Dejot — tā ir laime!

2015. gada 10. jūlijs 00:01

311

Šajās dienās Rīgā XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos intensīvi mēģinājumi notiek dejotājiem un no vakardienas arī dziedātājiem. Mēģinājumu grafiks saspringts — no agra rīta līdz pat saulrietam.

“Staburags” ar vairāku kolektīvu dalībniekiem tikās mēģinājumos un atpūtas brīžos. Vieniem šie ir pirmie, citiem jau trešie lielie svētki, tādēļ arī emocijas un vērtējums atšķirīgs.
Stiprāk par sāpēm gribas dejot
Smalks lietus, pirmie nomaldījušies mazākie dejotāji Daugavas stadiona informācijas centrā, horeogrāfu balsis skaļruņos — tā iesākās rīta cēliens, gatavojoties lielkoncertam “Līdz varavīksnei tikt”. Nepaiet ilgs laiks, kā sameklējam mūsu puses kolektīvus un viņu vadītājus.
Skrīveru un Aizkraukles novada deju kolektīvu vadītāju Gitu Skudru kopā ar Skrīveru jaunajiem dejotājiem satiekam Daugavas stadiona mazajā laukumā. Viņa stāsta, ka mazajiem bērniem pirmajā dienā bijis pagrūti deju soļus saskaņot ar laukuma plašumu, bet katrā nākamajā mēģinājumā viņas sirds kļūst mierīgāka — bērni orientējas arvien labāk.

Neiztikt arī bez skumjiem brīžiem — kāda Aizkraukles pilsētas sākumskolas dejotāja, skrienot no deju laukuma, paklupa un lauza roku. Viņu nogādāja slimnīcā, veica operāciju, bet, pirms doties mājās, meitene vēlas satikties ar pārējiem dejotājiem. Skolotāja stāsta, ka meitene ir cītīga, ļoti gaidījusi svētkus. Lielāks par fiziskajām sāpēm viņai bija emocionālais pārdzīvojums, jo, atguvusies pēc kritiena, pirmais, ko asarām acīs teikusi: “Kā es tāda dejošu?”
Paguļ piecas stundas
No deju laukuma dodamies uz Rīgas 60. vidusskolu. Tās telpās izmitinājušies Skrīveru novada jauniešu kolektīvi un viņu vadītāji. Dejotāji Kristers Leitis un Alise Kokina, gatavojoties mēģinājumam, atpūšas skolas gaitenī, klausās ģitāras skaņās, kamēr bariņš dejotāju nododas galda spēlēm. Alise stāsta, ka otrdien no Daugavas stadiona savās pagaidu mājās atgriezās pusvienpadsmitos vakarā. Paēda vakariņas, nomazgājās un tikai pusdivos naktī varēja ļauties miegam. Pēc piecām stundām bija jāceļas, steigā jāpaēd brokastis un jāatgriežas deju laukumā. Par nogurumu abi jaunieši gan nesūdzas un nešauboties apstiprinoši atbild par piedalīšanos pusdesmitos vakarā paredzētajā oficiālajā svētku atklāšanas pasākumā Krastmalā. Turp organizēti pašvaldības piešķirtajā autobusā dodas viss kolektīvs. Alisei šie ir piektie dziesmu un deju svētki, jo viņa jau piedalījusies divos skolēnu deju svētkos un arī divos pieaugušo. Arī Kristaps šajā ziņā ir jau pieredzējis. Viņš teic, ka šogad savādas šķitušas centrālā deju laukuma dekorācijas — lielie autobusi. Citu kolektīvu dejotājiem tie asociējušies ar vilcieniem, pat tautas izvešanu. Kristers teic, ka drīz gan pierasts pie šāda atšķirīga no ierastā tautiskā noformējuma. Alise, salīdzinot šos svētkus ar citiem gadiem, atzīst, ka tagad ir ļoti stingri noteikumi, piemēram, ar ārdurvju apsargiem neesot vērts strīdēties, ja esi izdomājis pēc desmitiem vakarā atstāt skolu. Dienas laikā skolas telpās kārtības uzturēšanai bieži manīti arī pašvaldības policijas darbinieki.
Laukumā pārsvarā iztiek bez vadītājas, jaunieši paši rūpīgi seko līdzi horeogrāfa norādījumiem.
Skolotājas miega bučas
Rīgas 85. vidusskolā pusdienlaika pauzē satiekam Pļaviņu novada dejotājus Artūru Saulīti un Gintu Kapteini. Abi tautasdejām uzticīgi jau daudzus gadus. Turklāt Gints pēc koncerta Daugavas stadionā kā korists piedalīsies arī kora mēģinājumos un koncertā Mežaparkā. Ja dejošanā jānodarbina kājas, visus sarežģītos dziesmu vārdus no galvas neesot iespējams iemācīties. Grāmata ar tām ir aptuveni 80 lappušu bieza. Abus pasākumus apvienot neesot problēmu, taču fiziskā slodze šajās dienās ir liela, vakaros to jūt sāpošās kājas un mugura. Tomēr no mēģinājumiem brīvajā laikā gulēšanas vietā viņi izvēlas sportiskas nodarbības, un jau pēc mirkļa abi kopā ar citiem dejotājiem skolas pagalmā spēlē bumbu.
Pļaviņu deju kolektīva vadītājai Inetai Reiterei jautājam, vai ar gadiem mainījušās skolēnu intereses, vai vēlme dejot mazinājusies? Viņa, salīdzinot laiku nesenā pagātnē ar mūsdienām, atzīst, ka tie, kuri deju iemīļojuši pirmajās klasēs, tai ir tikpat uzticīgi arī tagad. Pozitīvu piemēru netrūkst. Ir tādi, kuri vidējās klasēs dejošanu pamet, bet vecākajās klasēs un pat pēc skolas attieksmi krasi mainījuši. Šajos svētkos un arī visos iepriekšējos problēmu ar jauniešiem, viņu uzvedību, atbildības izjūtu neesot. Visi deju soļi ir izrunāti, izdejoti vēl pirms došanās uz lielajiem mēģinājumiem, tāpēc nevienam blakus nav jāstāv un jābaksta. Līdz šim arī laika apstākļi dejotājiem bijuši ideāli. Mazas nesaskaņas bijušas ar pavārēm, bet jau otrajā dienā ēdinātāji un ēdēji viens pie otra “pieslīpējušies”. Nevar nepieminēt skolotājas īpašās miega bučas, bez kurām neaizmieg deju kolektīva meitenes.
***
Diena beidzas ar vakara mēģinājumu, Daugavas stadiona mazajā laukumā Agris Daņiļevičs kopā ar 10. — 12. klases jauniešiem mēģina deju “Līdz pašām debesīm”. Starp bungu rīboņu un dziesmas vārdiem viņš jauniešus uzmundrina, sakot: “Dejot — tā ir laime!” Dejotāji smaida, cenšas, un pat mēģinājumā bez tautastērpiem, starmešu gaismām un televīzijas kamerām jūtams, ka koncerts skatītājiem liks atkal laimes skudriņās nodrebēt un raudāt prieka asaras. ◆

+ 11

Staburags.lv ARHĪVS

Dejot — tā ir laime!

Kategorijas