Skrīveru muzejā divas izstādes

2015. gada 6. augusts 00:01

Andreja Upīša memoriālmājā Skrīveros līdz augusta beigām apskatāmas divas izstādes —
viena veltīta literārajam darbam “Sūnu ciema zēni”, kam kopš pirmizdevuma pagājuši 75 gadi, kā arī skrīverietes
Valentīnas Lases gleznas.

“Sūnu ciema zēni” ir viens no nedaudzajiem Andreja Upīša darbiem, kas domāti jaunajiem lasītājiem, informē muzeja vadītāja Inese Liepiņa. Droši var teikt, ka tas ir arī viens no pazīstamākajiem Upīša stāstiem jaunatnei. Šo stāstu rakstnieks bija iecerējis jau Pirmā pasaules kara laikā, tad pie šīs idejas atgriezies 1918.—1919. gadā, bet 1923. gadā A. Gulbja apgādā iznāca luga “Laimes lācis”.
Jau sākotnēji autors bija iecerējis sižeta līniju šķetināt divos virzienos vienlaikus — dramatiskajā un episkajā. 1939. gadā A. Upīts uzrakstīja stāstu “Sūnu ciema zēni”, kas pirmoreiz grāmatā izdots 1940. gadā izdevniecībā “Zelta grauds”. Grāmatu ilustrējis Indriķis Zeberiņš.
“Kopš 1939. gada, kad A. Upīts nodeva rokrakstu izdevējam, tas kopā ar I. Zeberiņa ilustrācijām pirmajam izdevumam gandrīz 50 gadu bija glabājies grāmatu izdevēja Augusta Pētersona mājās, līdz izdevēja meita M. Danilāne 1989. gadā to atrada un atnesa uz muzeju.
Rakstniekam bija ļoti svarīgi, lai ilustrācijas organiski saistītos ar tekstu un palīdzētu lasītājam atdzīvināt tēlus, tāpēc viņš vērsis mākslinieka uzmanību pat uz vissīkākajām detaļām. I. Zeberiņa zīmējumi arī ir ļoti precīzi un raksturojoši. Sūnciemiešus un citus stāsta varoņus viņš rāda ar humoru un tik trāpīgus, it kā pats būtu ar viņiem ticies un sarunājies,” vēsta no muzeja saņemtā informācija.
Līdzās grāmatām un zīmējumiem ar vēstures elpu ir šodienas mākslas darbi. Valentīnas Lases gleznu izstādes nosaukums — “Tas ir mans laiks”. Viņa beigusi Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolas Tekstilmākslas nodaļu. 1974. gadā dzīves ceļi atveduši uz Skrīveriem, daudzus gadus strādājusi Hardeļa ūdensdzirnavās par mākslas audēju. 2008. gadā Skrīveru kultūras centrā sāka darboties gleznošanas studija “Dīva” mākslinieces Vēsmas Vītolas vadībā. Tieši tad sākās pirmie soļi un meklējumi eļļas glezniecībā. “Kopš sevi atceros, vienmēr esmu vērojusi dabu dažādos gadalaikos, esmu gribējusi zīmēt un to arī visur darīju. Tas bija mans sapnis, kāda iekšēja balss... Tas ir ceļš pie manas un citu cilvēku dvēselēm. Tie ir mani klusie vakari... Tas ir mans laiks,” atklāj Valentīna. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Skrīveru muzejā divas izstādes

Kategorijas