Kurzemē smaržo lavandas

2015. gada 7. augusts 00:01

Nav jābrauc kaut kur tālu, daudz jauka ir arī Latvijā. Pilnībā piekrītu šai atziņai, apskatot skaistākās vietas Kurzemē.

“Medus pilieni” Saldū
Medus piliens Kurzemes bļodā — tik tēlaini savulaik dzejnieks Māris Čaklais nosaucis Saldu, pilsētu, kurā dzimis un audzis. Un pat neilgajā Saldus apskatē atrodami vairāki “medus pilieni”. Vispirms jau ziedu kompozīcija “Saldus bite”. Tā tiešām atgādina biti — iepriecina sarkani oranžu ledenīšu un dzeltenu samteņu pārejas, spārni un actiņas veidoti no metāla.
Interesanta ir skulptūra ar ūdens elementiem “Medus piliens”. Tā veidota kā divas horizontālas medus kāres, ko savieno liels medus piliens. Augšējās kāres simbolizē debesis, apakšējās — zemi, un lielais medus piliens no debesu kārēm iepil tieši Kurzemē. Kā papildelements strūklaku rotā smalkas ūdens strūklas, kuru daudzums izvēlēts atbilstoši medus kāres skaitlim 6 — sešas strūklas tek uz augšu, 36 plūst uz leju. Skulptūras autors ir Saldū dzimušais tēlnieks Kārlis Īle, kurš savā radošumā izpaudies, veidojot darbus ledū, akmenī, smiltīs un pat sniegā.
Saldus ir arī ievērojamā latviešu mākslinieka Jaņa Rozentāla dzimtā pilsēta, un Sv. Jāņa baznīcu viņš iemūžināja sava diplomdarba gleznā “Pēc dievkalpojuma” (otrs nosaukums “No baznīcas”).
Manuprāt, pats galvenais “medus piliens” ir kāda ļoti moderna ēka — Saldus mūzikas un mākslas skola. Tās celtniecība izmaksājusi vairāk kā 5 miljonus latu, lielākā daļa naudas bija ERAF līdzfinansējums. Saldus mākslas un mūzikas skolas projekts unikāls ar to, ka ir pirmais Baltijas valstīs, kura arhitektūrā izmantoti dabiski masīvkoka paneļi. SIA “Made Arhitekti” radītais projekts 2012. gadā tika godalgots ar lielo arhitektūras balvu.
Sapņi piepildās
Apmēram 25 kilometrus no Saldus ir apdzīvotā vieta Ošenieki, kas kļuvusi pazīstama ar lavandu lauku. Šajā laikā lavandas ir pašā plaukumā, un tas ir pietiekams iemesls, lai svinētu svētkus. Līdz šim bija zināms, ka milzu lavandu lauki plešas Francijā. Interesanti, kā tās aug Latvijā, kur klimats ir visai skarbs?
Ideja par lavandu laukiem pieder Ingai Puravai un viņas dzīvesbiedram Rihardam. Viņa reiz sapnī redzējusi ziedošas un smaržojošas lavandas pie ģimenes vasaras mājām Limbažu pusē un iedomājusies, ka tā varētu būt arī īstenībā. Kad dzīvesdraugs Ingai pajautājis, ko viņa patiesi vēlētos darīt šajā dzīvē bez visām parastajām un ne tik interesantajām ikdienas rūpēm, Inga esot saņēmusies un atklājusi savu sapni par milzīgiem lavandu laukiem, lai dalītos skaistumā un smaržā ar savējiem un visu pasauli. Rihards, to noklausījies, noteicis — kāpēc gan ne? Vēlāk, aizbraucot uz Holandi, par savu ieceri pastāstījuši draugiem un kārtējo reizi pārliecinājušies, cik pasaule ir apaļa. Atklājās, ka turpat netālu ir lavandu saimniecība, un, ieraugot to, sapratuši, ka tas ir tieši tas, ko viņi vēlas.
Nav viegli audzēt lavandas ziemeļos. Pat ja vasara iegadās silta un saulaina, ziema ir neprognozējama, un vislielāko ļaunumu šiem augiem nodara kailsals un mitrums. Taču, neraugoties uz visu, Inga un Rihards iekopuši lavandu laukus gan Kurzemē, gan Vidzemē.
Varbūt vīlušies būs tie, kuri iedomājušies, ka pavērsies hektāriem liela platība, kurai nav ne sākuma, ne gala. Tomēr nelielais violeto ziedu lauciņš ļauj gūt priekšstatu un izjust Franciju tepat Latvijā.
Par Lavandu svētkiem bija interese. Ceļmalās piestāja autobusi, vieglās mašīnas, no kurām kāpa āra cilvēki. Fotosesijas norisinājās gan lavandu laukā, gan mājas pagalmā, kurā ierīkotas violeto augu dobes. Tirdzniecības vietās varēja iegādāties lavandu eļļu, smaržūdeni, aromātiskās sveces, lavandu cepumus, pušķīšus un spilventiņus. Bija iespēja degustēt lavandu limonādi un cepumus. Ja, dzerot limonādi, garšas kārpiņas sajuta ko neparastāku, to nevarētu teikt par cepumiem. Likās, tā pati “Minūtīte” vien ir, tik nosaukums cits.
Ne tikai lavandas un to izstrādājumi priecēja svētkos. Saimniecības ēkā bija skatāma ekspozīcija “KrāsĒDiens”. No finiera, krāsas un skrūvēm izgatavotas instalācijas jeb mākslinieciskas ‘‘uzkodas’’, kas izdveš skaņas un gaismojas. Pie katras no tām pievienots teksts, bērniem, un ne tikai, patika ar pumpi vannā radīt putu mākoņus. Kā allaž, skatoties ko tādu, vieni sajūsmā, otri nepatikā vai neizpratnē rauc pieri, citiem — nekādu asociāciju. Man to visu nesteidzīgi gribētos aplūkot vēlreiz.
Ziedu upe zelta pilsētā
Netālu no Saldus ir vēl viena Kurzemes pērle — Kuldīga. Zelta pilsēta — tās agrākais nosaukums ir Goldingena, arī ‘‘kuld’’ tulkojumā no līvu valodas nozīmē zelts — vienmēr pārsteidz. Tajā gribas atgriezties vēl un vēl. Un sava veida zelts tur ir joprojām — Eiropā vecākais ķieģeļu tilts, platākais ūdenskritums, Alekšupīte, kuras ūdenskritums ir augstākais Latvijā un kas, plūzdama starp namiem, Kuldīgu padarījusi par ziemeļu Venēciju, dievnami, senās ēkas ar dakstiņu jumtiem. Šoreiz, domāju ne tikai mani, pārsteidza vēl viena — ziedu — upe.
Tiem, kuri Kuldīgā nav bijuši ilgāku laiku, atklājums varētu būt piemineklis hercogam Jēkabam, kas tapis par godu viņa 400 gadu jubilejai. Tā autori ir Gļebs Panteļejevs un Andris Veidemanis. Hercogam Jēkabam veltītais vides objekts simbolizē pāreju no vecās pilsētas daļas uz jauno. Hercoga tēls pozicionēts tā, lai, iznākot no portāla, viņš no vecpilsētas ienāktu jaunajā pilsētas daļā.
Vīnu dažādība “Drubazās”
Esot Kurzemē, nevajadzētu pabraukt garām Sabilei. Tā kā todien Sabilē norisinājās tradicionālie Vīna svētki un cilvēku, kā arī transportlīdzekļu ielās tik daudz, ka pat ābolam nenokrist, pilsētas apskate nesanāca. Pa autobusa logu vien varēja pamanīt Leļļu dārzu, kur interesentu netrūka, un Sabiles Vīna kalnu, kas ievērojams ar to, ka ierakstīts Ginesa pasaules rekordu grāmatā kā vistālāk uz ziemeļiem esošais vīna dārzs, kur brīvā dabā aug vīnogas. Kalna virsotne ir apmēram 34 metru augstumā virs pilsētas un Abavas upes līmeņa.
Neaizbraucot tālu no Sabiles, piestājām zemnieku saimniecībā ‘‘Drubazas’’, kas ir Abavas dabas parka teritorijā. Īpaši iekārtotā telpā te piedāvā degustēt vīnu. Kā pastāstīja pats ‘‘Drubazu’’ saimnieks, vīnu te dara no visa, kas aug apkārt. Bez latviešu iecienītajiem aveņu, upeņu, pīlādžu un citiem ogu vīniem nogaršot varēja arī ķirbju vīnu. Dzidrs, oranžīgu nokrāsu un izteiktu ķirbja smaržu. ‘‘Drubazās’’ top vīns arī no saimniecībā audzētajām vīnogām. Tās nav Eiropā un pasaulē iecienītās vīnogu šķirnes, kā 'Riesling' un citas, bet gan Latvijā selekcionētās, piemēram, 'Supaga'. Pēc saimnieku teiktā, viņiem nav lielākais vīna dārzs — vien ar 400 vīnogulājiem. Apkārtnē ir audzētāji, kuru dārzos vīnogulāji skaitāmi tūkstošos. Daudzi par ‘‘Drubazu’’ vīnu pasmīn — sak, tā tikai tāda niekošanās. Tomēr tie ir sīkstie un lepnie kurzemnieki, kas, pārvarējuši ne vienas vien grūtības, nečīkst, turpina strādāt un attīstīties. Un pie tādiem ļaudīm gribas atgriezties vēl kādu reizi.

Interesanti
◆ Lavandu nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda ‘lavare’, kas nozīmē ‘mazgāt’.
◆ Francijas reģionā Provansā skolu kabinetos lika lavandas, lai mazinātu skolēnu nervozitāti un nepaklausīgu uzvedību.
◆ Lavandas var stādīt blakus rozēm, lai aizsargātu tās pret laputīm, taču nav ieteicams dēstīt pie kāpostiem, jo to spēcīgais aromāts pievilina kāpostu kaitēkļus.
◆ Lavandu eļļu izmanto muskuļu sāpju gadījumā, tā darbojas arī kā nomierinošs līdzeklis.
◆ Lavandas uzlabo miegu — tās kaltētas var iebērt nelielā linu maisiņā un novietot pie gultas.

Uzziņa
Lavandas ir lūpziežu dzimtas ģints. Ģintī ir zināmas 39 sugas. Lavandu dabiskais izplatības areāls galvenokārt ir Vidusjūras reģions. Plaši tiek kultivēta šaurlapu jeb vārpainā lavanda galvenokārt ēteriskās eļļas ražošanai. Citas sugas kultivē ne tikai eļļas iegūšanai, bet arī kā dekoratīvos augus vai garšaugus.

Staburags.lv ARHĪVS

Kurzemē smaržo lavandas

Kategorijas