Kinoaktieris Pauls Butkēvičs atgriezies tēva dzimtajā Sēlijā

2015. gada 10. jūlijs 00:01

596

Kinoaktieris Pauls Butkēvičs atgriezies tēva dzimtajā Sēlijā

Pie Daudzeses pagasta “Rudzīšu” mājas durvīm piestiprināta dekoratīva plāksnīte, uz kuras rakstīts: “Kostīmu māksliniece Zinta Jansone un kinoaktieris Pauls Butkēvičs”. Pirms vairākiem gadiem viņi no Lēdmanes pagasta “Mežgravām” pārnākuši uz Jaunjelgavu un vēlāk uz Daudzevu.

Sarunai iekārtojamies dzīvojamajā istabā. Galdā melna kafija ar Zintas ceptu gaisīgu ogu maizi un jasmīni. “Vīstoši jasmīni smaržo visstiprāk, tāpēc vēl nemetu ārā,” saka Zinta. Balto, mazliet apvītušo ziedu saldais un spēcīgais aromāts sajaucas ar “Monte Carlo pink” dūmu smaržu — Pauls smēķē vienu cigareti pēc otras.
— Sen smēķējat?
— Jau no ceturtās klases. Ar puikām kioskā pirkām. No skolas mājās ejot, caur kapiem trijatā paciņu izvilkām.
— “Rudzīšu” pagalmā Sēlijas karogs mastā. Vai jums šī puse ir īpaša?
— Mamma ir no Liepājas, paps no Sēlijas, Subates. Re, tur plaukts ir pilns ar grāmatām par Sēliju. Vienmēr esmu sevi izjutis kā sēli. Likteņa vai Dieva vadīts, atgriezos sava tēva dzimtenē. Pavisam netālu, Subatē, 17. gadsimta otrajā pusē dzīvoja mans vecvec...tēvs Aleksandrs. Tas ir dokumentēts. Tur kapos ir liels lauks ar Butkēvičiem, vietas tur vēl ir. Bet vispār abi ar Zintu esam jūrmalnieki... Zinta, uzliec, lūdzu, “Likteņdziesmu”. Tur ir tie vārdi, ko varat likt rakstā jebkurā vietā. Un ziniet, jūs arī varat rakstīt visu, ko gribat!
Smaržām — jasmīna, cigarešu un kafijas — pievienojas skaņa — dziesma, Fransuā Vijona un Paula “kopdarbs”, iedziedāts 2005. gadā: “Es strauta malā slāpēs eju bojā,/ Un ugunskura tuvumā man salst./ Es esmu dzimtenē, bet jūtos tālu projām./ Es uzliesmoju, tikai ledū kalts./ No tukša kausa līksmību es dzeru,/ Un savā lielumā es esmu sīks./ Un, dzīvi dzīvojot, es tajā neiederos,/ Es visur aicināts un izraidīts...”
Paldies par “pārtulkotām” dainām!
— Ar Imantu Kalniņu esat laikabiedri. Vairākas viņa dziesmas, kas iemantojušas, ja tā var teikt, nemirstību, pasaule pirmo reizi izdzirdēja jūsu izpildījumā filmā “Elpojiet dziļi!”. Kā veidojās jūsu attiecības ar komponistu, kad viņš iesaistījās politikā?
— Atteicos piedalīties Imantdienās un nevienās neesmu dziedājis. Publiski arī neesmu dziedājis dziesmas no “Elpojiet dziļi!”. Un viss, basta! Nesen Gaismas pilī Rīgā bija pasākums, satikāmies ar Imantu Kalniņu, sasveicinājāmies kā senos laikos, kā “Putnu dārzā”, kā “Skapī”, kā “Kazā,” kā seno laiku brāļi: “Paulīt, sveiks!” Viņš bija tik gaišs, tik omulīgs. Un vairāk nekas. Bet manī nav tādu izjūtu, kādas viņš tagad pauž. Es neesmu nacionālists, esmu nacionāli noskaņots. Nesaprotu, kā var nodzīvot Latvijā visu mūžu un neprast valodu? Tepat, Latvijā, ir cilvēki, kuri latviski nesaprot un apgalvo, ka te nekad nav bijusi Latvija. Uz to es atbildu: kāds viņiem liels paldies — tiem cilvēkiem, kuri Krišjānim Baronam palīdzēja pārtulkot dainas! Eh, bet viņi nezina, kas tās dainas ir. Jādod pretī bez kulakiem, šautenes, durkļiem.
— Esat beidzis mūzikas skolu, vairākus gadus mācījies arī konservatorijā. Kā radās aizraušanās ar mūziku?
— Visa mūsu ģimene bija muzikāla — māsa spēlēja klavieres un dziedāja, otra māsa spēlēja akordeonu un dziedāja, brālis pabeidza konservatoriju un spēlēja čellu. Māte spēlēja klavieres un runāja piecās valodās, tēvs spēlēja čellu, zināja septiņas valodas. Vecāki, lai mēs, bērni, nesaprastu, runāja svešvalodās, lielākoties vācu, angļu. “Mosfiļm” man bieži lūdza ierunāt vāciešus, poļus, leišus, angļus, frančus un spāņus. Nez kāpēc viņi domāja, ka es visu ko zinu, un bija pārliecināti, ka esmu augstas klases spiegs. Nepretojos, gāju visur, kur aicināja. Vēlme zināt un redzēt man jau kopš agras bērnības. Jūrmalā dzīvojām, divarpus gadu vecumā gāju skatīties pasauli. No Dzintariem aizgāju uz Lielupi, vecāki ar policijas palīdzību mani atrada. Kopš tā laika kur tik es esmu bijis.
— Vai jūsu ģimeni skāra represijas?
— Paps bija agronoms, vīndaris, viņam bija daudz draugu un paziņu. Toreiz pie viņa atnāca viens džeks un pabrīdināja: zini, būtu labi, ja jūsu ģimenes tajās dienās nebūtu mājās. Sapratām, kas par lietu, un pamukām no mājām. Vēlāk pret papu lietoja represijas, atlaida no darba. Kaut kur Tukuma pusē strādāja par agronomu, un kādu laiku mēs pārtikām tikai no tomātiem un ķiršiem. Tagad tomātiem vairs nav rūgtenās, feinās smaržas, bet ķirsī uzkāpt es vairs nevaru.
Revolucionārs laukos
— Kāda ir pēdējā izrāde, ko vērojāt skatītāju rindās?
— Sen neesam bijuši. Pirmkārt, nepatīk, otrkārt, Rīga ir pārāk tālu. Varbūt latviešu teātris sāk atdzimt, bet vispirms ir jāsasniedz Alunāna laika līmenis. Ir kolosāli, talantīgi, izskatīgi, feini, jauni aktieri, bet tas ir “ūnikums”, ko režisori sadara ar talantīgiem aktieriem. Esmu neskaitāmas reizes teicis, tāpēc iemantojis tūkstoš un vienu ienaidnieku, ka ļoti reti ir kāds intelektuāls, inteliģents un godīgs režisors. Varis Brasla, viņš ir labs, bet pārējie — ni un ni. Piedodiet par izteikumu, varētu domāt — atradies te revolucionārs laukos, dziļdomātājs! Bet tā ir. Aizgājām uz vienu Džilindžera izrādi, tur ļoti labi aktieri spēlē, bet — no izrādes es neko nesapratu! Kāpēc mūsu talantīgie, spējīgie, gudrie prāti nevar atrast pa visu valsti vienu talantu un izaudzināt viņu? Izcilu talantu, kuru saprastu arī Eiropa! Vai tiešām nevar atrast nevienu taciņu uz Holandi, Zviedriju, Somiju? Ieguldot lielu, milzīgu darbu, panākumus var gūt arī Eiropā. Bet kā ir jāstrādā — dienu un nakti! Vakar televīzijā skatījāmies dziedāšanas šovu — kolosāli, talantīgi jaunieši, bet kur viņi pēc tam paliek?
No operāciju galda uz mājām
— Filmā “Aktrise Ragārēs”, ko uzņēma Skrīveros, bijāt vienā no galvenajām lomām — atveidojāt “Ragāru” saimnieku. Pirms vairākiem gadiem Skrīveros tikās un vecās filmēšanas takas izstaigāja gandrīz visi šīs filmas aktieri, jūs gan nebijāt...
— Jā, biju slimnīcā tikko pēc sirds operācijas. Trīs infarkti bijuši, uz galda biju trīs reizes. Pēc vienas operācijas bija tāds varoņdarbs — tikko svaigi sašūts, sakrāmēju somu ar savām mantām, ar kaimiņa mantām. Iešu mājās pie šitās tantes (rāda uz Zintu), soma rokā, garš koridors, un eju. Idiots! Aizeju līdz durvīm — ciet. Iznāk viena dāmīte, mati copē, kā tāda Trocka mazmeita, un saka: “Zakrito, ņeļzja!” (“Slēgts, nedrīkst!”). Paldies Dievam, ka mana augstā inteliģences pakāpe ņēma virsroku, teicu: “Izviņite, ņeļzja, tak ņeļzja!” (“Atvainojiet, ja nedrīkst, tad nedrīkst.”) Eju atpakaļ. Soma bija tik smaga pielādēta, ka Zinta to nevarēja pacelt. Atnāca Pēteris Stradiņš ar otru dakteri, apskatījās: “Nu, Paulīt, kā tad bija? Tā gan vairāk nedari” Saku: jā, bet es sastapu Trocka mazmeitu... Ak, tā, labi. Un tad man atsūtīja psihiatru, lai pārbauda. Ko darīt, ja man tāda asociatīvā domāšana... Bet par ko bija jautājums?
— Par jūsu atveidoto saimnieka lomu filmā “Aktrise Ragārēs”.
— Būt saimniekam savā zemē ir zelta vērte. Kad mūsu mājās “Mežgravās” uzara laukus, tā zemes smarža... Un, ja pats ar, vēl ar zirgu, rodas īsta saimnieka sajūta. Galvenais ir tā zemes būtības sapratne. Kas latvieša cilvēkam ir zeme? Par spīti visām varām, vienmēr gribēju savu kaktiņu, savu stūrīti zemes. Tāpēc domāju, ka ar “Aktrisi Ragārēs” un “Aiju” uzcēlu sev pieminekli — tikai paprasiet skatītājiem, ko tur iegravēt? (Smejas.) Pirms pieciem sešiem gadiem sapratu, ka es laikam tomēr biju aktieris. Nekad īsti neesmu sapratis — esmu vai neesmu, man vienkārši patika darīt. Bet apjausma nāca Latgalē, Dagdā, pēc divu aktieru stundu garās izrādes “Hamlets”. Pabeidzam izrādi, izejam ārā, skaists vakars. Pēkšņi izskrien administratore un saka: jūs lūdz otrreiz — lūdz atkārtot izrādi!
— Neatkārtojāt taču?
— Otrreiz nospēlēt izrādi, kurā esi atdevis visu, nav iespējams! Divas trīs dienas pēc tādas spēles ir tukšpadsmit, ir auts. Ir lietas, ko nevajag darīt otrreiz. Un tā ir kļūda, ja atkārto.

Uzziņa

Pauls Butkēvičs bijis estrādes dziesmu konkursa “Liepājas dzintars” 1967. gada laureāts — ansambļa “Zvaigznīte” solists, izpildīja Imanta Kalniņa dziesmas no filmas “Četri balti krekli”.
Pirmā loma filmā “Hipokrāta zvērests” (1965.).
Filmējies ne tikai Latvijā, bet arī ārpus mūsu valsts robežām, kopskaitā atveidojis ap 150 lomu.
Krievijas Federācijas Nopelniem bagātais mākslinieks (1990.).
Nozīmīgākās lomas: “Es visu atceros, Ričard!” (1966.) un “Elpojiet dziļi!” (“Četri balti krekli”) (1967.), kā arī filmās “Rallijs” (1978.), “Nepabeigtās vakariņas” (1979.), “Ilgais ceļš kāpās” (1980.), “Mirāža” (1983.), “Aija” (1987.), “Sarkanā kapela” (2004.), “Ķīlnieks” (2006.).
Spēlējis TV seriālos “Tumsas puķe” (1998.), “Ne tikai soneti”;
TV videofilmās “Emīls Dārziņš” un “Aktrise Ragārēs” (1995.).

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS:
Pauls Butkēvičs.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Rīga, 1940. gada 8. augusts.
IZGLĪTĪBA: darbojies pantomīmas ansamblī pie Roberta Ligera (1957.—1959.), mācījies Dailes teātra 3. studijā (1959.—1961.), Rīgas 1. tehniskajā skolā (1963.), studējis Latvijas Universitātes Juridiskajā, arī Vēstures un filozofijas fakultātē, Latvijas Valsts konservatorijas Kordiriģentu nodaļā (1964.—1966.).
DZĪVESVIETA: Daudzeva.
NODARBOŠANĀS: aktieris.
ĢIMENE: sieva Zinta Jansone, meita Alēna ir zobārste, mazdēls Jānis ir dienestā ASV armijā, mazmazdēls Edvards.
HOROSKOPA ZĪME: Lauva.

Staburags.lv ARHĪVS

Kinoaktieris Pauls Butkēvičs atgriezies tēva dzimtajā Sēlijā

Kategorijas