Virtuālā piemiņas vieta cilvēkiem un notikumiem

2015. gada 7. augusts 00:01

536

Virtuālā piemiņas vieta cilvēkiem un notikumiem

Latvijas Juristu biedrības prezidenta, fotogrāfa un politisku notikumu vērotāja Aivara
Borovkova kopā ar uzņēmēju un vēstures pētnieku Ainaru Brūveli izveidoto www.nekropole.info noteikti pamanījis ne viens vien interneta lietotājs. Sākta pirms pieciem gadiem, un šobrīd tajā jau ir ziņas par aptuveni septiņiem miljoniem mūžībā aizgājušo. Tajā ir pāri par 20 miljoniem lappušu. Viena no enciklopēdijas Nekropole.info misijām — nepazaudēt atmiņas par cilvēkiem, mūžīgi uzturēt piemiņu neatkarīgi no tā, cik svarīgs cilvēks ir bijis dzīvē. Jāatceras ir ikviens.

Ikviens ne tikai var, bet tiek aicināts veikt ierakstus par saviem piederīgiem, pievienot savu informāciju — rakstu, attēlu, veidot radniecības un sociālos kokus, veikt atzīmes kartē, norādīt kapsētu, ierakstīt līdzjūtības vai dalīties atmiņās, tādējādi saglabājot piemiņu par cilvēkiem, kuri mums ir bijuši blakus vai zināmi. Katram der ielāgot — ja jūs to neizdarīsiet, tad jūsu vietā to var neizdarīt neviens. Aivars šo vietni sauc par interneta enciklopēdiju, piemiņas un cieņas vietni. Par projektu viņš stāsta, viesojoties laikraksta “Staburags” redakcijā.
Laikā, telpā un ticībā robežu nevar novilkt
— Kāpēc jūs veidojat šo projektu?
— Katram cilvēkam ir vienreizēja, unikāla dzīve, kurā noteikti ir bijuši atminēšanās un pārdomu vērti notikumi. Un tas pazūd. “Nekropole” ir vieta, kur saglabāt piemiņu saviem senčiem, piederīgajiem. Apzināties dzimtas saknes, fiksēt tautas, valsts un nācijas vēsturi. Mēs tam esam radījuši drošu vietu. Enciklopēdijai jābūt vienkārši lietojamai. Rozā sapnis — līdz simtgadei visi latvieši saraksta tajā savus piederīgos, senčus. Tā ir tautas enciklopēdija, tajā var iekļaut ikvienu cilvēku. Savulaik par šo runāju ar nu jau mūžībā aizgājušo kolēģi advokātu Andri Grūtupu. Viņš teica: kādēļ ņemat tik plaši — visu pasauli, vajag novilkt robežu. Bet nevienā no šiem lielajiem kritērijiem nav iespējams novilkt robežu — ne laikā, ne telpā, ne ticībā. Sākumā, veidojot portālu, dominante bija mirušie cilvēki, šobrīd arī vēsture, notikums, kas pagājis. Savā darba dzīvē esmu dzīvojis traģēdiju sektorā, tāpēc skatos tikai komēdijas un mēģinu klausīties labu humoru. Tāpēc mans sapnis kā humoru mīlošam cilvēkam ir portālā ieviest melnā humora sadaļu.
Apmeklējumu līdere — Krievija
— Kā jūs piesaistāt cilvēkus, kuri vietnē papildina informāciju, ievieto attēlus?
— Viņi paši mūs atrod, esam atvērti sadarbībai. Ir vairāki tūkstoši brīvprātīgo, kuriem interesē vēsture, un mēs piedāvājam fiksēt to kopā. Mūs skatījuši no 217 valstīm. Sākumā visvairāk, protams, bija no Latvijas, bet tagad apmeklējumu līdere ir Krievija. Trešā ir Polija, Ukraina. Tālāk Anglija, ASV, Vācija. Šobrīd informācija portālā ir 11 valodās, tuvākais mērķis ir palaist portugāļu, spāņu un itāļu valodu. Ik dienu saņemam ap 15 — 20 vēstuļu — kāds ir atradis savus tuviniekus, kuri pazaudēti pat 20. gadsimta trīsdesmitajos gados. Tālākā vēstule — no Argentīnas. Šobrīd esam jaudīgi iekurbulējuši Poliju. Divus gadus sadarbojamies ar poļu fotogrāfu Pāvelu Marianski, kurš sākotnēji bija ļoti skeptisks, sakot — poļi ir konservatīvi, neko nerakstīs, taču tagad no Polijas ir jau 1,6 miljoni ierakstu. Pēc Zolitūdes traģēdijas, kad bija skandāls ar mūsu nopublicēto cietušo sarakstu, datubāzi no Latvijas pārcēlām uz citu valsti. Labāks, drošāks, jaudīgāks serviss. Vietnē dienā vidēji ir 20 līdz 30 tūkstošu apmeklējumu. Divi lielie pīķi bija pēc Zolitūdes, vēl lielāks pīķis, kad nopublicējām Ukrainā kritušo personu sarakstu — tuvu 200 tūkstošiem dienā. No Krievijas pa kripatai, pa dažādiem ceļiem velkam šurp dažādus arhīvus. Esam ieguvuši 78 tūkstošus Padomju Savienībā noslepkavoto poļu vārdu. 1939. gada septembrī, kad Padomju armija okupēja Poliju, sekoja masveida izsūtīšanas, deportēja vairāk kā 2 miljonus. Skandālu par to sarīkoja poļu emigrācija — tik daudz gadu pēc kara Polijā šīs informācijas nav, bet kaut kādi latvieši to atraduši. Mēs dabūjām PSRS trīsdesmito gadu vidū izdotās slepenās pavēles speciālo daļu sekretariātam, tur bija arī uzskaitītas slimības, kuras, brīvi izraugoties, ierakstīt un tā slēpt patiesību. Speciālajos arhīvos nošaušanas datumi ir precīzi. PSRS cilvēku apšaušana notika pēc kvotām kā mūsdienās medniekiem, katrs iztapoņa mēģināja savu reitingu celt, prasot papildu kvotas. Esam nopublicējuši GULAG arhīvu, un ik dienas apmēram 15 — 20 cilvēku uzraksta pateicības vēstuli par iegūto viņiem svarīgo informāciju. Krieviem, atrodot šajos sarakstos savus piederīgos, kuru pēdas viņi pazaudējuši pirms 70 — 80 gadiem, tas ir absolūts kultūršoks. Piemēram, uzzinot, ka viņu vecvectēvs, kurš it kā nomiris ar plaušu karsoni, ir nošauts. Enciklopēdija ir izglītojoša Krievijas cilvēkiem, jo tur tradicionāli pēdējos 100 gadus mēģina dzēst nācijas vēsturi un pašapziņu uzturot trula šovinisma līmenī.
— Cilvēku atmiņa ir īsa...
— ... un koriģējama. Šobrīd krievi ļoti aktīvi pārraksta arī Vikipēdiju, izmainot vēstures traktējumu. Novērst vēstures korekciju ir viena no mūsu enciklopēdijas misijām. Mēdz iebilst, ka cilvēki, rakstot par savējiem, ir subjektīvi. Domāju, daudzo, subjektīvo mazo patiesību summa beigās ir daudz objektīvāka nekā dažu vēsturnieku, kuri galvenokārt ir varai lojāli, rakstītais. Tā ir smalka lieta. Beigās no subjektīvajām patiesībām iegūstam objektīvu ainu, ar daudzām objektīvām detaļām.
— Teicāt, ka šis projekts ir dārgs. Kurš par to maksā?
— Lai tas būtu pasaules līmenī — tas ir pat ļoti dārgs. Enciklopēdijas lielākie sponsori esam mēs paši ar Ainaru, Ivars Strautiņš, Jānis Zuzāns, Gints Dandzbergs un citi.
Kapusvētki ir viens no kultūras zariem
— Vai tā tomēr nav pārlieku liela koncentrēšanās pagājušajam?
— To, kas pagājis, vajag atcerēties ar vērtības sajūtu, siltās krāsās, nevis sērās un slapjiem karogiem. Tā kolektīvā sērošana, nemācoties no vēstures, ir vairāk destruktīva.
— Jūs pats labprāt iegriežaties kapos?
— Mana attieksme ir ļoti pragmatiska. Skaista, sakopta vieta. Daudz savā klusumā stāstoša. Arī ārzemēs nelaižu garām iespēju ieiet kapsētā. Ir interesanti redzēt un atrast zināmas personas. Tur var redzēt gan kapu kultūru, saprast cilvēku attieksmi. Baltkrievijā cilvēkiem piešķir pāris brīvdienu gadā, lai viņi var aizbraukt un sakopt piederīgo kapus. Esmu runājis ar indiešiem — viņi neko daudz nezina par saviem senčiem. Briti ir ķerti uz savu pagātni un visādiem nešķīsteņiem. Rietumeiropā, Francijā, Itālijā, nokrauj kapus ar akmens plāksnēm tā, ka dzīvam stiebriņam nav vietas. Igauņiem vēl no padomjlaika bija noteikti askētiski pieminekļa parametri — skandināviskā atturība, kas bija strikti jāievēro. Savulaik bijām pie slavenā operdziedātāja Georga Otsa kapa, viņa piemiņai uzlikta neliela, necila plāksne priežu meža pēlēkās sūnās. Latvijā kapi ir kā milzīgi parki ar daudziem pat izciliem pieminekļiem, kā nu katram iztēle un kabata atļauj. Skaista, mierīga vieta apcerīgai pastaigai. Tepat, Slokas kapos, ir čigānu apbedījumi, tur tādi “skapji ar antresoliem” salikti, bet nolaisti! Krievijā jauno krievu kapos piemineklis var būt arī akmenī izkalts mersedess un džeks ar zelta ķēdēm kaklā. Citur — kapavieta ir arī kulta vieta, kur plūst ļaužu straumes.
Rediģē pasakas
— Vai esat domājis par nāvi?
— Tās ir lietas, par kurām negribas domāt, bet ir noteikti jādomā. Lai saprastu sevi. Arī to, ko atstāsi pēc sevis. Mēs jau te ļoti īsu brīdi esam. Parasti saku — dzīvē daudz jāredz nāve, lai iemācītos pats un mācītu citiem mīlēt dzīvi. Kādreiz mans ekstrēmais darbs no manas leksikas izslēdza vārdu “apsolu”. Nekad neesmu solījis vakarā atgriezties, jo var taču nesanākt, un iznāks, ka esmu samānījies. Vienmēr rēķinājos, ka varu arī neatgriezties. Nekad nedzēšu no telefona to cilvēku numurus, kuri ir miruši. Nomirst — izdzēšam. Un vairs nav. Manuprāt, necienīgi. Numurs neaizņem vietu, bet, ik reizi redzot to, kaut sekundi atceries cilvēku. Tā ir vēl viena iespēja pieminēt.
— Redzēt telefonā aizgājuša tuva un mīļa cilvēka telefona numuru, vārdu — vai tā nav sevis plosīšana?
— Tas droši vien atkarīgs no dzīves pieredzes un uztveres. Man liekas, kādu izdzēst ir necienīgi. Ja tas nav izdarīts, dzīvam esot, tad lai paliek. Pieaugušie domās par aizgājēju, raud par sevi... Pavērojiet bēru publiku. Ir labi un slikti, ka tur ir bērni. Bērns redz procesu, kāds tas ir, bet to neapaudzē ar visu to, kas pulsē pieaugušo galvā — kā es viens, kā būs, kā bija u. tml. Pavadītājiem bērnu klātbūtne ir kā cerību zīme par turpinājumu, bēres uztver vieglāk. Par aiziešanu bērniem ir jāstāsta. Mana mazmeita izauga kopā ar kaķi. Mājdzīvnieks ir kā ģimenes loceklis, un, kad tas nomira, stāstījām mazajai, ka debesīs iedegusies vēl viena zvaigznīte. Tagad mazmeitai septiņi gadi, un dažkārt vakaros zvaigžņotās debesīs viņa man rāda un saka: tā ir Pekša zvaigznīte. Lasot pasaku mazbērnam, to rediģēju. No pasakām pazūd sliktais. “Sarkangalvītē un Vilkā” vilks ir palaidnis. Sarkangalvīte atnes pīrādziņus un kamēr stāsta vecmāmiņai, kā viņai gāja skolā, vilks, pagāns, norij visus pīrādziņus. Un no rīta vilks, juzdamies vainīgs, gatavo brokastis. To slikto bērni redz un redzēs tāpat, mēģinu dot labo. Vilks noteikti ir dzīvnieks, kurš izraisa cieņu. Jūs cirkā esat redzējuši dresētu vilku? Ir lāči, tīģeri un vēl nezin kas, bet vilku nav. Bērniem veltīts laiks nekad nav izniekots.
Strīdas tikai muļķi
— Sarunas sākumā ieminējāties par teicienu kolekciju. Sen tos krājat?
— Kopš skolas laikiem vācu. Es tos saucu par mērfismiem. Kolekcija varētu būt ap 100 — 120 tūkstošu, liela daļa zaudēta, nonīka cietais disks, daļa atjaunota. Jebkurš aforisms — domas koncentrāts. Labs treniņš — mācēt izteikties īsi un trāpīgi. Kādreiz gadās arī pašam kaut ko uzrakstīt. Šobrīd aktuāli: prieks par Krievijas krīzi ir kā jūsmošana par degošu ļaunā kaimiņa pļavu, kuras malā uzcelts tavs vienīgais malkas šķūnītis...
— Katrā dzīves posmā ir kādas svarīgas atziņas.
— Vienu no pirmajām lietām, ko jau skolas laikā ierakstīju sev kā moto, ka strīdas tikai muļķi...
— Bet strīdos dzimst patiesība...
— ...un mirst draudzība. Ja kādam ir lielas pretenzijas par kaut ko, vienmēr saku — vispirms meklē vainu sevī. To sapratu sen, skolas laikā. Jāsāk ar sevi, jāpaskatās, ka pats varbūt nemaz neesi tik kruts un OK.

Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Aivars Borovkovs.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Rīga, 1957. gada 4. marts.
IZGLĪTĪBA: augstākā un dzīves.
DZĪVESVIETA: Rīga.
ĢIMENE: ir. Četras mīļas mazmeitas.
VAĻASPRIEKS: dzīvošana harmonijā ar sevi. Interesē franču un itāļu kino, rokmūzikas vēsture, foto, aforismi un viss, kas padara dzīvi priecīgāku.
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.

Staburags.lv ARHĪVS

Virtuālā piemiņas vieta cilvēkiem un notikumiem

Kategorijas