Svētki bez punkta uz i

Gunita Leite, Neretas Jāņa Jaunsudrabiņa vidusskolas deju kolektīva vadītājas palīdze Latvijas XI Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos.

Laikraksta arhīvs

2015. gada 14. jūlijs 00:01

Sevi dro-
ši varu saukt par pieredzē-jušu dziesmu un deju svēt-ku dalībnieci, jo šie bija sestie svētki, šoreiz kā palīdzei mazajiem dejotājiem, bet citādi esmu gan dziedājusi, gan dejojusi skolēnu un pieaugušo svētkos.
Nedēļa sākās ar izbraukšanu no Neretas pirmdienas pēcpusdienā pulksten piecos un svētdien ap šo pašu laiku noslēdzās, autobusam ar 5. — 6. klases dejotājiem ieripojot Neretā. Nedēļa paskrēja kā viena diena — ar agriem rītiem, gariem vakariem, kad pie miera varējām doties pēc pusnakts. Katram kolektīvam līdzi devās trīs kolektīvu vadītājas palīgi un attiecīgi 20 pamatskolas un 17 vidusskolas dejotāju.
Otrdien deviņos rītā mazajiem dejotājiem jau vajadzēja būt Daugavas stadionā uz pirmo mēģinājumu. Vidusskolas vecuma dejotāji mēģinājumam pievienojās divpadsmitos. Protams, jaunieši pārsvarā paši sevi prot organizēt, bet pamatskolēniem jāveltī vairāk uzmanības, jāpalīdz pastalas sasiet, atrast pareizo blūzi.
Mēģinājumos liela slodze bija otrdien no astoņiem rītā, katrai dejai veltot stundu. Tad sekoja pusdienas pārtraukums, un pēcpusdienā vēlreiz horeogrāfi katru deju aptuveni stundu “pieslīpēja”. Tad varēja redzēt, ka bērni ir pārguruši. Trešdien katru deju izdejojām pa stundai. Ceturtdien “salikām” kopā dejas un vakarā — ģenerālmēģinājums. Koncertu dienas bija salīdzinoši mierīgas. Grūtākais un satraucošākais brīdis pirms lielā uznāciena ir kolektīvam savas īstās vietas atrašana. Mēģinājumos bērni viens pie otra pierada, redzot pārējos citās drēbēs, bet, uzvelkot tautastērpus, visi atkal kā pirmo reizi satikušies. Tā gan ir ierasti arī pieaugušo svētkos. Tāpēc mūsu, palīgu, uzdevums bija palīdzēt atrast pareizo vietu pirms katra uznāciena. Sestdienas vakara koncertā visi jau iegaumēja viens otru pēc sejām, bija sapazinušies un stresa tikpat kā nebija.
Lai arī brīvo stundu nebija daudz, tomēr kaut ko no svētkiem paspējām izbaudīt. Piektdien pēc koncertiem bērni skolā, kurā apmetāmies, paši noorganizēja sev disenīti. Pasākums bija izdevies, jo gulēt visi aizgāja ap diviem naktī. Kādā citā dienā bijām kinoteātrī uz multfilmas seansu. Sestdien pēc pēdējā koncerta aizbraucām līdz centram, izstaigājām Vērmanes dārzu, paskatījāmies citu svētku dalībnieku sniegumu.
Pēc sestdienas vakara ģenerālmēģinājuma Mežaparkā dalībnieku vidū un sabiedrībā plaši diskutēja par notikušo — bija noģībuši daudzi koristi. Vieni kā iemeslu nosauca lielo slodzi un mazos atpūtas brīžus. Es pievienojos viedoklim, kas skar bērnu ēdināšanas jautājumu. Tomēr ne tādā aspektā, ka maltītes būtu bijušas sliktas, nekvalitatīvas. Jā, kādam tēja bija par vēsu vai pie olas nebija sāls. Tie ir sīkumi, bet pamatproblēma ir tā, ka mūsdienu bērni atradinājušies no normāla ēdiena un putra, mannas, auzu vai kāda cita, viņu izpratnē nav ēdiens. Cik porciju palika ar putras bļodas vidū iedurtām karotēm? Par dārzeņu sautējumu izbrīnīti jautāja — kas tas tāds? Neēduši viņi meklēja citas iespējas, kā piepildīt vēderus — visbiežāk ar čipsiem. Labprāt lietotu hotdogus, “McDonalds`s” pārtiku, limonādes. Tāpēc mūsu, līdzbraucēju, viens no uzdevumiem bija ēdienreizēs skubināt vismaz kaut ko apēst. Porcijas tiešām bija pietiekami lielas, un ēdiens bija garšīgs. Varbūt vidusskolas vecuma bērniem gribējās vairāk, bet bija iespēja saņemt papildporciju.
Laika apstākļi bija samērā labi — nebija svelmes. Lietus gan bieži samērcēja pastalas, bet skolai bija pieslēgta apkure, kāds sagādāja arī elektrisko radiatoru, un nākamajā mēģinājumā visi bija sausām drēbēm. Paldies Dievam, nedēļu aizvadījām bez traumām. Kāds pasūdzējās par sāpošiem ceļiem, citam apavi noberza pirkstus, kādai meitenei palika slikti, bet atklājās, ka vainīgi bija pārāk daudz apēstie kartupeļu čipsi.
Svētdien ap vieniem naktī atnāca kāda meitene no jauniešu deju kolektīva. Viņa kopā ar pārējiem bija ģenerālmēģinājumā Mežaparkā un stāstīja par daudzajiem noģībušajiem bērniem. Vēlāk mūs sasniedza ziņa, ka izglītības un zinātnes ministre atcēlusi svētku gājienu. Meklējām kādu iespēju, lai par to pārliecinātos. Kam bija telefons ar interneta pieslēgumu, sekoja līdzi notikumu attīstībai. No rīta vadītāji bija neziņā, pat šokā, jo ko tādu nespējām iedomāties. Mums paziņoja, ka gājiens ir atcelts. Citas informācijas nebija. Sākām kārtot mantas un posties uz mājām. Visi tērpi jau bija salikti mašīnās, bet apjukumā mēģinājām saprast, kas īsti notiek. Sestdienas vakarā Neretā gatavoja ziedu pušķus, pina ozolu vītnes gājienam, un, kad šī krava svētdienas agrā rītā jau bija ceļā uz Rīgu, aptuveni pie Ērberģes, devām ziņu vedējiem, ka gājiens atcelts.
Mājās palikušie, radi un draugi, redzot televīzijā, ka gājiens tomēr notiek, burtiski “uzkarsēja” mūsu telefonus. Viņi skatījās televīzijas tiešraidi, informēja mūs par Rīgas centrā notiekošo. Sākām viens otru uzmundrināt, un neretiešu spontāns lēmums bija — mēs iesim gājienā! Ar pirmo autobusu uz Neretu bija aizvestas daudzas mantas, tajā skaitā lielākā daļa tautastērpu. Savācām visu, kas vēl palicis, meitenēm brunči, vainadziņi, sporta krekliņi un čības. Drīz pēc tam, kad mūs parādīja Latvijas Televīzijā, no mājiniekiem saņēmām daudz uzmundrinošu pateicības vārdu.
Mājās braucām ar divējādām izjūtām. Ar prieku par svētkiem, bet tajā pašā laikā neatbildētu jautājumu — kurš vainīgs, ka viens no grandiozākajiem svētku pasākumiem — gājiens, kas ir kā punkts uz i —, īsti neizdevās? Tomēr pārsvarā noskaņojums ir pozitīvs.

Staburags.lv ARHĪVS

Svētki bez punkta uz i

Kategorijas