Vienmēr zirgā!

2015. gada 7. augusts 00:01

564

Mārīte Arāja no Bebriem svētdien svinēs 30. dzimšanas dienu, un viņas dzīve ir piepildīta — ģimene, dēliņš, interesanta profesija, darbs un arī vairāku gadu pieredze laimes meklējumos ārzemēs. Taču ir tēma, par kuru Mārīte runā ar īpašu uguntiņu acīs — zirgi. “Šie dzīvnieki ir manas dzīves lielā mīlestība,” saka viņa.

Mārītes Arājas dzimtā puse ir Tukums, bet kopš sešu gadu vecuma viņa dzīvojusi Secē, tur aizvien ir viņas vecāku mājas, un teju tikpat bieži kā ģimenes dzīvoklī Bebros viņu kopā ar trīsgadīgo dēlēnu Tomu var sastapt arī Seces “Krēsliņos”. Te taču ir dzīvnieki, mežs, pļavas, un abiem kopā ne vien katrs jāsamīļo, jāizstaigā takas, bet arī cītīgi jāstrādā — jālasa tējas, meža veltes ziemas krājumiem, un Tomiņam šīs nodarbes patīk tikpat ļoti kā mammai.
Ar lepnumu Mārīte stāsta, ka dēliņš jau iemācījies atšķirt sēnes, zina to nosaukumus un mežā dažkārt ir vērīgāks par pieaugušajiem, skaļi paziņojot: “Es beku atradu!” “Mācu mazajam meža un dabas zinības, viņš visu ātri iegaumē. Bijis arī tā, ka jāaptur, lai mežā neskrien tai “lielajai sliekai” pakaļ, un jāstāsta, ka čūska nemaz tik mīļa nav,” nosmej Mārīte. Kad jautāju, vai nav bail ar tik mazu bērnu doties mežā, Mārīte nopietni pamāca: “Nevajag domāt ļaunāko un no dzīvniekiem baidīties, viņi to jūt. Meža dzīvniekus tik labi gan nepārzinu, bet mājdzīvnieks tev pāri nedarīs, ja tam uzticēsies un būsi drošs. Ja baidīsies, tev var iekost pat suns, kurš vispār kost nemāk.”
Ilgas pēc mājām
Laikam jau viņa zina, ko saka, jo pēc profesijas Mārīte ir veterinārārsta asistente, beigusi Bebrenes vispārizglītojošo un profesionālo vidusskolu. Viņa atklāj, ka pamatskolas laikā gribējusi mācīties par policisti, bet nelaimīgs gadījums domas mainījis: Mārītes rokās nomiris zirdziņš — viņas pirmais pašas iegādātais lolojums, un tajā brīdī meitene izlēmusi: “Tā vairs nekad nenotiks! Es būšu veterinārārste!” Līdz galam gan šo sapni vēl nav izdevies īstenot, kā pati Mārīte saka: “Muļķības pēc neaizgāju studēt tālāk, togad iestājai budžeta grupā bija augstas prasības, nobijos.”
Bebrenē Mārīte sastapa savu nākamo vīru Ingu, uzreiz pēc skolas beigšanas gan viņu ceļi pašķīrās — Mārīte devās peļņā uz Dāniju, tur lasīja zemenes, šajā valstī jau dzīvoja un strādāja viņas vecākais brālis, Ingus palika Latvijā. Vēlāk viņi uz Dāniju aizbrauca jau kopā, tad kādu brīdi abi strādāja Anglijā un Skotijā, tad atkal Dānijā — jau trijatā, kopā ar gadu veco Tomiņu. “Tā gandrīz seši gadi,” precizē Mārīte un steidzīgi bilst: “Nē, tas mani nesaista! Lai gan salīdzinoši Latvijā algā saņem “neko”, es tomēr labprātāk esmu mājās, Latvijā… Pirmie divi mēneši svešā valstī paiet, iepazīstot un apbrīnojot visu jauno, bet tad mani pārņem sentiments — sēžu, raudu un gribu uz mājām.”
Un kā nu ne, ja te paliek arī viņas sirds gabaliņš — zirgi. “Esot Latvijā, man vienmēr bijis kāds zirdziņš. Uz ārzemēm viņu līdzi nepaņemsi, turklāt zirgu nevar pamest vienu — viņam vajag uzmanību, viņš jākustina, jātrenē un jāaprūpē,” uzskata Mārīte. Šī aizraušanās Mārītei tikusi “pūrā” — savulaik vecāku saimniecībā bijuši pat 16 rumaki, vecāki trenējuši zirgus, tagad “Krēsliņos” nodarbojas tikai ar piensaimniecību, bet vecāki aizvien ir Mārītes lielākie palīgi un padomdevēji zirgu lietās.
“Lasa” pēc ausīm
Kad sākam runāt par šo tēmu, Mārīte atplaukst: “Par zirgiem es varu runāt stundām!” Viņai nav svešas ne šķirnes, ne prasmes, kā zirdziņu pie darba un apaušiem pieradināt, apgūta pat zirgu psiholoģija. “Zirgu var “lasīt” pēc ausīm, var paredzēt, kā viņš uzvedīsies, ko darīs, kad viņam tomēr labāk netuvoties,” saka Mārīte. Viņas aprūpē bijuši daudzi zirgi, tie galvenokārt dzimuši turpat “Krēsliņu” staļļos, un Mārīte jaunuļus trenējusi, mācījusi. “Ar katru zirdziņu strādāju ar visu atdevi, un šie cēlie dzīvnieki man uzticas,” saka viņa.
Par katru zirgu viņas atmiņā ir arī kāds īpašs stāsts, un atzīšos, es tajos klausos ar interesi. “Reiz sludinājumā izlasīju, ka pārdod ķēvīti ar defektu,” stāsta jubilāre. “Sapratu — ja es nenopirkšu, viņa nonāks pie miesnieka. Nopirku, un laikam arī Bovī to novērtēja, jo uzticamāku zirdziņu nebiju redzējusi! Bovī mīļākā spēle bija paslēpes — viņa noslēpj galvu aiz koka un jūtas neredzama.” Vēlāk Bovī pārdota tālāk kopā ar savu kumeliņu. “Ar visiem zirdziņiem bijis ļoti skumji šķirties…” brīdi pieklust saimniece.
Mārītes treneres pieredzē bijuši arī nelaimes gadījumi — reiz zirga mugurā izvēlējusies šķērsot ar plēvi apklātu kaudzi. Zirgs nobijies, jātnieci nometis un vēl bailēs iespēris. Smadzeņu satricinājums, kājai plēsti kauli. Visi pārbijušies, izņemot pašu Mārīti, — viņa, neraugoties uz neciešamajām sāpēm, vēl cēlusies, piesējusi zirgu, tad zaudējusi samaņu. Pēc dažām dienām Mārīte ar visu ieģipsēto kāju atkal bijusi zirga mugurā. Tā paša zirga… Mājinieki galvas vien nogrozījuši: “Tev laikam mācības nebūs nekad!”
Izvēlas zirgu, nevis moci
Jau vairākus gadus Mārītes ģimene dzīvo Bebros, un arī te viņai ir savs mīlulis — stalts rumaks Lefo. “Viņš ir ļoti drošs un mierīgs, kaut tikai trīs gadus vecs. Arī Tomiņu varu viņam sēdināt mugurā,” stāsta Mārīte. Lefo iemitināts staļļos pie Ivetas Kroičas turpat Bebros, un saimniece allaž var pie viņa doties. Kad jautāju, vai vīrs neiebilst pret sievas vaļasprieku, Mārīte nosmej: “Kādā brīdī viņš sāka gan pārmest, ka zirgiem veltu ne tikai laiku, bet arī naudu. Taču tad Ingus samierinājās un noteica: “Man patīk moči, un man ir motocikls, tātad būs tikai godīgi, ja tev būs zirgs!” Turklāt arī dēliņu esmu “saslimdinājusi” — viņš izvēlas zirgu, nevis moci.” Mārīte atzīst, ka viņai tagad gan vaļaspriekam atliek mazāk laika, jo sākusi strādāt par konditori ceptuvē Iršos.
Brīvajā laikā daudz darāmā kopā ar mazo dēlēnu — arī Bebros viņiem ir sava “mazā” ferma, kurā ir truši, vistas, paipalas, un nesen tikuši arī pie mājas mīluļa — mopša Čapiņa. Arī par to Mārītei ir savs stāsts: “Izlasīju “Staburagā”, ka Jaunjelgavā atdod istabas sunīti. Piezvanīju un braucu pakaļ. Vēlāk izrādījās, ka esmu tikusi pie īsta šķirnes suņa!” Sākumā Čapiņš esot sēdējis rāms kā plīša rotaļlieta, tagad vismaz iemācījies riet — nosmej saimniece.

***
“Dzīvē viss notiek uz labu,” kādā brīdī saka Mārīte Arāja. “Es daudz mācos no dzīves, it sevišķi to, kā būt labai mammai. Dēls un ģimene tomēr man ir viss!” Kad jautāju, vai viņas izpratnē 30 gadu jubileja ir skaists brīdis, Mārīte nosmej: “Nevar būt, ka man jau trīsdesmit! Šķiet, ka tikai vakar bija 18, un es arī jūtos kā deviņpadsmit gadu veca. Tie gadi jau ir sirdī, nevis sejā!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Vienmēr zirgā!

Kategorijas