Rokdarbi tikai labdarībai

2015. gada 14. augusts 00:01

1298

“Nesaprotu, kāpēc man tik ļoti patīk rokdarbi, bet patīk!” saka Janīna Možeika no Daudzevas. Viņai šonedēļ apritēja 80 gadu.

Sulas no pašas stādīta bērza
“Janīna citiem ir uzdāvinājusi simtiem čību, viņa ir ļoti čakla!” stāsta kāda Janīnas paziņa.
“Čakla un izpalīdzīga, viņai vienmēr gribas visu izdarīt ātri un labi. Pagalms vienmēr sakopts, vasara vai ziema,” teic Daudzeses pagasta bibliotēkas vadītāja Valija Lucāne.
Janīna mūs sagaida dārzā pie savas mājas, kurā skaisti zied dažādu krāsu puķes, līkst ābeles, bet dārza malā šalko bērzi un viens ozols. Ābelītes, bērzi un ozols ir pašas stādīti, nu tiem ir jau 25 gadi — tik, cik ilgi Janīna dzīvo Daudzevā. Ap kokiem ir laba aura, ozols dod spēku, bet bērzs šopavasar saimnieci “cienājis” ar sulām. Savukārt eglītei rit piektais gads. “Auga dzelzceļa malā, ieliku podiņā, pa ziemu turēju mājā, bet pavasarī izstādīju dārza malā,” stāsta Janīna. “Visi koki tiek apmīļoti, tāpēc laikam arī labi aug.”
Pie saimniekiem no deviņu gadu vecuma
Katra diena sākas ar rīta apgaitu pa dārzu — jānolasa gliemeži, jāapčubina puķes.
Jānorok jaunie kartupeļi, kamēr ūdensžurka nav pastrādājusi posta darbus. Paldies Dievam, spēks un varēšana vēl ir.
Klētiņā pie sienas ir skaists dekors — meitene zirgā un Aspazijas dzejas rindas: “Mazā, sirmā kumeliņā/Jāj pa ceļu pasaciņa.” Tas bijis pats pirmais rokdarbs, kas darināts Latvijā. Janīna teic, ka zirgam vajadzējis daudz dzijtiņas un lielu pacietību. Viss apgūts pašmācībā. “Esmu dzimusi Lietuvā, ģimenē bijām četras māsas un četri brāļi, no visiem tagad esmu palikusi viena,” viņa stāsta.
Bērnība pagāja kara un pēckara laikā, bija grūti izdzīvot. Kara laikā nošauts tēvs, gāja bojā arī māte, un Janīna kļuva bārenīte. No deviņu gadu vecuma viņa dzīvoja un strādāja pie saimniekiem. Viņi jau neļaus sēdēt ne minūti, un tā Janīna pieradusi pie darba. Bijusi čakla un pati prasījusi, ko vēl vajag padarīt. 13 gadu vecumā Lietuvā strādāja kūdras fabrikā, kur bija ļoti smags darbs.
Uz Neretu Janīna pārcēlās, jo vīrs strādāja meliorācijā. Neretas kolhozā “Draudzība” Janīna ilgus gadus nostrādāja par slaucēju, lopkopēju, un arī tas nebija viegli. Lai izaudzinātu meitu un dēlu, vajadzēja daudz strādāt, “sisties” pa dzīvi. Toreiz kolhozā bērnudārza nebija, ja bērni saslima, nācās atstāt mājās un domāt, kas ar viņiem notiek. “Bērni man ir ļoti labi, mani žēlo, palīdz,” stāsta Janīna.
Katrs pāris atšķirīgs
Janīna rāda notamborēto čībiņu kalnu, katram pārim citādāks raksts, krāsas, nav divu vienādu. Tās viņa tamborē tikai labdarbībai. “Es rokdarbus nepārdodu, tikai dāvinu,” saka jubilāre. “Ja cilvēki priecājas, tad arī man ir prieks. Kad biju bārenīte, man klājās grūti, tagad gribu palīdzēt citiem bāreņiem, bērniem no trūcīgām ģimenēm, veciem, vientuļiem cilvēkiem. Dēls dzīvo un strādā Salaspilī, salieku čībiņas pa 45 pāriem vienā somā, un dēls aizved. Kādreiz, kad bērni bija mazi un vajadzēja naudu iztikai, rokdarbus pārdevu, bet tagad sen jau vairs nē. Iztikai man pietiek, daudz ko izaudzēju dārzā. Man nepatīk raust naudu, mantrause neesmu. Ir tāds teiciens: kam man nauda, ja es pats no zelta!” viņa saka.
Pašai brīnums — pa kuru laiku?
Janīna rāda fotogrāfiju, kurā Salaspils dāmas uzāvušas viņas notamborētās čības. Citā fotogrāfijā redzama meitene, kura, saņēmusi dāvanu, no prieka sākusi raudāt. Fotogrāfijas atsūtījušas Salaspils sociālā dienesta darbinieces. Arī pateicības rakstus par labdarību vairāku gadu garumā, par brīvprātīgo darbu Salaspils iedzīvotāju labā. Pateicība vairākkārt ievietota izdevumā “Salaspils Vēstis”. Uz galda Rīgas 93. vidusskolas pateicība par sirsnīgo un silto Ziemassvētku pārsteigumu pagājušā gada nogalē.
Savulaik Daudzeses pagastam dāvināšanai iedzīvotājiem notamborētas vistiņas uz olām, sagaidot Cūkas gadu — cūciņas. Daudzeses pamatskolas dejotājiem darinātas zeķes. Darbi dāvināti daudziem, tie aizceļojuši arī uz ārzemēm.
“Reizēm pati brīnos, pa kuru laiku tādu čībiņu kalnu esmu notamborējusi,” saka Janīna. “Pavasarī, kad jāapstrādā dārzs, paroku zemi, bet, kad piekūstu, eju istabā un tamborēju, tā man ir atpūta. Ziemā tamborējot laiks ātrāk paskrien. Nevaru bez darba nosēdēt ne brīdi, visu laiku kaut ko vajag darīt. Ja dārzā izaug lielāka raža, nekā pati varu patērēt, dāvinu citiem. Reiz dēls prasīja, kur gan tik daudz kartupeļu lai liek? Es viņam teicu — aizved uz Rīgu, izber uz ielas, cilvēki salasīs un vēl paldies pateiks. Kas vienam paliek pāri, noder citam. Citiem vajag palīdzēt, un man sagādā prieku tas, ka citiem ir prieks.”
“Tā kā biju bārenīte un augu pēckara laikā, par dzimšanas dienām neviens nerunāja,” stāsta jubilāre. “Tagad ir citādi, tomēr dāvanu man nekādu nevajag. Savās dzimšanas dienās braucu pie bērniem, jo viņi strādā, un mūsdienu dzīves ritmā man ir daudz vairāk laika nekā viņiem.” ◆

+ 3

Staburags.lv ARHĪVS

Rokdarbi tikai labdarībai

Kategorijas