Klausoties kori, izvēlas profesiju

2015. gada 14. augusts 00:01

Šonedēļ vārdadienu svinēja Vizmas, un šī vārda īpašnieces pulcēsies savā ikgadējā salidojumā Cēsīs. Arī diriģente Vizma Maksiņa no Toronto Kanādā jau daudzus gadus cenšas būt šajā laikā Latvijā. Uz šejieni viņa gan atbrauc ne tikai šī iemesla dēļ, ar Latviju saista Dziesmu svētki un piederības izjūta tai. Tā kā Vizmas Maksiņas dzīvē nozīmīga ir mūzika, viņai ir svarīgi arī atbalstīt jaunos talantus. Diriģentei izveidojusies sadarbība ar Pļaviņu mūzikas skolu, un rudenī viens šīs mācību iestādes kora klases audzēknis varēs saņemt Vizmas Maksiņas stipendiju. Par to visu saruna ar diriģenti.

Saikne ar dzimtas vēsturi
— Kādas ir jūsu dzimtas saknes Latvijā?
— Mani vecāki kā bēgļi pēc Otrā pasaules kara nonāca Kanādā, kur es esmu dzimusi. Tēvs Uldis Maksiņš pirms desmit gadiem atgriezās Latvijā savā dzimtajā pusē — Burtnieku novada Matīšos. Tēvam jau ir 90 gadu, tāpēc tagad braucu pie viņa biežāk. Mammas Astras Ādamsones dzimtā puse ir Krustpils, kas arī man ir ļoti tuva. Viņas vecākiem piederēja Krustpils saliņa, kur tagad ir estrāde. Tur joprojām ir norāde “Ādamsona saliņa”. Parkā pie saliņas bija māja un Ādamsona zāģētava. Šos īpašumus mēs tā arī neatguvām. Tāpēc man reizē ir skumji un tomēr arī liels prieks ik reizi būt šajā pusē, jo tā ir saikne ar dzimtas vēsturi.
— Kad notika jūsu sastapšanās ar Latviju?
— Uz Latviju braucu jau no 1985. gada, lai apmeklētu Dziesmu svētkus. Tad vēl bija padomju laiks, bet sirds mani aicināja uz šejieni. Dziesmu svētki man allaž bijuši tuvi, jo mana profesija ir mūzikas pedagoģija un diriģēšana. Ja pati tajos nepiedalos, tad esmu klausītāja, arī šīs vasaras skolēnu dziesmu un deju svētkos. No 1990. gada pieaugušo Dziesmu svētkos trīs reizes esmu bijusi virsdiriģente, un tajos piedalījušies arī mani Kanādas dziedātāji. Tas bija liels pārdzīvojums un gods, kas mani uz mūžu saliedēja ar Latviju.
— Vai bijusi iespēja uzstāties arī Krustpils saliņas estrādē?
— Nē. 1996. gadā manis vadītajam kamerkorim “Dzirksts” notika koncerts Jēkabpilī, ko sarīkoja toreizējā kultūras nama vadītāja Ludmila Bērziņa. Klausītāju bija pilna zāle. Tolaik ar koncertiem apbraucām daudzas Latvijas pilsētas. Tā bija kā atgriešanās mājās.
— Mammai izdevās vēlreiz redzēt savu dzimto pusi?
— Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viņa divas reizes atbrauca un redzēja mīļās vietas. Viņa man daudz stāstījusi par dzimtajām mājām — kā saliņā ganīja govis, kāds bija ābeļdārzs. No tiem laikiem saglabājušās gan tikai dažas liepas un viena ābele. Ir labi, ka saliņā tagad ir estrāde, bet es šo vietu joprojām domās redzu tādu, kāda tā bijusi mammas bērnības atmiņās. Saliņā vajag vēl daudz ko uzlabot, lai cilvēki šo vietu var izmantot pilnībā. Braucu uz turieni gluži kā svētceļojumā. Nav zudusi arī saikne ar jēkabpiliešiem. Bieži viesojos pie mātes kaimiņienes Valijas Bērziņas un tagad apciemoju Margitu (Bērziņu) Keišu. Komponiste Ilze Arne, kura arī nāk no Jēkabpils, radio bija dzirdējusi, ka es Kanādā diriģēju viņas komponētās dziesmas, un sākām sadarboties. Viņa daudz rakstījusi dziesmas par Daugavu, kas man ir tuvas, turklāt ar Andreja Eglīša tekstiem, ko latvieši ārzemēs ļoti cildina. Ir daudzi zināmi cilvēki, kuri uz ārzemēm emigrēja no Krustpils, Pļaviņām, Gostiņiem, un visi turējās kopā, atbalstot cits citu.
Jāveido lielas skolas
— Kas jūs pamudināja kļūt par mūziķi?
— Dziedāt man patika jau skolā, arī apmeklējot latviešu skoliņu un nometnes. Agri sapratu, ka nākotnē vēlos mācīties mūziku. Vislielākā interese par to radās, dziedot latviešu tautasdziesmas. Pagrieziena punkts bija latviešu dziesmu svētki Toronto. Klausoties lielo kopkori, es astoņu gadu vecumā mammai teicu, ka vēlos mācīties dziedāt. Deviņu gadu vecumā sāku dziedāt jauktajā korī “Daina”, kura diriģente bija Alma Skudra-Kārkliņa no Gostiņiem. Viņa ātri mani ievadīja šajā darbā, un jau 16 gadu vecumā pati diriģēju kori. Kanādā nav tādu mūzikas skolu kā Latvijā. Vispārizglītojošajās skolās ir plaša mūzikas programma, bet, ja vēlas ko papildus, jāapmeklē maksas nodarbības, un maniem vecākiem vajadzēja daudz ieguldīt, lai dotu man muzikālo izglītību. Studēju Rietumontario Universitātē, kur ieguvu grādu mūzikas pedagoģijā, dziedāšanā un diriģēšanā. Vēlāk studijas turpināju Toronto Universitātē.
— Kur strādājāt?
— Vairāk kā 30 gadu Kanādas skolās nostrādāju par mūzikas skolotāju. Vadīju korus, dziesmu spēles, režijas, pūtēju un džeza orķestri. Kanādā pamatskolas ir mazākas izglītības iestādes, bet vidusskolas izveidotas lielas, kur nodrošina ļoti daudzpusīgu izglītību. Tāpēc domāju, ka arī Latvijā izglītību nevajag sadrumstalot, jāapvienojas un jāveido lielas vidusskolas, lai bērniem var iedot maksimālo.
— Vai kanādieši arī ir kora dziedātāji?
— Nemaz. Par to gan esmu cīnījusies visu laiku un veidojusi korus un ansambļus. Tomēr, ja cilvēki paši to nav piedzīvojuši, viņiem grūti saprast, kas tas ir.
— Latvijā daudz sūkstāmies, ka valsts atbalsts ir pārāk mazs.
— Kanādā tas ir vēl mazāks, interešu izglītība daudzkārt ir par maksu. Vecāki, kuri vēlas, lai viņu bērni nodarbojas ar sportu, maksā par nodarbībām. Brālis maksāja 100 dolāru par triju mēnešu nodarbībām basketbolā un vingrošanā saviem dēliem. Arī vecāki iesaistās, lai rīkotu sacensības un vestu bērnus uz tām. Domāju, cilvēkiem pašiem daudzkārt jāuzņemas atbildība, lai kaut kas notiktu, nevis tikai jāgaida no valsts. Arī latviešu kopienas korus un ansambļus uztur tikai paši dalībnieki. Tur cilvēki bija pieraduši, ka var izcept kūkas un pārdot, lai nopelnītu naudu kādam mūzikas instrumentam vai viesu uzņemšanai. Arī Kanādas latviešu dziesmu svētku rīkošana notiek tikai ar brīvprātīgo darbu. Tiem gatavojamies piecus gadus. Katram ir savi pienākumi, un nevienam neko nemaksā. Visus izdevumus sedz tikai no ieejas biļetēm. Tāpēc tas ir milzīgs ieguldījums piedalīties šajos svētkos. Domāju, ka arī Latvijā jāaudzina publika, ka tai ir jādod pretī, jo ikviens koncerts ir īpaši gatavots skatītājiem. Tas jānovērtē.
Dzīve divās daļās
— Saikne ar Latviju kļūst ciešāka?
— Mans mūžs vienmēr bijis dalīts — Kanāda, kur ieguvu izglītību, strādāju, un Latvija, ar ko saistīta mana dvēsele mūzikā, dzimtas vēsturē, tautasdziesmās. Tāpēc tagad pusi laika pavadu abās valstīs, meklējot iespēju, kā ar savām zināšanām un darbu palīdzēt Latvijai. Man ir svarīgi atbalstīt bērnu izglītošanos — ne tikai dziedāšanas prasmi, bet arī latviešu tautasdziesmu un mūzikas zināšanas. Lai bērni ar lepnumu var piedalīties dziesmu svētkos, jo ir skaidrs, ka Latvija bez tiem nevarēs izdzīvot. Tos cilvēki uzdrīkstējās rīkot jau senatnē. Tas viņus saturēja kopā tad un arī tagad. Daudzi pagasti cenšas rīkot savus vietējos svētkus, kas arī vieno iedzīvotājus un dod iespēju sadziedāties, cildinot savas kultūras vērtības.
— Stipendijas piešķiršana ir veids, kā atbalstīt jaunos mūziķus Latvijā?
— Ārzemēs tā ir ierasta prakse, ka ir stipendijas, kas palīdz izglītoties talantīgiem bērniem ar mazāku rocību. Nevienam vairs nav jāpierāda, ka mūzika cilvēka attīstībā ir ļoti nozīmīga. Jo agrāk sāk ar to nodarboties, jo vairāk dzīvē sasniedz. Ne visiem jākļūst par mūziķiem, bet šīs zināšanas ir labs pamats visai dzīvei. Pļaviņu mūzikas skolas direktori Ditu Ārguli pazīstu jau vairākus gadus. Esmu viesojusies šajā skolā, un radās doma par stipendiju kora klases audzēknim. Tas varētu būt pamudinājums arī citiem tajā iesaistīties.
— Nav bijis domas pārcelties uz Latviju?
— Vispirms vajadzēja pabeigt darbu Kanādā, lai saņemtu izdienas pensiju. Lai pārceltos pavisam, vajadzīgs kāds pieturas punkts. No 2000. līdz 2002. gadam biju Latvijā, jo strādāju par pasniedzēju Rīgas Starptautiskajā skolā. Tā bija iespēja iepazīt Latvijas ikdienu, būt šajā sabiedrībā. Ir ilgam laikam jāpaiet, lai izdzēstu pagātnes pēdas, bet jau tad varēja just, ka jaunieši ir atvērti un vēlas veidot labāku Latvijas nākotni. Tikai jāvirzās uz priekšu, lai arī daudzos joprojām ir liela skepse. Turklāt negatīvisms ir lipīgs. Reiz kādam taksometra vadītājam Rīgā teicu — nav jau brīnums, ka visi bērni bēg uz ārzemēm, ja paši tik slikti runā par Latviju! Te ir viss nepieciešamais, lai valsts attīstītos. Tagad esmu tādā kā pārejas posmā, jo jūtos labi abās vietās. Pati vēl cenšos iesaistīties Kanādas latviešu mūzikas dzīvē, jo jūtu pret to pienākumu un atbildību. Joprojām vadu pašas izveidoto kori “Dzirksts”. Latvijā šajā ziņā pietrūkst, ko darīt.
— Vai arī pārējai ģimenei ir saikne ar Latviju?
— Man ir divas māsas un brālis. Viņš nodzīvoja Latvijā 18 gadus, te izveidoja ģimeni un vadīja uzņēmumu. Viņam ar partneri bija viena no pirmajām amerikāņu automašīnu tirgotavām, kas darbojas joprojām. Tomēr brālis izlēma, ka bērniem būs lielākas iespējas Kanādā. Vai viņi tur paliks atlikušo dzīvi, grūti pateikt. Tētim bija skumji, kad brālis tomēr aizbrauca. Viena māsa kļuva par žēlsirdīgo māsu, otra strādā ēdināšanas jomā, un abas ir Kanādā. Tomēr ir latviešu ģimenes, kuras atgriežas Latvijā. Tā, iespējams, nav nauda, kas viņus sauc atpakaļ, bet pozitīvāka attieksme, cerība nākotnei un piederība savai zemei.

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS:
Vizma Maksiņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1955. gada 20. decembris, Toronto.
DZĪVESVIETA:
Toronto.
IZGLĪTĪBA:
augstākā, ieguvusi grādu mūzikas pedagoģijā, dziedāšanā, diriģēšanā un vēstures pedagoģijā.
NODARBOŠANĀS:
vada kori “Dzirksts” Kanādā.
ĢIMENE:
neprecējusies.
VAĻASPRIEKS:
mūzika.
HOROSKOPA ZĪME:
Strēlnieks.

Staburags.lv ARHĪVS

Klausoties kori, izvēlas profesiju

Kategorijas