Staburags.lv ARHĪVS

Logo

Gribu justies piederīga un novērtēta savā zemē šodien

Monika Pavloviča, bioloģiskās piemājas saimniecības “Pūteļi” saimniece Pilskalnē
Laikraksta arhīvs

2015. gada 21. jūlijs 00:01

269
Gribu justies piederīga un novērtēta savā zemē šodien

Aizvadītā nedēļa pagāja ierastajā lauku dzīves ritmā — vasarā darbs dzen darbu un brīva laika tikpat kā nav. Ienākas jaunais medus, jāvāc siens, šobrīd gatavojam arī lopbarību, jāravē dārzs un jāgatavo ievārījumi un konservi ziemai. Piemājas bioloģiskās saimniecības “Pūteļi”, kurā saimniekojam divatā ar vīru, pamatnodarbe ir biškopība, taču mums ir arī divas slaucamas gotiņas ar teliņiem un divas cūkas, kas prasa nemitīgas rūpes un gādību ikdienā.
Saimniecībā šobrīd ir 172 bišu stropi, vīram vienam darboties jau kļūst mazliet par grūtu, jo paralēli jādara arī pārējie lauku darbi. Protams, gribētos, lai biškopība būtu galvenais un vienīgais virziens, kurā varētu darboties, taču jādomā  par iztikšanu laukos, un bez gotiņām to nevaru iedomāties, jo pašu produkcijai ir daudz lielāka vērtība nekā veikalā iegādātajai. Bitīšu darbošanās saulainā liepu ziedēšanas laikā ir īpaši aktīva, līdz ar to ne tikai jānoņem raža, bet tā arī pašiem jārealizē. Esam izbaudījuši, kā ir, kad sava produkcija lēti jāpārdod uzpircējiem, kuri šajā ķēdē ir vislielākie ieguvēji, tāpēc pēdējos gadus ik sestdienu mērojam ceļu no Pilskalnes uz Daugavpils tirgu. Sākumā medu vedām tikai radiniekiem, no viņiem par to ieinteresējās paziņas un draugi, iegaršojās, un tagad mums Daugavpilī ir pastāvīgie pircēji, kuri jau gaida mūs. Uz “Pūteļu” dravās ievāktā medus burciņu etiķetēm rakstām “Dažādu ziedu medus”, jo, kā saka vīrs, bitīte nav gotiņa, viņu nevar piesiet. Ja, piemēram, pirms liepu ziedēšanas medu izsviež, tad ir iespējams, ka nākamreiz dominēs liepu ziedu medus, taču to var norādīt tikai kā 50% liepziedu medu, nevis tīru.
Abi ar vīru esam pensionāri, abi strādājuši algotu darbu, maksājuši nodokļus. Vīrs  visu mūžu bijis šoferis, es — skolotāja, un, ja mums nebūtu savas saimniecības, ja jo-projām neturētu lopus, tad ar savām pensijām nevarētu izdzīvot. Protams, ikdienišķajām vajadzībām pietiktu, taču nekā vairāk. Mums ir veca lauku māja, šajos gados tās remontā esam ieguldījuši daudz līdzekļu, un tā visa ir nauda, ko esam saņēmuši no Eiropas Savienības platību maksājumos.
Reizēm aizdomājos, kāpēc valdība tik daudz domā par tiem, kuri ir aizbraukuši uz ārzemēm, gatava solīt dažādus labumus, lai šie cilvēki atgrieztos, bet tik maz domā par tiem, kuri palikuši, joprojām uztur Latviju, strādā un maksā nodokļus. Tie, kuri devušies svešumā, noteikti agrāk vai vēlāk gribēs atgriezties, bet man gribas justies vajadzīgai un piederīgai, arī novērtētai savā zemē šodien. Politiķi tik skaisti runā par reģionālajām reformām, attīstību un plāniem, taču man šķiet, ka viņi nemaz neizprot un nevēlas izprast lauku cilvēku ikdienu, vajadzības un grūtības. Trūkst reālas rīcības, darbu un ilgtermiņa redzējuma, kas palīdzētu laukiem atdzimt, kas kaut kā veicinātu attīstību. Manuprāt, nav redzējuma, kādi Latvijas lauki varētu būt pēc pāris gadiem, kāda dzīve sagaida mūs, kuri šodien dzīvo un strādā laukos. Trūkst stabilitātes un drošības par rītdienu, un ir sajūta: ja esi izvēlējies šo dzīvesveidu, tad cīnies laukos, kā vari. Politiķu nostāja, ka mazie saimnieki Latvijai nav vajadzīgi, jo nāk iekšā lielražotāji ar savu produkciju, ar ko mazie ražotāji nespēj konkurēt. Mēs apgādājam cilvēkus ar medu un propolisu, tāpēc gribētos kaut kādu sistēmu, kā savu produkciju pārdot, lai arī mums būtu tirgus, kur to realizēt. Šobrīd tās saiknes starp ražotāju un pircēju nav, ir tikai ķēde, kurā pa vidu ir vairāki uzpircēji, kuri pelna.
Uz Pilskalnes centru iznāk braukt diezgan bieži, lielākoties uz veikalu, jo tas šobrīd ir teju vienīgā vieta pagastā, kur ļaudis satiekas, pārmij kādu vārdu, te noris sarunas par dzīvi. Cilvēku noskaņojums kopumā ir tāds, ka novada vadība ļoti maz interesējas, kā cilvēki te dzīvo, ķepurojas, kā viņiem Pilskalnē klājas. Pēc Neretas novada izveidošanas ir liela vilšanās, liekas, Pilskalne ir pamesta novārtā, taču pirms vēlēšanām bija tik daudz skaistu solījumu, no kuriem nekas nav īstenots. Bijusī Pilskalnes pamatskolas ēka grimst klusumā, šķiet, ka nākotnē nekādas pozitīvas pārmaiņas, lai ēka kļūtu apdzīvota un vajadzīga, nav gaidāmas. Esam nomalē, nevienam nav intereses te kaut ko iesākt. Kam jānotiek, lai ģimenēm šī vieta kādreiz šķistu pievilcīga, lai te atkal valdītu rosība, lai cilvēkiem būtu darbs? Jācer, kādreiz pienāks tāds laiks, ka arī mazie lauku pagasti sāks dzīvot ar otro elpu.
Lauku darbos un ikdienā mans sabiedrotais ir Latvijas Radio 1, kur klausos ziņas, raidījumus, uzzinu kultūras jaunumus. Braucot automašīnā, noklausījos prezidenta Raimonda Vējoņa uzrunu Starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” dalībniekiem, sekoju līdzi viņa pirmajai reģionālajai vizītei Krāslavā. Man saknes ir Latgalē, tāpēc esmu ļoti lepna par to, cik skaisti prezidents sasveicinājās latgaliski, man patīk, ka viņš sevi ir pozicionējis kā vienu no tautas, kā savējo. Ceru, ka nākamo gadu laikā viņš ieklausīsies cilvēkos, tas viņu darīs viedāku un palīdzēs pieņemt pareizos lēmumus. Ir tāds teiciens: jo inteliģentāks cilvēks, jo vienkāršāks. Manuprāt, to var attiecināt arī uz mūsu prezidentu.
Joprojām aktuāls ir bēgļu jautājums, arī es par to aizdomājos. Cilvēciski saprotu, ka cilvēkiem, kuri nonākuši tādās grūtībās, ir jāpalīdz, taču man gribētos redzēt valdības ilgtermiņa palīdzības plānu. Mums pašiem ir tik daudz nesakārtotu lietu, tik daudz cilvēku slīgst nabadzībā, ir bez darba, mums ir tik daudz bērnu, kuri neiet skolā, kā lai palīdzam te dzīvot bēgļiem, ja nespējam palīdzēt paši saviem cilvēkiem?  Paies pāris mēnešu, un kas ar bēgļiem notiks pēc tam? Mums nav milzīgu rūpnīcu, kur viņi varētu strādāt un apgādāt savas ģimenes, tāpēc tas ir atklāts un grūts jautājums.
Laukos darāmā vienmēr ir daudz, darbadienas ir ļoti noslogotas. Lai no lauku darbiem varētu mazliet atpūsties, cenšamies svētdienu svētīt un neplānot svarīgus darbus. Novēlu pagūt izbaudīt vasaru, baudīt to, ko šobrīd sniedz daba, krāt enerģiju un spēku tumšajiem un garajiem rudens vakariem. Lai pozitīvs skats uz dzīvi!
 

Kategorijas

Kategorijas