Ugunis kalnos

2015. gada 19. jūnijs 09:49

210

Mainīgā Latvijas vasara, te karstā, te vēsā un rudenīgā, sākusies un drīz — vasaras saulgrieži. Laika gaitā Līgosvētki ir mainījušies — to sākotnējā nozīme nogrimusi aizmirstībā, un šobrīd nav daudz entuziastu, kuri vēlas svinēt tā, kā reiz, daudzus gadusimtus senā pagātnē, to darīja mūsu senči. Pagājušā gadsimta sākumā, trīsdesmitajos gados, vasaras saulgrieži drīzāk bija latvju tautas vienotības svētki. Šāda pārliecība rodas, papētot tā laika presi. Laikraksta “Jaunākās Ziņas” 1937. gada jūnija numurā pirmajā lappusē Jānis Akuraters rakstīja: “Katrs latvietis, lai kur viņš dzīvotu, šajā dienā sajūt savādu saviļņojumu un prieku. Kaut gan arī dažām citām ziemeļtautām ir paradums šai vasaras naktī uzkurt ugunis, tomēr citā nozīmē. Varenais Līgo sauciens, prieka noreibums tāds ir tikai Latvijā. Šo tautas sasaukšanos ugunīs un dziesmās nav varējusi izdzēst ne modernā kultūra, ne seno sprediķotāju lāsti. Tādēļ jāņugunis mums glabājamas un svinamas kā svinības, kurās gribam būt vienoti, kurās gribam apliecināt, ka esam dzīva tauta, kam dārgas senās tradīcijas. Nenoliegsim to, ka sajūtamies kā latvji.”

Pirms Latvijas valsts izveidošanas latviešiem šie svētki bija kā slepena vienošanās, ka šeit, pie Baltijas jūras, zeme, kurai kartē nav savu robežu, pār kuru valda vāci, krievi, zviedri, tomēr ir mūsu — latviešu. Šī iemesla dēļ var saprast sešdesmitajos gados, laikā, kad Latviju bija okupējusi Krievija, noteikto aizliegumu svinēt Jāņus. Mēģinot iznīdēt visu, kas ar šiem svētkiem saistīts, kas tos varētu atgādināt, no dziesmām svītroja vārdus “siers”, “alutiņš”, “jāņuzāle”, jāņogas lika dēvēt par sarkanajām upenēm, bet jāņtārpiņus — par spīdeklīšiem. Tomēr cilvēki svinēja, lai gan pamazām dziļākā svētku nozīme lielākajai daļai ļaužu bija zudusi. Kā gan citādi var attaisnot riepu dedzināšanu tradicionālās pūdeles — muciņas kārts galā — vietā, muļķīgas sombrero cepures un citas izdarības, kas nekādi neiederējās latviešu vasaras saulgriežos.

Katrs svin tik dziļi vai virspusēji, cik vēlas. Īpašo svētku izjūtu var radīt tikai pats un darot, tā sarunā man teica folkloras kopas “Urgas” vadītāja Inguna Žogota. Un tā arī ir — veikalā kopā ar alu un sieru svētku izjūtu nenopirkt.

Kas latvietim šodien ir Līgosvētki? Daudzviet Eiropā šos svētkus vairs nesvin, kā aizmirsts pagānu rituāls tie saglabājušies tikai grāmatās. Kā būs ar mums, ar latviešiem? Toreiz, pirms nepilna gadsimta, Latvijas pakalnos vasaras saulgriežos Jāņu ugunskuri izgaismojot iezīmēja mūsu valsts robežu, pirms tā parādījās kartē. Vai pēc simt gadiem būs ugunis kalnos, norādot, ka šeit, Baltijas jūras krastā, dzīvo latviešu tauta?

Staburags.lv ARHĪVS

Ugunis kalnos

Kategorijas