Docente ar romantisma gēnu

2015. gada 17. jūlijs 00:01

1622

“Staburags ir labākā vieta, kur atgriezties. Turklāt te es esmu mājās,” saka Sanita Madalāne. Gandrīz divdesmit gadu viņa bija prom, kā pati saka, intensīvā dzīvē. Sanitā ir interesanti klausīties, runā viņa tā akadēmiski — izsaka savdabīgas definīcijas, izdara secinājumus, un tad kādā brīdī balss aizlūst… Viņas dzīvē diemžēl ir arī citāda pieredze, kurai definīciju un likumsakarību nav. “Laikam šīs sāpes nepāries nekad,” saka viņa, kad runājam par mammīti, kuras Sanitai ļoti pietrūkst.

— Laikā, kad nebijāt Staburagā, esat paspējusi ļoti daudz izdarīt?
— Man ir ļoti paveicies, jo dzīve piedāvājusi daudz iespēju, un esmu tās labprāt pieņēmusi. Pat tad, kad sākumā bijis bail, vienmēr esmu izvēlējusies kaut ko jaunu iemācīties vai darīt. Man bijusi ļoti intensīva darba dzīve un paralēli arī iespēja apvienot daudzas jomas — gan būt pedagoģei, jo pēc pamatprofesijas tomēr esmu skolotāja, gan paralēli strādāt administratīvo darbu. Vēl arī kultūras pasākumu menedžments — 10 gadus strādāju par starptautisko konkursu laureātu — kamerkora “Fortius” un sieviešu kora “Balta” — menedžeri. Palīdzēju diriģentei organizēt kora braucienus, koncertus, mūzikas disku izdošanu, mārketinga aktivitātes, rakstīju projektus finansējuma piesaistei.
— Kā kļuvāt par koru menedžeri?
— Kamerkorī “Fortius” dziedu kopš 1995. gada, sieviešu korī “Balta” — kopš 2001. gada. Koris ir tāda sociāla vienība, kurā dziedošie cilvēki kļūst par draugiem. Man izveidojās īpaša saikne ar koru diriģenti profesori Māru Marnauzu, viņa man piedāvāja uzņemties šo darbu. Viņa ir arī manas doktora disertācijas vadītāja, un mēs ilgstoši strādājām kopā augstskolā. Vaļasprieks kādu laiku bija arī mans darbs, kaut tas nav bijis vienkārši — būt gan dziedātājai, gan menedžerei, bet pieredze ir nenovērtējama.
Patlaban korim “Fortius” pievienojos projekta formātā — piedalos skatēs, koncertos, bet reti ikdienas mēģinājumos. Skaņdarbus vai nu zinu, vai apgūstu pati.
Trešajā paaudzē
— Kā bija pirms gadiem divdesmit, kad no Staburaga meitenes kļuvāt par rīdzinieci?
— Man bija labs pārejas posms — trīs gadi vidusskolā Jaunjelgavā. Uzskatu, ka tas bija ļoti gudrs vecāku gājiens, jo man tika dots laiks, lai iemācītos būt prom no mājām un būt patstāvīgai, turklāt uz Jaunjelgavu aizgājām kopā ar klasesbiedreni Valdu. Vīgantes pamatskolā un Jaunjelgavas vidusskolā ieguvu ļoti labus pamatus, un augstskolā es nejutos pazudusi.
— Profesiju izvēlējāties mammas ietekmē?
— Tā bija ļoti apzināta izvēle — esmu skolotāja trešajā paaudzē. Arī mana vecmāmiņa bija skolotāja Vīgantes pamatskolā, viņa bija pirmā skolotāja, kuru 1944. gadā direktore pieņēma darbā, un līdz pensijai viņa te arī nostrādāja. Mana mammīte bija angļu valodas skolotāja un arī skolas mācību pārzine līdz pat Vīgantes pamatskolas slēgšanai. Mani apbēdina, ka Staburagā vairs nav pamatskolas. Izglītības iestādes esamība ir garants lauku teritorijas ilgtspējai un attīstībai.
Par skolotāju esmu strādājusi, studējot augstskolas pēdējā kursā, man piedāvāja darbu Olaines 1. vidusskolā, kur strādāju sākumskolā. Rīgā strādāju padziļinātas svešvalodu apguves skolā — Ziemeļvalstu ģimnāzijā, kur pamatskolas skolēniem mācīju angļu valodu. Pēc tam lasīt lekcijas uzaicināja mana — Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola, kurai nu ir akadēmijas statuss. Kādu brīdi strādāju arī Īpašo uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariātā pie projekta “Bērniem piemērota Latvija”, vēlāk arī Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts jaunatnes iniciatīvu centrā. Šeit guvu interesantu pieredzi ar politikas dokumentu izstrādi — tā ir pilnīgi cita pasaule, man bija interesanti saprast to sistēmu.
Mūsdienu norma
— Visu šo laiku esat arī mācījusies?
— Jā, strādājot augstskolā, tas ir loģisks ceļš — izglītībā jāiet uz nākamo pakāpi. Maģistra grāds ir pabeigta akadēmiskā izglītība, man šķiet, mūsdienās tā jau ir norma. Savukārt, iegūstot doktora grādu, paveras jaunas iespējas — var strādāt arī ar maģistrantūras, doktorantūras studentiem, var piedalīties starptautiskos projektos, protams, arī darba samaksa ir cita, un vari pretendēt uz nākamo amata kategoriju. Akadēmiskajā vidē tā ir normāla karjeras izaugsme. Tas, ka aizgāju studēt starptautiskās attiecības, gan bija mana iniciatīva, jo noguru no tā, ka visu laiku esmu tikai vienā jomā. Pasaulē taču ir arī citas interesantas lietas, tā ir lielāka un plašāka! Tā bija mana izvēle, kam nebija nekādas saistības ar karjeras būvēšanu, bet arī šīs zināšanas ir noderējušas.
— Kāds bijis jūsu augstākais karjeras punkts?
— Šobrīd — docenta amats. Administratīvajā darbā augstākais punkts noteikti bija struktūrvienības vadītāja amats augstskolā. Mūsu komanda bija ļoti kompakta, bet darba pienākumi ļoti daudzveidīgi — konferenču organizēšana, zinātnisko rakstu krājumu un žurnālu izdošana, pētniecisko projektu izstrāde un citi. Nevilšus tu tiec ierauts procesos, kur nemitīgi esi spiests mācīties, jo to nevienā skolā nemāca. Mācies praksē.
Pareizi ir: būt mājās
— Taču vienā mirklī izlēmāt pamest karjeru Rīgā un atgriezties Staburagā?
— Šādus lēmumus noteikti nepieņem vienā brīdī. Manu lēmumu ietekmēja ļoti daudzi faktori, viens no tiem — šī gada janvārī aizgāja mana mammīte… Tās ir lietas, ko nevaram plānot un paredzēt. Tad, kad šāds brīdis pienāk, darām, kā liek sirds un kā mums šķiet pareizi. Man šķita, ka pareizi gan man, gan maniem tuvākajiem ir būt mājās. Tajā brīdī pārējie faktori ir diezgan mazsvarīgi, tie pielāgojas un sakārtojas. Šobrīd esmu atradusi darbu Aizkrauklē un ceru, ka parādīsies vēl kādas iespējas. Es nezaudēju kontaktu ar Rīgu, septembrī atkal vadīšu lekcijas Rīgas Juridiskajā augstskolā. Esmu ieguvusi universālas zināšanas un prasmes, kuras varu lietot dažādās situācijās — man ir sadarbība ar Vroclovas Universitātes žurnālu Polijā, rakstu tam recenzijas un ik pa laikam iesaistos arī citos projektos, tulkoju un rediģēju, konsultēju studentus par pētniecisko darbu izstrādi. Vienkārši šobrīd neatrodos Rīgā, bet ar mūsdienu komunikācijas instrumentiem tas nav šķērslis.
— Nav sajūtas, ka esat atgriezusies klusos laukos?
— Es esmu mājās, un mājās nekad nav garlaicīgi! Kaut kādā mērā sākumā biju satraukusies, jo nezināju, vai šeit varēšu atrast savu vietu un darbu. Izsūtīju CV un priecājos, ka biju darba devējiem interesanta — kopš maija strādāju. Pirms tam mūsu ģimenei bija smags pārejas posms, mēs vienkārši bijām viens otram.
Arī es zinu to izjūtu, ka varbūt šai valstij neesmu vajadzīga. Pat ar savu izglītību un dažādo darba pieredzi nav tā, ka darba vietas Latvijā kāds met pakaļ. Brīžiem esmu jutusies, angļu valodā ir tāds teiciens “overqualified” — pārāk kvalificēta, pārāk pieredzējusi.
Dzīve ievieš korekcijas
— Darba ritmā jums nekad nav bijusi sajūta, ka dzīve aiziet garām?
— Dzīve ir process, un es taču neesmu viena vai izolēta, bet nepārtraukti kontaktā ar citiem cilvēkiem. Man drīzāk ir bijusi izjūta, ka varbūt strādāju par daudz, ka temps ir par lielu — tas bijis vēl viens no faktoriem, par kuru domāju jau vairākus gadus pirms traģiskajiem savas dzīves notikumiem. Ilgstoši strādāt paralēli trīs jomās nav produktīvi, un jau iepriekš domāju, ka jāveic kādas korekcijas. Dzīve pati tās ieviesa, bet es jau biju nogurusi no tā tempa, kurā dzīvoju.
— Neuzskatāt, ka esat kaut ko upurējusi, atgriežoties Staburagā?
* Nē! Ja cilvēks rīkojas pēc savas iekšējās izjūtas un saskaņā ne tikai ar galvu, bet arī ar sirdi, tad nekādu iekšēju pašpārmetumu nav.
— Šķiet, vecāki jūs izaudzinājuši par krietnu cilvēku…
— Noteikti esmu svētīta ar fantastisku ģimeni. Es pat nevaru domāt par mammu pagātnē, jo viņa te ir… (Nespēj valdīt asaras — aut.)
— Varbūt tas tāpēc, ka esat vienīgais bērns ģimenē?
— Nedomāju vis. Vērtības, kas manī ieliktas, noteikti ir manas mammas, tēta un vecmāmiņas nopelns. Mana mammīte bija ļoti jauka un gaiša, protot pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir, ar visām grūtībām, sāpēm un priekiem. Viņa bija saulaina, ļoti pozitīva un atvērta saskarsmē ar cilvēkiem. Tas, ko esmu saņēmusi no viņas... Tas viss notika tik strauji, novembrī uzzinājām par viņas slimību, un jau janvārī viņas vairs nebija... Mamma bija vēl jauna…
(Sanitai vajadzīgs laiks, lai atgūtos, un mēs vienkārši klausāmies klusumu Vīgantes parkā, kur notiek mūsu saruna — aut.) Pēkšņi Sanita saka:
— Šeit ir telpa, lai domātu, ko darīt ar savu dzīvi. Kad apkārt ir troksnis un temps, tu aizmirsti ieklausīties pats sevī. Te, Staburagā, ir tā iespēja. Esmu lauku bērns, un man šeit nav grūti, jo lauku darbus protu. Tas ir iekšā un nepazūd. Man ir draudzene Norvēģijā, kura šobrīd tur desmit grādu siltumā cenšas iestādīt zemenītes, kartupeļus, audzēt puķes. Visi kaimiņi saka: tu esi traka! Bet viņa mēģina, jo ir latviete, kam zeme ir svarīga, tāpēc viņa cenšas pakļaut skarbos ziemeļu apstākļus.
Saikne ar pagātni
— Jūs arī šeit, Staburagā, dziedat?
— Mani uzaicināja ansambļa vadītāja Diāna Kadiša, jo zināja, ka es dziedu. Taču domāju, ka te noteicošais ir arī cilvēciskais faktors, jo viņa ir mūsu kaimiņiene un ansamblī dzied cilvēki, kas ir mūsu ģimenes, manas mammītes kolēģi un draugi.
— Jums ir savi nākotnes sapņi?
— Ir lietas, ko ilgi esmu atlikusi un gribu izdarīt, tagad jau noteiktos termiņos. Tuvākie plāni — gribu iegūt autovadītājas apliecību. Kaut arī mans tētis ir profesionāls šoferis, laukos šī prasme kļuvusi aktuāla arī man pašai. Tālāki plāni — balstoties uz savu disertāciju, vēlos izdot monogrāfiju, kas varētu būt noderīga skolotājiem.
— Un privātajā dzīvē?
— Varu teikt — mana profesionālā darbība noteikti nav nokāvusi manī romantisko gēnu. Draudzībai un mīlestībai manā dzīvē ir bijusi un būs nozīmīga loma.

Vizītkarte

Sanita Madalāne.
Dzimšanas laiks un vieta:
1977. gada 15. septembris, Aiz-kraukle.
Izglītība:
zinātņu doktora grāds pedagoģijā, maģistra grāds pedagoģijā (iegūti Latvijas Universitātē), sākumskolas skolotāja, angļu valodas skolotāja pamatskolā un mākslas studijas vadītāja (kvalifikācijas iegūtas Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā), ārējo sakaru struktūrvienības vadītāja (LU Starptautisko attiecību institūts).
Nodarbošanās:
lektore Rīgas Juridiskajā augstskolā, angļu valodas lektore Aizkraukles Pieaugušo izglītības un inovāciju atbalsta centrā un SIA “Studio ABC”.
Ģimene:
tētis Vladislavs un vecmāmiņa Maiga Medne (90 gadi).
Vaļasprieks:
dziedāšana — dzied kamerkorī “Fortius” Rīgā un Staburaga pagasta sieviešu vokālajos ansambļos “Staburadze” un “MiLaRe”; patīk lasīt latviešu, angļu un krievu valodā, braukt ar velosipēdu. Atbal-sta nelaimē nokļuvušos dzīv-
niekus bezpeļņas organizācijā “Palīdzēsim dzīvniekiem/AnimalHelp”.
Horoskopa zīme:
Jaunava.

Staburags.lv ARHĪVS

Docente ar romantisma gēnu

Kategorijas