Saimnieki trešajā paaudzē

2015. gada 9. jūlijs 00:01

229

Daudzeses pagastā, šosejas malā, senu liepu ielokā stāv “Beles”. Līdzās — autobusa pietura ar tādu pašu nosaukumu. Mājai simtiem reižu braukts garām, līdz dienai, kad ceļš iegriezās pagalmā. Tās saimnieki Maija un Mihails Motili uz pastāvīgu dzīvi te ienākuši pirms nepilniem diviem gadiem. Pamazām māja un apkārtne iegūst mūsdienīgus vaibstus, tajā pašā laikā saglabājot daļu no vairāk kā divsimt gadu senās vēstures.
Brokastis jānopelna
Viens no saimnieku trim dēliem par vecāku izvēli teicis — jābūt trakam, lai tā dzīvotu! Kad beidzot mājā ievilksiet ūdensvadu? Kad šo jautājumu uzdodu arī es, Maija un Mihails vienā balsī man jautā — kāpēc? No rīta iet uz aku pēc ūdens — tas ir tik patīkami, arī ziemā, kad jātīra taciņa. Tajā esot ne tikai praktiskā puse, bet arī romantika. Vēlāk sarunā abi gan atzīstas, ka Daudzevā ir dzīvoklis ar visām ērtībām. Tikai agros rītos aiz dzīvokļa loga nedzied putni, nezied un nesmaržo puķes. Te, “Belēs”, rītos virtuvē ielido bezdelīgas, draudzīgi pačivina un atkal dodas savās gaitās.
“Vasarā katru rītu, pirms sēsties pie kafijas krūzes, eju laukā nopelnīt brokastis,” tā par savu ikdienu stāsta Maija. Tas nozīmē — celties ap pieciem, dārzā ravēt, pļaut zāli, sanest ūdeni no akas. Var arī vienkārši iekrist rīta rasā. Sestdienas veltītas sabiedrībai — ciemiem, svētdienas — mieram, kapu apkopšanai.
Ar klēpīti malkas silti un mājīgi
Visa šī burvība, saplūšana ar dabu iespējama pirms 236 gadiem (tā liecina ieraksti saglabātajā mājasgrāmatā) celtās guļbūves dēļ, kas tolaik saukta par saimniekmāju. Maijas vecāmāte bijusi ganumeita, līdz kāzām dzīvojusi netālu uzceltajā mājā, bet to tagad var atrast vien pēc trim ceļa malā augošām ābelēm. Mājas vietā vijās ceļš Aizkraukle—Nereta. To, cik šodien stipra un pamatīga ir sen būvētā māja, pārliecinājušies remonta laikā, kad nolēmuši pārzāģēt dažus baļķus. Motorzāģis atlēcis kā no dzelzs.
Vairāk kā 200 kvadrātmetru lielajai ēkai ir viens skurstenis, attiecīgi viena krāsns, bet ar to pilnībā pietiek, lai pat bargākajās ziemas dienās, izkurinot klēpi malkas, būtu silti un mājīgi. To, cik agrāk prasmīgi celtas krāsnis, saimnieki pārliecinājušies, kad pieaicinājuši pieredzējušu meistaru, lai viņš iztīra skursteni. Ilgi un rūpīgi meklējis visas cukas, bet tā arī neatradis. Saglabājušās arī citas detaļas kopš mājas būvniecības laikiem, piemēram, durvis un to kliņķi. Diemžēl maizes krāsni nācies nojaukt, jo ar gadiem tā pamazām sabrukusi. Vēl jāatjauno ēkas otrais stāvs un jāpielāgo dzīvošanai.
Zibens noārda kūti
Mihails teic, ka nevarot dzīvi iedomāties bez pašu audzētiem dārzeņiem. Veikalā pirkto garša viņiem nav pieņemama, tāpēc jau no aprīļa pārtiek pārsvarā no tā, kas ienākas dārzā un siltumnīcā. Līdzko būs iespējams, īstenošot arī ideju par vistu, cūku un citu mazo mājlopu audzēšanu. Tam nepieciešams atjaunot kūti. To pirms aptuveni divdesmit gadiem nopostījis zibens. Todien jūlijā negaiss trakojis tā, ka lodveida zibens caur kādu baļķu stiprinājuma metāla skavu ieskrējis istabā, izraustījis mājā visus elektrības vadus. Spēriens kūtij bijis liktenīgs.
Ikdiena nav iedomājama arī bez apkārtējo māju iedzīvotājiem. Vieni no viņiem, rīdzinieki, nesen atguvuši senču īpašumu. Kaimiņu būšana esot pašsaprotama. Kad zāle jānopļauj, dārzs jāuzar, kartupeļi jānovāc. Var arī vienkārši atnākt ciemos, aprunāties. “Kur skriesi, kad paliks slikti, kad vajadzēs palīdzību? Pie kaimiņa,’’ atzīst Mihails. “Cik pašsaprotami ir man pieņemt viņu, tikpat droši es varu iet lūgt palīdzību.” Agrāk, kad Motiliem pašiem bija sava tehnika, Mihails apstrādāja apkārtnes zemes. Tagad, kad tehnika nolietojusies, kaimiņi atdara ar to pašu. Pašlaik ir 3,5 hektāri savas zemes, pārējā nonākusi lielākajiem apkārtnes zemniekiem.
Buntītes tablešu vietā
Gandrīz vai neticami izklausās, kā Maija un Mihails zina un ievēro senču atstātās zināšanas. Viens otru pārtraucot, viņi stāsta, kādā Mēness fāzē koki cērtami, kad naglas dzenamas, kad krāsns jātīra, kad jāsēj un jāstāda. Piemēram, ja pirmo reizi dārzu izravē vecā mēnesī, vēlāk ravēšana ir viegla, nezāles aug mazāk. Praksē vairākkārt pārbaudīts.
Arī zāļu tēju dziednieciskās īpašības viņiem ir pašsaprotamas. Tāpēc istabaugšā žāvējas augu buntītes tējām, kas noder pret klepu, iesnām, pušumiem. Tik daudz kā vecāsmātes laikos neesot, bet ikdienai pietiekot. Mājas apkārtni iecienījušas arī bites, un kāda savvaļas medus vācēju saime vecajā liepā mīt jau vairākus gadus. Pērn kāds no paziņām ierosinājis savus stropus nolikt “Beļu” dārzā. Šogad bites noskaņojušās spietot un līdz rudenim dravā būšot par dažām mājiņām vairāk. Līdzīgi kā bites, uz šejieni vēlas atgriezties arī vecākā dēla ģimene, kas pašlaik dzīvo ārzemēs. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Saimnieki trešajā paaudzē

Kategorijas