Ražotājs vienmēr iegūst vismazāk

Zigrīda Siņica, zemnieku saimniecības “Kalna Mežvēveri” īpašniece

2015. gada 11. augusts 00:01

207

Laika apstākļi šovasar bijuši nepastāvīgi, tāpēc zemniekiem joprojām aktuālākais ir lopbarības sagatavošana ziemai, ko arī turpinām gādāt. Mūsu saimniecībā galvenokārt gatavo skābsienu. Pļavas lielākoties jau appļautas, vēl cerība ir uz atāliem, jo vajag daudz barības — saimniecībā ir 70 govju un tikpat jaunlopu. Dienā saražojam vismaz tonnu piena, ko pārdienās pārdodam akciju sabiedrībai “Lazdonas piensaimnieks”. Jau ilgstoši sadarbojamies ar šo uzņēmumu. Piena iepirkuma cena šobrīd nav augsta. Tā kā esam liels ražotājs, tad saņemam vairāk — 22 centus par litru, bet mazo saimniecību īpašnieki krietni mazāk — 16 centu.
Arī 22 centi nav daudz, jo tikpat maksā kilograms lētākās kombinētās barības, ko pērkam piebarošanai. Bez tās nevar iztikt, jo lopiem nepieciešama papildu barība spēkam. Vēl ir citi maksājumi, un no nopelnītā daudz pāri nepaliek. Tikai — sūksties vai nesūksties par iepirkuma cenu, neviens vairāk neiedos. Mums vēl ir laba situācija, jo par pienu samaksā regulāri un laikus. Citiem klājas krietni grūtāk. Šobrīd smaga situācija izveidojusies uzņēmumā “Trikāta KS”, kas pasludinājis maksātnespēju. Tā vadītājs Uldis Krievārs plašsaziņas līdzekļos teicis — lai vai kā, bet zemniekiem naudu atdos, un tā tam jābūt.
Ar lielām cerībām savulaik izveidoja uzņēmumu “Latvijas Piens”, bet diemžēl nekas labs no tā nav iznācis. Tagad atzīst, ka pašiem uzņēmuma dibinātājiem nevajadzēja būt tā valdē, bet bija jāpieaicina speciālisti, kuri labāk pārzina komerciju. Piena iepirkuma cenu zemniekiem turēja augstu, bet vienā brīdī tomēr nespēja to maksāt un veidojās parādi. Iespējams, “Latvijas Piens” vēl var izķepuroties, bet kaut kas jāmaina saimniekošanā. Visticamāk, ir savi “zemūdens akmeņi”, ko mēs nezinām. Visos laikos bijuši cilvēki, kuri šādās situācijās prot gūt savu labumu. Kaut vai atceramies likvidētās Latvijas cukurfabrikas. Nav šaubu, ka veikli darboņi ar to labi nopelnīja. Tikai zemnieki, kuri speciāli cukurbiešu audzēšanai iegādājās dārgu tehniku, neieguva neko, izņemot parādus. Tā tas bijis visos laikos, ka tiešais ražotājs iegūst vismazāk.
Ir gandarījums, ka varam iztikt bez kredīta un dzīvot ar to, ko paši nopelnām. Darbojamies piena lopkopībā, un nav domas mēģināt darīt kaut ko citu. Ikviena jauna lauksaimniecības nozare prasa papildu ieguldījumus. Pamazām esam sagādājuši nepieciešamo tehniku, un tas nebija viegli. Ir mums arī neliela daļa gaļas bullīšu, bet to audzēšanu nedomājam izvērst par pastāvīgu. Lai gan šobrīd zemnieki atzīst, ka ar vienu nozari izdzīvot ir grūti. Esam par maziem, lai saviem spēkiem vēl kaut ko darītu. Savulaik mēģinājām paši pienu vest uz pilsētu un pārdot, gatavojām krējumu, bet ātri sapratām, ka tas nav izdevīgi, jo nepieciešamas papildu atļaujas, un vajag cilvēku, kurš ar to nodarbojas. Ja produkcijas ir maz, tad to var paveikt, bet mums izdevīgāk nodot uzreiz visu pienu. Šobrīd jau runā par valsts kompensācijām zemniekiem, jo ar piena naudu vien izdzīvot grūti. Nevienos laikos gan zemnieks nav bijis bagāts. Varam priecāties, ka darbus paveicam un iztikai pietiek.
Tāpat kā daudziem, arī mums lielu postu nodara mežacūkas, izrušinot laukus. To medības pagaidām situāciju neuzlabo. Nav saprotama arī muļķīgā rīcība, izķerot mežacūkas Rīgā un palaižot laukos, kur viņas staigā pa cilvēku sētām. Kāpēc lauciniekiem jāpacieš cūku apciemojumi, bet rīdzinieki nevēlas ar to sadzīvot? Nav loģikas.
Politiskajiem notikumiem līdzi sekoju regulāri, jo jāzina, kas valstī notiek. Tāpat kā daudzus, arī mani satrauc gaidāmā bēgļu uzņemšana. Tas ir solis, kuram sekas nav paredzamas. Skatoties ziņas televīzijā par šo tēmu, var redzēt, ka bēgļi lielākoties ir gados jauni, spēcīgi cilvēki, un nav pārliecības, ka viņi dodas darba meklējumos. Paziņa reiz bija ceļojumā Indijā un tur novēroja cilvēku pūļus, kas dienas pavada bezdarbībā. Acīmredzot cilvēkiem nav aktuāli strādāt, lai padarītu savu dzīvi labāku. Tā jau izvērtusies kā šī gadsimta nelaime. Ja runa būtu par pāris cilvēkiem, bet viņi no savām valstīm izbrauc tik lielā skaitā, ka jābrīnās, kur tāds daudzums rodas! Piekrītu viedoklim, ka jāmeklē iespēja viņiem palīdzēt uz vietas. Tagad Lielbritānijā jau sāk mainīt sociālo pabalstu politiku, jo citādi bēgļi pārpludina šo valsti.
Televīzijā cenšos skatīties kanāla “Euronews” ziņas, kas man šķiet objektīvas, arī par notikumiem Ukrainā. Par Latviju domājot, labi, ka esam Eiropas Savienībā, jo tad varētu būt visādi. Domāju, ka es savu mūžu nodzīvošu bez kara, bet par bērniem tik pārliecināta neesmu. Situācija pasaulē kļūst aizvien saspringtāka.
Pagājušajā nedēļā izskanēja ziņa, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs aizturēja “Latvijas dzelzceļa” valdes priekšsēdētāju Uģi Magoni. Cilvēki augstos amatos diemžēl bieži izmanto šo situāciju, lai gūtu sev labumu. Ziņās stāsta arī, ka tādi un tādi ierēdņi saņēmuši prēmiju par labu darbu. Mēs, zemnieciņi, arī smagi strādājam, bet vairāk par mazumiņu nenopelnām, un tad vēl jācīnās par kompensācijām. Baņķieris Ģirts Rungainis kādā intervijā teicis, ka Latvija nav tik bagāta, lai varētu atļauties uzturēt cilvēkus laukos. Ja līdz tādai atziņai esam nonākuši, tad par kādu nākotni var runāt! Tādu lielu priekšnieku, kuri citus neuzskata par līdzvērtīgiem, ir daudz.
Vasara ir aizņemtāks laiks visiem, bet turpinu darboties arī Aiviekstes pagasta senioru biedrībā “Ābeļziedi”. Galvenokārt rīkojam pasākumus un cenšamies aizbraukt kādā ekskursijā. Tā ir iespēja sanākt kopā, tikties un būt aktīviem.

Staburags.lv ARHĪVS

Ražotājs vienmēr iegūst vismazāk

Kategorijas