apgalvot, ka mana bērnība bija laimīga, un esmu saņēmis daudz mīlestības. Jāatzīst, vēlāk jaunībā arī man bijuši savi izaicinājumi.
— Jūs tiem esat pakļāvies?
— Es neesmu tas gadījums, ka pie Dieva atgriežas pēc alkoholisma vai noziedzīgas rīcības, tādām galējībām neesmu pakļāvies, vienmēr esmu bijis tāds puslīdz kārtīgs. Taču mācītāji no debesīm nenokrīt, esmu izaudzis šajā pašā sabiedrībā un esmu pieredzējis to pašu, ko pārējie, piemēram, klausījies rokmūziku un skatījies tās pašas filmas.
— Kur sastapāt savu sievu?
— Studiju laika beigās Rīgā, apprecējāmies 1999. gadā. Ilze ir ārste, un medicīnas studijām pievērsās vēlāk, kad jau bijām kopā. Kad kļuvu par mācītāju, bija iespēja pārcelties uz dzīvi Ogrē. Vēlāk man piedāvāja kļūt par mācītāju pašreizējā draudžu komplektā, un es atsaucos šim baznīcas aicinājumam. Šim darbam ir tāda specifika, ka draudzēs vairāk darbojos sestdienās un svētdienās.
Cilvēks, nevis svētais
— Vai, jūsuprāt, mācītājs ir parasts cilvēks?
— Es esmu cilvēks, kas ir mācītājs. Protams, mācītājs ir neparasta lieta — tas ir aicinājums, un diez vai to vispār var saukt par profesiju. Tā ir dzīve — sludināšana, mācīšana, darbs ar cilvēkiem, un tas uzliek ļoti lielu atbildību. Cilvēki it kā gaida no mācītājiem gandrīz visu — lai viņš būtu gan menedžeris, gan psihologs un pie reizes vēl svētais. Viņam vajadzētu būt paraugam visās jomās. Taču, no otras puses, mācītāji ir tikai cilvēki. Katram mācītājam ir savas stiprās puses, kur viņš var vairāk, un ir vājās, kurās viņš var mazāk. Mācītājam ir ļoti specifisks uzdevums: vadīt draudzi, sludināt Dieva vārdu, vadīt dievkalpojumus, izdalīt sakramentus, ko cilvēki sauc par garīgām lietām, bet tālāk jau — cik kurš var iesaistīties. Tā atbildība, protams, ir visā dzīvē. Ja vienkārši cilvēki grēko, pie tā visi ir pieraduši, bet, ja grēko mācītājs, ikvienam ir ar pirkstu jāparāda.
— Kuras ir jūsu stiprās puses?
— Man svarīga liekas tieši baznīcas mācība. Mani aizrauj iesvētes mācība, dievkalpojuma sprediķis, sarunas ar cilvēkiem. Taču es neesmu liels organizētājs. Daži mācītāji ir ļoti sabiedriski cilvēki, kas var runāt, pļāpāt, organizēt, es esmu vairāk uz iekšu vērsts, kluss cilvēks. Man vairāk jāpadomā, arī par vārdiem, jo cenšos ar lielu atbildību izturēties pret to, ko pasaku.
“Lai nenostātos priekšā Dievam”
— Uzskatāt, ka pirms kristībām, iesvētībām, laulībām noteikti jāiziet arī baznīcas mācība?
— Man gribas, lai nav tās sajūtas, ka es tikai izpildu kaut kādus rituālus visiem pēc kārtas. Kristot un iesvētot bērnu, vecāki un krustvecāki solās, ka vedīs viņu pie ticības, vedīs baznīcā. Bieži tie mazie bērniņi, kad izaug lieli, grib kristīt savus bērnus. Vienreiz dzīvē cilvēkam ir jāvelta laiks mācībai, Dieva vārdam. Visās lietās ir svarīgi darīt to, ko mēs saprotam. Mācītājs ir tas, kurš māca, un no tā es negribu atkāpties. Taču man ir individuāla attieksme, skatos, kurš cilvēks ir gatavs pieņemt vairāk un ar kuru var runāt īsāk. Man kā mācītājam ir jāparāda ceļazīmes, bet nav jānostājas ceļā. Ir līderi, kuri saka: esmu mācītājs, man ir taisnība, un visi pārējie, kas nedomā kā es, iet uz elli! Nē, mācītājam svarīgākais ir nevis norādīt uz sevi, bet norādīt uz Dievu, un pašam paiet malā, lai nenostātos priekšā Dievam.
— Jūs pats ticat tam, ko mācāt?
— Jā! (Iestājas ilgs klusums, un šajā vārdā ielikta tāda pārliecība! — aut.) Citādi es to nemācītu. Visu laiku piedomāju pie tā, lai mani vārdi neatšķirtos no darbiem. Kaut tomēr jāatzīst, ka pašam viss tik skaisti neizdodas, kā es runāju, taču šo mācību pamatā esmu izlaidis caur sevi, caur savu sirdi. Protams, reizēm arī mani par kaut ko māc šaubas, taču vienmēr pārdomāju, vai pats varu pateikt “āmen” tam, ko saku.
— Ko sakāt cilvēkiem, kas nāk ar apsūdzību: es visu darīju pareizi, bet man uzlikti smagi pārbaudījumi?
— Tas ir viens no grūtajiem jautājumiem: kāpēc tā noticis manā dzīvē? Arī Ījabs gāja ar Dievu tiesāties, kāpēc viņam tik daudz nelaimes notikušas, ja viņš ir labs cilvēks. Es cenšos parādīt to Bībeles labo vēsti: Dievs mums kaut ko saka arī grūtībās. Cita lieta, ka mēs, Dievu lūdzot, jau sagaidām, kas mums par to būs, kā reklāma: tu jau sen to esi pelnījis! Ar šādu attieksmi cilvēki bieži nāk pie Dieva, un mēs arī pret garīgajām lietām izturamies kā veikalā. Izdomājam, ko mums dzīvē vajag, un mums no Dieva viss būs. Bet kāpēc mēs esam izdomājuši, ka mums pienākas laimīga dzīve? Varam pateikties, ka mums dota šī dzīve, veselība, cilvēki, bet tajā pašā laikā Bībele nesaka, ka mums tas viss pienākas un mēs tā dzīvosim mūžīgi. Ja ir attieksme, ka to saņemam kā dāvanu un par to pateicamies, tad arī pie Dieva nenākam ar apvainojumiem. Dievs šajā pasaulē katram devis savu krustu, un nevar pieprasīt, lai esmu izņēmums.
Dievs atlaides nedod
— Kā audzināt savus bērnus?
— Bērnu audzināšana ir liela māksla, bet arī tajā ir jautājums par motivāciju. Bībelē ir trīs motivācijas: ja darīsi slikti, tad būs sliktas sekas — tā ir motivācija, kura nav pati labākā, bet no kuras tomēr pavisam nevar izvairīties; ja būs kas labs izdarīts, tu kaut ko dabūsi — arī tā nav pati skaistākā motivācija, bet tā darbojas; visskaistākā motivācija ir — ja tu izdarīsi kaut ko labu, prieks būs pašam un citiem — tā ir prieka un mīlestības motivācija. Bērnu audzināšanā cenšamies tās kombinēt, kaut tas, kura no šīm motivācijām ir noteicošā, visu laiku mainās. Ticības jautājumos viņiem neuzspiežu savu pārliecību un obligātu prasību iet baznīcā, tāpēc viņi, manuprāt, nav izjutuši problēmas, ka ir mācītāja bērni.
— Jūs arī kā tēvs vienmēr esat ļoti mierīgs, savaldīgs?
— Cenšos, bet vienmēr tas neizdodas. Īpaši, kad bērni savā starpā nevar ko sadalīt.
Tulko sirdij tuvo
— Ja nebūtu mācītājs, kas vēl jūs varētu būt?
— Es varētu darboties kādā humanitārajā sfērā, mani interesē filozofija, bet var jau būt, ka ir kas tāds, ko es vienkārši neesmu izmēģinājis, bet man izdotos. Starp citu, draudzes man lika atklāt to, ka es varu arī dziedāt, kaut iepriekš šķita, ka tā nav mana stiprā puse. Esmu arī tulkotājs, tulkoju no angļu valodas garīga rakstura literatūru. Teoloģijas fakultātē īpašs uzsvars tika likts uz angļu valodu, un tas deva pamatu manām tulkotāja prasmēm. Esmu tulkojis arī to, kas paša sirdij tuvs, piemēram, sava iecienītākā rakstnieka Klaiva Steiplza Lūisa darbus. Manā tulkojumā iznākušas viņa grāmatas “Vienkārši kristietība” un “Svarīgā izšķiršanās”. Lūiss latviešiem pazīstams kā “Nārnijas hroniku” pasaku autors. Pašreiz tulkoju amerikāņu mācītāja Timotija Kellera darbus.
— Lasāt tikai garīga satura literatūru?
— Man patīk arī pasakas, ko tagad lasu saviem bērniem. Esmu izaudzis ar Vinniju Pūku un Karlsonu, man ļoti patīk Astrida Lindgrēne, arī Džons Tolkīns, viņa grāmatu “Gredzenu pavēlnieks” kopā ar bērniem lasām pirms miega. Puikam tā ļoti interesē un patīk.
Veseliem ārstu nevajag
— Ko jūs teiktu cilvēkam, kurš saka: Dievam ticu sirdī, man baznīca nav vajadzīga?
— Man prieks, ka viņam sirdī ir Dievs, taču, manuprāt, tas cilvēks kaut ko palaiž garām. Ir tāds teiciens: Dievs ir visur. Bet vai tu visur vari būt ar Dievu? Mums vajag atrast īpašu laiku un vietu, kur varam būt klusumā ar Dievu. Dievnams ir tā vieta.
— Jums patīk šis darbs?
— Jā, daudzos brīžos tas mani paceļ, iepriecina un iedvesmo, bet Dievs saka, ka ir arī krusta nešana. Tāda sajūta pārņem brīžos, kad neviens nav atnācis uz dievkalpojumu (smejas — aut.). Man prieks redzēt kristiešu sadraudzību, piemēram, Jaunjelgavas draudzē, kur viens otram palīdz un iedvesmo. Katrā draudzē jau ir cilvēki, kas to lietu tver tā nopietnāk un ar sirdi nāk baznīcā.
— Šķiet, jums ir laba humora izjūta?
Man patīk humors. Reiz kāds mācītājs, vadot busiņu, kurā bijām vairāki mācītāji, pēkšņi atlaida no stūres rokas un novilka žaketi. Protestējām, bet viņš nosmēja: “Jūs taču esat mācītāji! Vai tad jums bail nokļūt pie Dieva?”
— Jums ir kāds sapnis?
— Visiem mācītājiem ir personīgs sapnis — piepildīt baznīcu! (Smejas — aut.) Ja tu spēj iedvesmot vēl kādu, dod tālāk to prieku, arī iztulkojot grāmatu, tad viens sapnis jau ir piepildījies. Dieva svētību var piedzīvot visur, arī gluži praktiskās un ikdienišķās lietās. ◆

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Ģirts Grietiņš.
Dzimšanas laiks un vieta: 1976. gada 29. februāris, Ventspils.
Izglītība: augstākā — absolvējis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti un Lutera akadēmiju.
Nodarbošanās:
mācītājs Jaunjelgavas, Seces, Daudzevas un Sēlpils luterāņu draudzē, tulkotājs — viņa tulkojumā no angļu valodas latviski izdotas vairākas reliģiska satura grāmatas.
Ģimene: sieva Ilze — ārste, trīs bērni — Beāte Elizabete (14), Adrians Dāvids (7) un Anna Terēze (2).
Vaļasprieks: lasīšana, skriešana, pastaiga ar suni.
Horoskopa zīme: Zivis.

Staburags.lv ARHĪVS

“Baznīca nav svēto muzejs”

Kategorijas