Neražojam taču raķetes!

2015. gada 28. jūlijs 10:31

169

“Uzsit čekistu laiku atraudziņu, tas ir līdzīgi, kā šobrīd lasām par Krieviju,” tā izteicies diriģents Andris Gailis par Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Kultūras pārvaldes sabiedrisko attiecību vadītājas Indras Vildes izsūtīto “ieteikuma” vēstuli galvaspilsētas pašdarbības kolektīvu vadītājiem saistībā ar dziesmu un deju svētkiem. “Ja kolektīvu vadītājiem zvana mediji un mēģina uzzināt komentāru jelkādā jautājumā, ieteikums ir atbildēt, ka svētki beigušies, un ir ļoti daudz emociju, tāpēc nepieciešams nedaudz laika, lai atpūstos un objektīvi visu izvērtētu,” šādu Vildes ieteikumu daudzi kolektīvu vadītāji uztvēruši kā padomju laikā ierasto mudinājumu nerunāt ar medijiem vispār. Vēlāk Vilde atrunājās, ka tā tapusi kā atbilde kolektīvu vadītājiem, kuri viņai vaicājuši, vai viņiem obligāti jāatbild uz žurnālistu jautājumiem.

Arī “Staburags” ikdienā saskāries ar daudzām nejēdzībām, kad reģionā strādājošie darbinieki un speciālisti nedrīkst sniegt informāciju, to visbiežāk dara oficiālie pārstāvji — sabiedrisko attiecību speciālisti. Precīzāk, sarunāties ar presi un pastāstīt, piemēram, par ceļa remontu, viņi drīkst, taču mums vai nu jālūdz atļauja vadībai, vai ar vadību jāsaskaņo darbinieka viedoklis, vai arī trešais variants — vadība paudīs “pareizo” darbinieka viedokli pati. Pierasta lieta saskaņot ar sabiedrisko attiecību speciālistiem, kuri visbiežāk sēž galvaspilsētas birojā, notiekošo lielveikalos, pasta nodaļās, arī policistu viedokli pauž oficiāls pārstāvis, bet Aizkraukles pusē labi zināma mācību centra vadība “izgrieza pogas”, izrediģējot un līdz trešdaļai saīsinot savas darbinieces viedokli par politiski sabiedriskiem notikumiem, ko katru otrdienu laikrakstā lasāt rubrikā “Mana nedēļa”. Pamatot savu rīcību, protams, viņi nespēja.

Tas vedina domāt, ka vadība noniecina un nenovērtē savus darbiniekus reģionos, uzņēmuma filiālēs un nodaļās. Manuprāt, tieši vietējie cilvēki ir viskompetentākie pastāstīt, ko viņi dara, domāju, ir spējīgi paskaidrot, ja gadījies kāds pārpratums. Cilvēks ir notikuma epicentrā, pazīst savus darbiniekus un pārzina darāmo darbu atšķirībā no sabiedrisko attiecību speciālistiem, kuri visbiežāk sniedz “sausu” informāciju. Vai tiešām ir tik daudz slēpjama un tik ļoti jābaidās, ka darbinieks pastāstīs vairāk, nekā vajadzētu?

Ar smaidu atceros izņēmumu. Apmeklējot Jaunjelgavas koģenerācijas staciju, vietējais darbinieks tālāk par iebraucamo ceļu mūs nelaida, nebija pierunājams pastāstīt ne pušplēsta vārda. Tikai sazvanoties ar priekšnieku un izstāstot, ko vēlamies, viņš mūs ielaida, laipni visu izrādīja un atbildēja uz jautājumiem. Priekšnieks par tādu padoto piesardzību toreiz pasmaidīja: “Neražojam taču raķetes!”

Staburags.lv ARHĪVS

Neražojam taču raķetes!

Kategorijas