Audžumājas putnēniem

2015. gada 9. jūlijs 00:01

300

Jau trešo vasaru secietes Elitas Stugles mājās patvērumu rod kāds mazs putnēns — no ligzdas izmests, bērnu atnests un pat no vanaga nagiem paglābts. Vietējie bērni ik pa laikam šajās mājās atnes jaunu iemītnieku, sak, ja jau te par viņiem tik labi rūpējas...

Elita ir pirmsskolas izglītības iestādes skolotāja, un laikam arī putnu mazuļi jūt, kur patvērums jāmeklē — ne velti katru gadu tieši viņas mājās atkal tiek barots un izauklēts kāds putnubērns.
Neglītais strazdulēns
Viss sākās pirms trijiem gadiem, kad Elitas mājās nokļuva tikko no olas izšķīlies strazdulēns. To jaunā sieviete atrada puķudobē mājas pagalmā. Strazdi savas ligzdas ierīkojuši zem paša mājas jumta, acīmredzot no kādas ligzdas mazais arī izkritis. “Esmu lasījusi internetā, ka pamestu putnu mazuli nevajag mājās nest, māte pēc laika to meklēšot. Pa gabalu esmu vērojusi, gaidījusi, bet neviens par to mazo putnēnu neliekas zinis. Tātad nolemts nāvei,” saka viņa. Bet kā tādu nevarīgu radību atstāsi liktenim — jāņem un jānes istabā!
Mazais strazdulēns pēc izskata gan bijis gaužām nepievilcīgs — garām kājām, pliks, uz galvas vien trīs spalvas. Tāpēc drīz mājinieki iedēvējuši to par Vārnas kungu. Ūdens no pipetes, smalki gaļas gabaliņi, vēlāk sliekas — tāda bijusi putnēna ēdienkarte. Kopēja ievērojusi, ka strazdu mazulis ēd maz, bet bieži — divi kumosi, un jau aizmieg, kājās stāvēdams, bet jau pēc minūtēm desmit laiž vaļā skaļo ķērcienu. Atkal badā! Tā visa diena paiet, putnēnu barojot un aprūpējot. “Klausos, ka strazdu ligzdā tāds troksnis valda augu dienu, jo māte vienkārši nespēj mazos piebarot,” secina Elita.
Pirmā putnēna aprūpē pamazām uzradušies palīgi — abas meitas, pagasta bērni, kuri nākuši mazo dabas brīnumu lūkoties un nesuši cienastu — kādu tārpiņu, slieku. Arī mājinieki pagalmā tovasar katru akmeni un bluķi izcilājuši, zem tā kādu “kustīgu barību” meklējot.
Uzticīgs ģimenei
Strazds paaudzies un savu kopēju ne reizi vien pārsteidzis ar īpašu apķērību, piemēram, tas agri iemācījies atpazīt balsis, kad runājusi saimniece, sācis čiepstēt, uz svešiniekiem viņš tā nav reaģējis. Putnēns kopā ar mājiniekiem skatījies televizoru, kad tur izdzirdējis lidmašīnas motora rūkoņu vai citu spalgu skaņu, acumirklī pietupies, tāpat grozījis galvu kustībām līdzi. Kad paaudzies, strazds iemitinājies Ķīnas rozē priekšnamā un allaž lidojis saimniecei uz pleca, kad viņa devusies prom vai atgriezusies mājās. Drīz putnēns kā suns staigājis pakaļ mājiniekiem gan istabā, gan pagalmā vai tupējis kādam uz plaukstas.
Elitas vecākā meita Alise mācījusi putnēnam lidot — pamet gaisā, un tas nolaižas krūmā. Apguvis lidošanas prasmi, strazds kādu dienu aizlaidies kopā ar citiem putniem. Vēlāk mājas pagalmā nolaidies putnu bars, un Elitas vīrs pa jokam uzsaucis: “Vārnas kungs, nāc mājās!” Strazdulēns pāri mauriņam gāzelēdamies paklausīgi kātojis mājās…
Citu vakaru tas vienkārši ielidojis Alisei klēpī, un mājās atgriešanās bijis ikvakara rituāls. Mazais kārtīgi nakšņojis mājās vēl krietnu laiku, līdz tomēr aizlidojis pavisam.
Vārna sasauc savējos
Nākamās vasaras stāsts par putnu mazuli šajās mājās ir ne mazāk aizraujošs: pāri pagalmam lidojis vanags, nagos sagrābis laupījumu. Vīrs to izbiedējis, un vanags netālu no mājas nometis mazu vārnulēnu. “Nu ko — atkal jābaro!” smej Elita. Un atkal viss sācies no jauna — ūdens no pipetes, gaļa knābī, vārdu sakot — pilns serviss arī vārnulēnam. Turklāt putnam bijusi lauzta kāja, ko dakterējuši, piesienot šinas vietā saldējuma kociņu. Putns atlabis.
“Vārnu mājās turēt gan nav prāta darbs,” tagad secina Elita. “Tā sasauc savējos. Tikko vārnulēns ieķērcas, visas vārnas no tuvākās apkārtnes ceļas gaisā, un melnā mākonī riņķo ap mūsu māju. Baiss skats.” Vakarā vārnulēns gan kļuvis mierīgs, viņam paticis rokās. Elita bilst, katru putnēnu var nolikt gulēt, novietojot tumšā telpā — tad viņš ir kluss un aizmieg. Tikko paaudzies, vārnulēns gan aizdiebis, atpakaļ neskatīdamies. “Droši vien pie savējiem,” nosaka kopēja.
“Kotlete” Vukim
Trīs gadu laikā īsu laiku šajās mājās bijuši vēl vairāki putnu mazuļi — strazdi, balodis, zīlīte. Tos uzgājuši un atnesuši pagasta bērni — sak, lai nenomirst, un ja jau te par visiem rūpējas… “Zīlītei ir ļoti skaists mazulis, mazs mazītiņš, turklāt tas neiet solīšiem, bet lēkā,” novērojusi jaunā sieviete.
Arī šogad Elitas mājās bijis “audžubērns” — maijā pie mājas pamatiem vīrs atkal atradis mazu strazdulēnu. Pēc brīža ienācis istabā un teicis kaķim: “Vuki, ja labi uzvedīsies, dabūsi dzīvu kotleti.” Elita steigusi labot: “Nedabūsi vis! Tava “kotlete” jau sveika un vesela būrī ielikta!” Kā kaķis sadzīvo ar allaž mājās čiepstošajiem “kārumiem”? “Tramīgs gan ir, bet cilvēku klātbūtnē putnus neaiztiek,” saka Elita. “Esmu pat nofotografējusi kaķi kopā ar putnēnu, un Vukis ļāvies šādam pārbaudījumam.”
Arī šīgada putnubērns jau devies lielajā brīvajā dzīvē, bet Elita zina, ka droši vien būs vēl citi. Citu pavasari. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Audžumājas putnēniem

Kategorijas