Dzīvības un izdzīvošanas cena

2015. gada 4. augusts 16:38

Valsts asinsdonoru centra pārstāvji paziņojuši, ka plāno atteikties no atlīdzības izmaksas donoriem un ieviest Latvijā bezatlīdzības asinsdonoru kustību. Tas, izrādās, nav ar mērķi ietaupīt līdzekļus, jo asins komponentu donoru kompensāciju izmaksām gadā tērē nepilnus 400 000 eiro. Svarīgākais esot uzlabot asins un asins komponentu drošību un kvalitāti. Pēc Valsts asinsdonoru centra pārstāvju domām, tie donori, kuri asinis ziedo bez mērķa saņemt materiālu labumu, ir drošāki. Viņiem neesot iemesla noklusēt svarīgu informāciju, kas varētu ietekmēt asins kvalitāti, jo viņi tās ziedo ar mērķi kādam palīdzēt. Centrs plāno attiecīgos finanšu līdzekļus izmantot donoriem domāto uzkodu paku papildināšanai ar veselīgiem produktiem, kā arī iegādāties donoriem vērtīgākas pateicības dāvaniņas — suvenīrus.
To, ka grūtā brīdī varam apvienoties, lai kādam palīdzētu, apliecina ne viens vien gadījums. Tomēr — cik būs tādu, kuri nodos asinis, tikai cēlu mērķu vadīti? Plašsaziņas līdzekļos ļoti bieži izskan paziņojumi, ka Valsts asinsdonoru centram trūkst konkrētas grupas asiņu. Nedomāju, ka cēls mērķis vai suvenīrs var būt vienīgā motivācija ziedot asinis. Tas saistās ar apņemšanos un laiku, kas jāvelta šim pasākumam. Turklāt nereti cilvēki atzīst, ka darba devēji nav nemaz tik atsaucīgi, ja darbinieks prasa brīvu laiku asins nodošanai. Austrijā, piemēram, donoram maksā 25 līdz 35 eiro par asins nodošanas reizi, bet Latvijā atrasts iemesls, lai nemaksātu nemaz. Iespējams, drošāk ir saņemt asinis no pārbaudītiem donoriem, bet tādu jau mums ir tūkstošiem — visi, kuri jau nodevuši asinis. Nemaksāt varētu cilvēkam pirmajā reizē, kad viņa veselība vairāk jāpārbauda.

Kad reģionos notiek donoru dienas, tās apmeklē daudz cilvēku. Nešaubos, ka daļa cilvēku tur ir pārliecības, ne atlīdzības dēļ. Tomēr lielākā daļa iet pēc tiem pāris eiro un nelielajām pārtikas pakām, kas pienākas par to. Vai tas ir savtīgi vai nē, var diskutēt, tomēr jau tagad donori nesaņem daudz. Kāds paziņa 90. gados regulāri brauca uz Valsts asinsdonoru centru, lai nodotu asins komponentes, par ko maksāja vairāk. Tas vīrietim deva iespēja papildināt ģimenes budžetu tajā grūtajā laikā. Kādam viņš, iespējams, glāba dzīvību, bet asins nodošana glāba viņu. Kad bija krīze, asinsdonoru centra durvis viņš atkal vēra regulārāk. Arī tā ir skaudra realitāte, un daudziem tā ir izdzīvošanas nauda.

Nebrīnīšos, ja Latvijā pienāks brīdis, kad slimnīcā cilvēkiem pateiks — ja vajadzīgas asinis, meklē tās pats! Veselības aprūpē līdzīgu gadījumu netrūkst. Piemēram, cilvēku ar neatliekamo medicīnisko palīdzību nogādā slimnīcā un iesaka pašam meklēt sev ārstu citviet, jo tur tajā brīdī attiecīgā speciālista nav. Tā vietā, lai domātu, kā cilvēkiem iedot vairāk, mēģina “griezt”, cik var.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīvības un izdzīvošanas cena

Kategorijas