Skaistums prasa upurus

2015. gada 18. augusts 15:32

414

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs saņem aizvien vairāk sūdzību par skaistumkopšanas salona “24 Karat”, kas darbojas Rīgā, agresīvo mārketingu. Pēc to darbinieku uzstājīgās pierunāšanas daudzas klientes iegādājušās kosmētiku un iekārtas pat vairāku tūkstošu eiro vērtībā. Tikai pēc pirkuma sievietes sapratušas, ka, visticamāk, krietni pārmaksājušas.

Vilinošus piedāvājumus, ka vispirms bez maksas piedāvā izmēģināt kādu pakalpojumu un tad izdevīgi iegādāties, noteikti saņēmis katrs. Cilvēki lielākoties tiem arī labprāt atsaucas, jo vēlas taču ietaupīt. Tikai diemžēl aizmirstas patiesība, ka bez maksas siers ir tikai peļu slazdā.

Arī pati reiz piekritu piedāvājumam apmeklēt gan citu skaistumkopšanas salonu un izmēģināt dārgu procedūru ar kosmētiku, kuras sastāvā ir melnie ikri. Arī princese Diāna sejas ādu ik pa laikam lutinājusi ar melnajiem ikriem, un kura gan nezina, cik labi viņa izskatījās! Uzreiz varu teikt, ka rezultāts pēc procedūras man patika, bet, tā kā neesmu miljonāre, tad summa par kosmētiskajiem produktiem man šķita nesamērojama. Tāpat kā citām apmeklētājām, arī man veltītie smaidi un uzmundrinošie vārdi ātri vien nomainījās ar piktiem izteicieniem brīdī, kad kategoriski atteicos to visu pirkt. Piedāvātais produkts, iespējams, nav slikts un varbūt atbilst cenai, bet veids, kādā to mēģina “iesmērēt”, atvaira pēdējo vēlmi iegādāties. Turklāt pašu procedūru darbiniece veica pavirši, oda pēc smēķiem un nemākulīgi mēģināja risināt psiholoģiskas sarunas. Solītās debešķīgās sajūtas vietā tieši attieksmes dēļ no salona izgāju apjukusi. Tomēr guvu labu pieredzi, kas arī ir ieguvums.

Līdzīgs mārketings ir arī citās preču izplatīšanas kompānijās — prezentācija, pusdienas, nepiespiestas sarunas, un cilvēkam šķiet, ka bez konkrētās preces viņš vairs nespēs dzīvot. Turklāt neērti jau atteikt, ja esi viens pret vienu ar pārdevēju, kurš tā centies. Man ir divējāda attieksme pret šādām lietām. No vienas puses, saprotu, ka cilvēkiem vajadzīgs darbs, un ar to mums Latvijā ir, kā ir. No otras — kļūstu neiecietīga brīdī, kad telefonā atskan kārtējais zvans ar piedāvājumu kaut ko iegādāties. Cik var! Man žēl, ka Latvija arvien vairāk pārvēršas tirgotāju valstī, kurā cilvēki mēģina pārdot svešu preci. Liekulības tirgus — tā savu pirmo darba pieredzi lielā kompānijā nodēvēja kāds paziņa. Viņa ziņā bija piedāvāt klientiem konkrētu produktu, un nebija svarīgi, vai pircējam tas bija atbilstošs. Galvenais ir pārdot, tā ka nav svarīgi, vai tas ir kāds kaktu kantoris vai zināma kompānija. Pa vidu tam visam ir apjucis pircējs, kuram var iestāstīt visu. Cilvēks jau paļaujas, ka viņš runā ar speciālistu, bet diemžēl tikai ar pārdevēju.

Staburags.lv ARHĪVS

Skaistums prasa upurus

Kategorijas