Tā nav necieņa, tā ir ņirgāšanās!

2015. gada 6. augusts 08:14

1351

Svētdien bērni aicināja izstaigāt Sporta taku Aizkraukles Mežaparkā. Vecākā meita ar sajūsmu stāstīja, ka to izveidojis viņas bērnudārza grupas biedra Patrika tētis un visi bērni dārziņā ar to ļoti lepojas. Aizstaigājām līdz parkam, lūkojāmies apkārt, bet... Izrādās, takas vairs nav. Nekā no tā, ko vēl pavisam nesen bērnu vecāki, mazajiem palīdzot, brīvajos brīžos un vēlajos vakaros veidoja un iekārtoja. No desmit informatīvajiem stendiem paglābies viens un trīs zemē ierakti mieti, viss pārējais nolauzts. Vēl palikuši divi koka vingrošanas rīki. Iespējams, bija par smagu, lai aizstieptu, vai drīzāk atstāti kā soli sēdēšanai, jo saulespuķu sēklu miziņu klājiens ap to liecina, ka pamesta šī vieta nav.

Meita neizpratnē vaicāja, kas tie par cilvēkiem, kas visu salauzuši un kāpēc viņi to darīja. Un man bija grūti atbildēt, jo arī es nesaprotu, kāpēc tas izdarīts. To pat grūti nosaukt par necieņu pret citu darbu, tā ir ņirgāšanās par paveikto. Varbūt skaļi teikts, taču uzskatu, ka tā ir ņirgāšanās ne tikai par cilvēkiem un viņu veikumu, bet arī ņirgāšanās par savu pilsētu. Tieši par savu, jo neviens svešs jau nenāca un nelauza.

Visbēdīgākais projekts, kādu esam realizējuši — pirmdienas rītā teica Zane Romanova, viena no Sporta takas veidotājām. Un šoreiz par postījumiem tapa iesniegums arī policijā.

Kas ir tas, kas liek lauzt, demolēt, raut? Bezdarbība, bezkaunība, vienaldzība vai apslēpta agresija? Tie, kas to izdarīja, noteikti nav iestādījuši nevienu koku vai ierīkojuši kādu soliņu, diez vai zina, kā tas ir — turēt rokās lāpstu un grābekli.

Mēs skolas gados braucām ravēt kolhoza laukus, dzīvojām laukos pie vecvecākiem, būvējām štābiņus un gājām pārgājienos. Prātā neienāca, ka varētu aiziet pilsētā nolauzt kādu zīmi, enerģija tika tērēta dažādām spēlēm. Šodien bērnus pie darba likt nevar — likums ierobežo, retajam ir lauki, kur pavadīt vasaru, un arī pa nagiem uzšaut nevar, jo tiek pārkāptas bērnu tiesības. Kā lai iemāca cieņu pret citu darbu, neliekot strādāt pašam, piedalīties talkās, sakopt aiz sevis, bet to jau laikam šodien, kā izrādās, tikai muļķi dara.

Staburags.lv ARHĪVS

Tā nav necieņa, tā ir ņirgāšanās!

Kategorijas