Paveicies vairāk nekā kaimiņiem

2011. gada 17. marts 09:01

1534

Pirms iesākt rakstīt par vietalvieti Ausmu Vīksnu, domās pārcilāju viņas teikto un nesen dzirdēto kādā sēdē, kurā Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis salīdzināja divus it kā vienotus un tomēr tik atšķirīgus jēdzienus — lauksaimniecība un lauki. Stimulējot vienu, par zaudētājiem kļūst otri. Skan paradoksāli, bet tieši Ausmas kundzes piemērs pierāda šo vārdu patiesumu.

Darbīgie bezdarbnieki
Vidzemē un Latgalē cilvēki, īpaši gados vecāki, turas pie sava zemes pleķīša, kas viņiem ir kā garantija naudas saņemšanai platību maksājumos. Savukārt Zemgalē strauji attīstās milzīgas saimniecības ar vairākiem simtiem hektāru zemes vai govju ganāmpulkiem. Bijušais Aizkraukles rajons ir vidū starp vieniem un otriem, un agri vai vēlu stiprākais gūs virsroku.
Pēc Cimermaņa kunga teiktā, 60 tūkstošu cilvēku laukos ir neproduktīvi izmantoti, viņus patiesībā var nosaukt par bezdarbniekiem. Viņu saimniecības attīstībā ir apstājušās, to materiālie resursi nepieaug. Līdz ar to cilvēki nejūt gandarījumu par padarīto. Tajā pašā laikā šādu saimniecību ir daudz, ap 90% no visām reģistrētajām Latvijā, un to mēnesī saražotais pielīdzināms vidējai strādājošā algai — 300 latiem. Šīs saimniecības aizņem pusi no lauksaimniecībā izmantojamās zemes un saražo pusi no lauksaimniecības produkcijas. Bēdīgi, ka 70% no šīm saimniecībām ir pensionāru īpašumā. Tāpēc pieaug citu valstu pilsoņu interese par Latvijā lēti iegādājamu labu zemi.
Ir, par ko padomāt
Bet Ausmas kundze sevi var dēvēt par laimīgu. Viņai paveicies vairāk nekā citiem šajā apkārtnē. Vietalvas pagasta “Jaunskrapās” viņa saimnieko kopā ar dēliem Māri un Gundaru. No pērnā gada septembra jaunākais Kaspars gan devies uz Angliju, bet uz lielajiem lauku darbiem pavasarī solījis atgriezties. Savā ziņā tas pat ir izdevīgi, jo ziemā, kad saimniecībā darba mazāk, ieņēmumus papildina ārzemēs nopelnītais. Doties peļņā bijis plānots jau pirms pieciem gadiem, un tikai tēva pēkšņā nāve atturējusi no šī soļa.
— Kūtī deviņas govis jāaprūpē ik dienu, un, ja nebūtu dēlu, saimniecību nāktos likvidēt. Ko es darīšu, ja visu likvidēšu? Vismaz ir, par ko domāt. Visi aizbraukt arī nevar, kas tad man palīdzēs, — saka Ausmas kundze.
Todien Māris un Gundars strādāja mežā, izmantojot vēl pēdējās sala dienas, lai izvestu malku. Daļu izzāģēto koku var pārdot, lai būtu iztika ziemas mēnešiem, kad piena devējas viena pēc otras “aiziet ciet”. Pienu savāc kooperatīvs “Bites”, kurš par litru maksā tikai kādus četrpadsmitarpus santīmus.
Gaida pirmo pensiju
Rēķinu apmaksai ziemas mēnešos jāatdod vairāk kā 100 latu, lielāko daļu — par elektrību. Ja elektrības cenas pieaugs, vasarā, kad intensīvāk jādarbina piena dzesētājs, būs vēl grūtāk. Ar to vēl raizes nebeidzas, jo no 100 litriem dīzeļdegvielas par katru lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru valdība plāno noņemt 20 litru. Ja vasara būs lietaina, pat ar simts litriem nepietiks, jo, piemēram, siens tad jāapgroza pat piecas reizes. Piena iepirkuma cenu gan neplāno palielināt. Tie saimnieki, kuriem ir tiešie līgumi ar pārstrādes kombinātiem, saņem vairāk — 17 santīmu par litru, bet mana saimniecība viņu noteikumiem neatbilst.
Vasarā, kad dēli atgriezīsies savos darbos — viens uzņēmumā “Spāre”, otrs pievērsīsies celtniecības darbiem, saimniecībā palīgos nāks tikai vakaros. Ja reiz abi izdomās “pacelt cepuri” un aiziet, viena ar lopiem galā netikšu. Bet viņi esot “iesūnojuši” un prom braukt nedomā.
Priecājos, ka nav tik ļauni kā kaimiņienei, māsīcai Zentai, kura govis likvidē vienu pēc otras, jo palīdzēt var tikai meita. Vīrs viņai pagājušajā gadā nomira. Kaimiņam Pēterim, kurš arī tur govis, līdzīga situācija, jo meita ārzemēs, bet dēls šajā pusē nedzīvo. Pēteris jau ir pensijā, un arī es šogad rudenī gaidu savu sūri grūti nopelnīto pirmo pensiju.
“Virsū nāk” dānis un Saliņi
— Ja noliek malā ikdienas rūpes un ieskatās nākotnē, kādu saredzat saimniecības perspektīvu?
— Nav laukiem nekādas perspektīvas. Darbavietu tuvumā nav, cenas visam pieaug, tajā skaitā barībai un traktoru rezerves daļām. Bet bez traktora neiztikt ne ziemā, ne vasarā. Pašai savi 16 hektāru apstrādājami, no kuriem trīs jāapsēj, bet zemes apkārt paliek arvien mazāk, jo no vienas puses “virsū nāk” dānis, no otras — lielsaimnieki Saliņi. Daļu zemes nomā arī bebrēnietis Krūmiņš. Govis paganīt un sienu sagādāt varam tuvumā esošajos īpašumos, kuru saimnieki dzīvo Rīgā, Vietalvā, bet nav garantijas, ka tuvākajā laikā kas nemainīsies. Apstrādāt šo zemi par saviem līdzekļiem neatmaksājas, jo Eiropas maksājumus saņem tās īpašnieki. Arī bezakcīzes degvielu par šiem hektāriem nepiešķir.
Nāk pavasaris, jādomā par sēklu, kuras pašiem nav. Citus gadus iepirkām no Bebru puses saimnieka, bet sliktās ražas dēļ arī viņam krājumi izsīkuši. Tāpēc nāksies maksāt vairāk, pērkot veikalā.

Staburags.lv ARHĪVS

Paveicies vairāk nekā kaimiņiem

Kategorijas