“Arī šodien domāju: kaut vīzēs, bet brīvā Latvijā!”

2015. gada 11. augusts 00:01

152

“Arī šodien domāju: kaut vīzēs, bet brīvā Latvijā!”

Kad pa tālruni sarunāju interviju, drošības labad vēl pārjautāju, vai es tiešām runāju ar Austru Finku, jo možā balss un jokošanās mani nedaudz samulsināja — zināju, ka manai sarunbiedrei ir 91 gads. Samulsusi biju arī tad, kad viņu ieraudzīju un jautāju, kur var satikt Austras kundzi. Bet es jau tā esmu — smaidot atbildēja uzrunātā kundze, kurai es dotu vismaz 20 gadu mazāk.

Kaut kas no aristokrātes — nodomāju. Sarunas laikā gan noskaidroju, ka liktenis viņu nav lutinājis, taču Austras kundze pratusi priecāties par katru sīkumu un vienmēr iet augsti paceltu galvu, jo pārliecināta, ka cilvēks var ļoti daudz, tikai jāpārvar sevī slinkums.
Uzaicināt Austras kundzi uz interviju rosināja ģimenes ārstes Dainas Eglītes sacītais “Kokneses Vēstīs”: “Apbrīnoju savu pacienti Austru Finku, kura 91 gada vecumā ir saglabājusi ne tikai kustību spēju un prieku, bet brīnišķīgu enerģiju un možu garu. Austras kundze lasa bez brillēm, interesējas par visu jauno, vasarā nakšņo teltī.”
Draudzība aizsākas Viesienā
Austrai šūpulis kārts Madonas apriņķa Ļaudonas pagasta “Indrānos.” Viņa bija apķērīgs bērns. Dzīvojot pie vecātēva, jau piecu gadu vecumā iemācījās lasīt gan jaunajā, gan vecajā drukā. Ģimenē bija trīs bērni, un, lai gan tā necieta trūkumu, meitene agri tika radināta pie darba. Deviņu gadu vecumā viņa sāka ganu gaitas. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Viesienu. Īpašs Austras dzīvē ir 1940. gads. Togad Viesienā, dzīvojot pie Kaķīšu ezera, kaimiņu “Baltužēnu” mājās Austra iepazinās ar ciemos no Krāslavas atbraukušo par viņu trīs gadus jaunāko meiteni Maigu. Nu jau 75 gadus viņas ir labākās draudzenes.
Otrais pasaules karš daudzu cilvēku liktenī ieviesa korekcijas. Arī Austras dzīvē visskaistākie jaunības gadi aizritēja kara zīmē. Tolaik ģimene dzīvoja Taurupē, un meitene iepazinās ar kaimiņos dzīvojošo puisi Kārli Dauguli. Lai viņš izvairītos no darba dienesta Vācijā, jaunieši nolēma apprecēties. 1942. gadā 18 gadu vecumā Austra iekļuva sievas kārtā, bet pēc gada pasauli ieraudzīja abu dēliņš Uldis. Uz Ērgļu slimnīcu pēc abiem atbrauca jaunais vīrs un viņa māte. Nākamajā dienā Kārli un vēl citus pagasta puišus iesauca vācu leģionā. Toreiz Austra nezināja, ka sava dēliņa tēvu redz pēdējo reizi. Vīramāte gan bija rakstījusi ģenerālim Bangerskim, kas bija viņu attāls radinieks, lai ģimenes apstākļu dēļ dēlu atbrīvo no dienesta, taču viņš atbildējis, ka karā visiem likumi vienādi.
Pēc daudziem gadiem Austra uzzināja, ka vīram izdevies kara beigās bēgļu laivā nokļūt līdz Vācijai, tur ārstējies hospitālī, iepazinies ar kādu medmāsu, ar kuru vēlāk saistījis dzīvi. Taču mūža mājas viņš radis Austrālijā.
Šuvēja ar zelta rokām
Pēc kara kopā ar draudzeni Austra devās uz Rīgu darba meklējumos. Pa dienu strādāja dažādus gadījuma darbus, bet vakarā mācījās Raiņa vakara vidusskolā. Kādā reizē, braucot uz dzimtajām mājām, Austra iepazinās ar jaunu vīrieti Arvīdu Finku, kuram jau aiz muguras izsūtījuma gadi Vorkutā. Tā bija liktenīga iepazīšanās, un 1950. gadā viņi apprecējās. Vēlāk dzīvoja paši savā mājiņā Praulienā.
Šuvēja ar zelta rokām — tā par Austru Finku, sieviešu vieglo apģērbu šuvēju “Madonas sadzīves pakalpojumos”, kur viņai aizritēja mūža lielākā daļa, sacīja viņas klientes. Austrai ļoti patika šūt un iepriecināt dāmas, arī pati centās neatpalikt no klientēm — allaž mugurā bija kas pašas šūts. Šuvējas arodu viņa apguva pašmācībā. Centīgā darbiniece gan cildināta avīzēs, gan saņēmusi dažādus apbalvojumus.
Par garlaicību nesūdzas
Pēc aiziešanas pensijā 1979. gadā Austra ar vīru pārcēlās uz Koknesi. Kad vīrs saslima, viņi dzīvoja pie dēla Salacgrīvā. Diemžēl Arvīds neatlaba. Tur arī viņa mūža mājas.
No 2004. gada Austra mājvietu atkal rada Koknesē. Te viņai palīdzīgu roku vienmēr sniedz krustmeitas Silvijas ģimene.
Austras kundzei vienai dzīvot Ģimenes atbalsta dienas centra dzīvoklītī nav garlaicīgi. Viņa seko līdzi notikumiem gan preses izdevumos, gan televīzijā, labprāt uzņem ciemiņus. Viens no viņas vaļaspriekiem ir klausīties klasisko mūziku. Todien, kad pie viņas ciemojos, viņa klausījās disku ar Andrea Bočelli balss ierakstiem. Vienreizīgs dziedātājs — jūsmoja Austras kundze. Mocarts ir viņas iemīļotākais komponists. Un vēl — viņa prot puķu valodu. Jo kā gan citādi izskaidrot to skaisto ziedēšanu un augšanu viņas istabiņā?

***
Iespējams, intervija ar Austras kundzi kādu mudinās kaut ko pārskatīt arī savā ikdienā.
Stingrs dienas režīms
— Jums ir tāds zīmīgs uzvārds — Finka. Vai ir kāda saistība ar slaveno pareģi?
— Šo jautājumu esmu bieži dzirdējusi. Taču man nav nekādas radniecības ar šo cilvēku.
— Kam jūs ticat — Dievam, liktenim, pareģiem, dziedniekiem?
— Dziednieki mūsu dienās ir savairojušies tik daudz, ka nav, kur apgriezties. Nenoliedzu, dažiem varbūt ir īpašas spējas. Daudzos gadījumos cilvēks pats var sevi dziedināt. Man saskare ar kādu it kā dziednieci bijusi tikai reizi — agrā jaunībā. Tas bija kara laikā, es toreiz vēl biju bērniņa gaidībās, un man ļoti sasāpējās zobs. Mamma mani aizveda pie vienas vārdotājas, bet man no viņas izdarībām nebija ne silts, ne auksts. Zobs kā sāpēja, tā sāpēja.
Baznīcā gājēja arī neesmu. Mana reliģija ir nedarīt otram to, kas tev pašam nepatīk. Un baušļus ievērot var, arī baznīcā neejot.
Visvairāk ticu pati sev. Cilvēki nemaz neaptver, cik daudz ir ielikts viņu pašu rokās. Līdz 90 gadu vecumam mums ar draudzeni bija plāns dzīvot intensīvu dzīvi, tagad galvenais — domāt vairāk par sevi. Pirmām kārtām tas izpaužas stingrā dienas režīma ievērošanā. Gribu, lai mans ķermenis izturības ziņā ir līdzvērtīgs sirds stiprumam. Ir taču tik daudz gadījumu, kad cilvēkam sirds ir stipra, bet mūža nogale viņam jāpavada gultā.
Atmodas ideāli nemainīgi
— Jums dzīves plūdums nav bijis kā mierīga upe. Kā esat tikusi pāri grūtajiem brīžiem?
— Esmu ļāvusies dzīves plūdumam un visu esmu centusies uzņemt bez liekas panikas, mierīgi. Mans un draudzenes dzīves moto bija: “Kas būs, to kristīs.”
— Vai jums ir kaut kā žēl, ko neesat izdarījusi?
— Es neko nenožēloju. Viss šajā dzīvē ir noticis tā, kā tam ir jānotiek.
— Kādu dzīves posmu vēlētos piedzīvot vēlreiz?
— Atmodas laiku. Kā šodien atceros 1991. gada 13. janvāra manifestāciju. Toreiz es tajā arī piedalījos. Kad paskatījos uz Brīvības pieminekļa zvaigznēm, no tām staroja tāda gaisma. Toreiz mūsu sauklis bija: “Kaut vīzēs, bet brīvā Latvijā!” Un tā es domāju arī tagad. Un man ir kauns par maniem līdzgaitniekiem, kuri nožēlo, ka gājuši uz barikādēm.
Ārstu apmeklē reti
— No kā jums visvairāk bail?
— Vasarās parasti jūliju un augustu es pavadu pie draudzenes Viesienā, kur blakus viņas mājai ir uzslieta mana pils — milzīga telts, kurā ir ierīkota arī virtuvīte, un es tur saimniekoju. Mainīgo laika apstākļu dēļ šogad jūliju pavadīju Koknesē. Bail ir tad, kad naktī dun pērkons un zibeņo zibens, un mana gultiņa tā vien drebinās. Tādos brīžos cilvēks visvairāk izjūt bijību pret dabu. Patiesībā jau Dievs ir Daba, un tā jau visu nosaka uz zemes.
(Svētdien, sazinoties pa tālruni ar Austras kundzi, viņa pastāstīja, ka jau otro nedēļu dzīvo pie draudzenes teltī. Jūtoties kā Ēdenes dārzā un pa dienas vidu uzturoties ābeļu paēnā. “Esmu nosauļojusies kā nēģeriete,” viņa saka — aut.)
— Vai jūs bieži apmeklējat ārstu?
— Vienreiz gadā. Tad pārbaudu visu asinsainu. Tā man ir ideāla. Ar medikamentiem pārāk neaizraujos. Dzeru tikai tableti pret paaugstinātu asinsspiedienu un zivju eļļu.
Dusmīgi cilvēki uzjautrina
— Ko jūs domājat par mūsdienu ģimenēm?
— Nesaprotu to kopā dzīvošanas modeli. Kāpēc gan nevar apprecēties, ja ir kopīgi bērni? Neko labu nedomāju arī par vīriešiem. Liela daļa pārāk nenopietni izturas pret savu ģimeni. Kaut kādā brīdī viņiem mazinās potence un tad nu skrien pie jaunākām. Protams, tas nav viennozīmīgi.
— Kas jūs spēj sakaitināt?
— To izdarīt ļoti grūti, es uz visu skatos caur humora prizmu. Patiesībā dusmīgi cilvēki mani uzjautrina.
— Kādu dziesmu labprāt klausītos savā dzimšanas dienā?
— Man ļoti patīk Edīte Piafa. Es viņu apbrīnoju gan kā cilvēku, gan dziedātāju. Ļoti aizkustinoša bija filma par viņu “Dzīve rožainā gaismā”.
Man patīk arī dziesma “Aiviekstes ozoli”, kas skanēja manā 90 gadu jubilejā.
Par godu šim notikumam krustmeita bija sarīkojusi nelielas svinības ar pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Viņu man ir kupls pulks — dēls, četri mazbērni, astoņi mazmazbērni un divi mazmazmazbērniņi. Kad skanēja dziesma, es dejoju ar dēlu, un dejas vidū viņš man jautāja: “Mamm, vai izturēsi līdz dejas beigām?” Es atbildēju: “Es izturēšu, bet vai tu izturēsi?” Jā, man šķiet, ka esmu stiprāka par dēlu, bet deju nodejojām līdz galam.
Domā labas domas
— Kāda ir jūsu veselības un možuma recepte?
— Mostos un eju gulēt vienā noteiktā laikā, dienā no vieniem līdz diviem guļu pusdienlaiku. Brokastīs apēdu divas ķiploka daiviņas, veselības kūri ap vienpadsmitiem turpinu ar sauju dzērveņu ogu. Pēcpusdienā ik pa laikam ēdu mellenes. Tās ēdu visu gadu, krustmeita savāra bez cukura, es tās sajaucu vēl ar medu. Pateicoties šīm veselīgajām ogām, es joprojām iztieku bez brillēm! Vēl es cenšos daudz kustēties, ja neizeju pastaigā, ik pa laikam staigāju pa istabu un vingroju. Un vēl — domāju tikai labas domas.
— Un dzīvotprieka formula?
— Lai izjustu dzīvesprieku, nevajag sūroties par to, kā nav, bet vajag priecāties par to, kas ir. Mostoties no rīta, jūtot, ka es atkal redzu šo dienu, pateicos tam, kas ļāvis to piedzīvot, viss pārējais atkarīgs no manis pašas.
— Kāds nosaukums būtu grāmatai par jūsu mūžu?
— Dzīve raiba kā kaleidoskopā.

***
1967. gada Austra Finka saņēma Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra I. Bastika diplomu par sieviešu kleitas modeli ar nosaukumu “Vakara uguns”, kas ieguva otro vietu rudens—ziemas modeļu skatē. Man šķiet, šis nosaukums ir atbilstīgs arī pašai Austrai tagad — viņa ir kā vakara uguns, kura prot tikai degt, nevis plēnēt. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Arī šodien domāju: kaut vīzēs, bet brīvā Latvijā!”

Kategorijas