Tagad elpo brīvi

2015. gada 16. jūnijs 00:01

170

Ervīnu (vārdi mainīti) satieku viņa īpašumā. Agrāk te esot bijušas dzirnavas, par ko mūsdienās liecina vecie dzirnakmeņi mājas pagalmā. “Beidzot varam pievērsties arī apkārtnei,” viņš nosaka. Uzslavēju Ervīnu par padarīto. It kā starp citu viņš teic par dzīves dzirnakmeņiem, kas spieduši, bet tomēr spējis tos pacelt. Kā reiz populāra TV šova vadītāja pajautāju: “Vēlies par to parunāt?” Ervīns, mirkli padomājis, nosmīn, tad atmet ar roku: “Lai notiek!”

Kā kurmis alā
— Mana bērnība bija drūma, — savu stāstu sāk Ervīns. — Dzīvojām nabadzīgi. Iedomājies — desmit reizē pie galda: vecāki un mēs, astoņi bērni. Es biju jaunākais. Saka jau, tādās ģimenēs vecākie bērni izauklē un audzina jaunākos, bet pie mums tā nebija. Bijām katrs par sevi. Nebija mums kopīgu svētku un citu tradīciju. Es savā ģimenē vispār jutos lieks. Vienīgi ar māti tā vairāk biju kopā.
Pamatskolas gadi pagāja internātā, tad mācījos arodskolā, pēc tam dienests — kā jau visiem tolaik. Pēc dienesta dzimtajā pusē neatgriezos, jo negribēju. Aizdevos uz Latgali — dziļiem laukiem, traktoristi visur bija vajadzīgi. Dzīvoju kā kurmis alā — ne es kādu traucēju un negribēju, lai mani traucē. Vedot fermām lopbarību, iepazinos ar Venerandu. Viņa bija desmit gadu vecāka par mani. Tā iznāca, ka viņa kļuva mana sieva.
“Rūtaina” saule
Ticis vīra kārtā, laimīgs tomēr nebiju. Trūka galvenā — mīlestības. Nemitīgi strīdējāmies. Turklāt Venerandai patika iedzert. Es jau arī nebiju svētais, bet sevi kontrolēju. Dzērāju kompānijas mani nevilināja. Jutu sevī mājas saimnieka garu un sāku nelūgtos viesus dzīt projām. Reiz pāršāvu pār strīpu — triecu sievas pudelesbrāli projām, un viņš pēc tam ilgu laiku pavadīja slimnīcā. Par sekām uzzināju, kad pagalmā ieraudzīju “ātros”. Pāris gadu nācās skatīt “rūtainu” sauli, taču nesalūzu.
Kad mani apcietināja, Veneranda labākas dzīves meklējumos bija pārcēlusies uz šo pusi. Bija skaidrs, ka vecajā vietā atgriezties nevarēšu, pie vecākiem arī negribējās, tādēļ pēc atbrīvošanas devos pie sievas. Viņa turpināja lietot grādīgo, un es sapratu — vai nu man arī jānodzeras, vai jāsāk pašam sava dzīve. Izvēlējos otro variantu. Piešķīra man mazu dzīvoklīti, sāku dzīvot viens.
Veneranda, protams, plosījās kā viesuļvētra “Katrīna”, gribēja, lai nāku atpakaļ, taču tā dzertuve mani nesaistīja. Ja uzradās kāds “sirdsāķītis”, skandāli gāja vaļā ne pa jokam. No vienas puses, nebija slikti, jo sievietes vienmēr gaidīja ko vairāk, nekā biju gatavs dot. Es paliku “nabaga cietējs”, un, tā kā oficiāli nebiju šķīries, manas draudzenes parasti cīņā ar Venerandu kapitulēja. Taču, no otras puses, nepatika, ka viņa jaucās manā dzīvē.
Kāds piesējis un nelaiž
Grūtāki laiki sākās pēc tam, kad izjuka vietējā paju sabiedrība un vēl šādas tādas “piparbodes”, kas “saauga” kā sēnes pēc lietus un tikpat ātri arī izputēja. Bija jādomā, kā izdzīvot. Nesmādēju gadījuma darbus, kaut vairāk būtu priecājies par ko stabilāku. Nekur projām doties arī negribēju — brīžiem šķita, ka mani kāds te piesējis un nekur nelaiž.
Reiz vienam no pagasta zemniekiem palīdzēju vākt sienu. Viņam bija trīs meitas — jaunas, skaistas, neprecētas, vidējā bija Elita. Man viņa iepatikās. Arī mutīgākā no visām. Jutu, ka mūs abus kas saista, taču to neizrādīju. Nespēju. Atradu simt un vienu iemeslu, lai starp mums nekas nenotiktu. Ko gan es viņai varēju piedāvāt? Visa mana manta mugurā un bagātība vēderā. Joprojām skaitījos precēts, mana tā saucamā laulene mums neliktu mieru. Vēl mana “rūtainā” pagātne un vēl, un vēl... Nolēmu — nav ko meitenei galvu jaukt. Taču Elita bija citās domās. Viņa nespēja saprast, kāpēc es tik vienkārši padodos? Pat nepiepūlos.
Tālāk par slimnīcu netiek
To jau es zināju, ka neies, kā “smērēts”. Elitas tēvam iebildumu nebija, toties māte “gāja pa gaisu”. Protams, meita bija pelnījusi labāku vīru. Jutos kā starp dzirnakmeņiem iespiests — Elita rautin rāvās pie manis, māte savu lolojumu “ganīja”, reizēm tas viņai izdevās, un visā viņa vainoja mani. Arī Veneranda maisījās pa vidu. Brīžiem šķita, ka tas murgs nekad nebeigsies, un gribējās gluži kā strausam galvu iebāzt smiltīs, lai nekas nebūtu jādzird un nekas nebūtu jādomā, tādēļ, nevienam neko nesakot, nolēmu doties projām. Uz kurieni? Nebija ne jausmas, gluži kā omnibuss — nezināmā virzienā.
Koferī saliku visu savu “bagātību” un vēla rudens rītā ar pirmo autobusu gribēju aizbraukt. Satiku kaimiņieni, palīdzēju viņai aiznest piena kannu, aizķēros aiz akmens un paklupu. Sekas — “smadzeņtrīce” un lauztas ribas. Tālāk par slimnīcu neaizbraucu. Pēc dažām stundām par to jau runāja viss pagasts. Arī Elita uzzināja un, kamēr biju slimnīcā, apciemoja mani. Lai arī slimnīcā laika bija diezgan, lai visu pārdomātu, galvā “putra” — neko nespēju domāt. Zināju, ka jāmaina kaut kas, ka jādara citādi, tikai idejas nekādas. Tad nolēmu peldēt dzīvei pa straumi. Kas būs, būs!
Peļņā uz ārzemēm
Pēc slimnīcas Elita mani “pielauza” pārcelties uz viņas vecāku mājām. Uz turieni devos nelabprāt. Lai arī centos būt noderīgs, Elitas māte neslēpa savu nepatiku. Ne reizi vien ar viņu saķērās gan Elitas tēvs, gan viņa pati un māsas. Negribējās būt “strīdus ābolam”, domāju, kā to visu vērst par labu. Biju kā apsēsts ar to domu, un risinājums radās. Aizbraucu “pāri dīķim” — uz Zviedriju. Garš stāsts, kā tur tiku un ko darīju, taču neko tādu, par ko būtu jākaunas. Neviens neko nezināja. Elitai atstātajā vēstulē atzinos, ka viņu mīlu, apsolīju atgriezties, lūdzu viņu mani gaidīt, lai vai kas. Ar to domāju viņas māti, kura šo situāciju izmantos, lai mani “noliktu zemāk par zemi”.
Zviedrijā rāvos melnās miesās, sevi nežēlodams. Tērēju ļoti minimāli, tikai nepieciešamajam. Nebija dienas, kad neiedomātos par Elitu, tas man ļāva izturēt šo laiku.
Noguris un laimīgs
Pēc gada atgriezos. Atgriešanās bija pārsteigumu pilna — biju kļuvis par tēvu un atraitni. Pirmo reizi ieraugot meitiņu, aiz laimes apraudājos. Pirmo reizi savai dzīvei saskatīju jēgu. To nav iespējams izstāstīt, iespējams, es to nemaz neprotu. Tas var tā saviļņot, ka sievasmātes nemitīgā “zāģēšana” tādas “mazas ragutiņas pie ...” vien ir. Sāpēja tas, ka gaidīšanas laiks Elitai bija jāpavada vienai. Sev nozvērējos, ka nekad vairs viņu neatstāšu, darīšu tepat jebko, bet nekur vairs nebraukšu. Zviedrijā biju sapelnījis tīri “pieklājīgu piķi”. Tas man nozīmēja mums visiem trim kādu laiku izdzīvot, taču Elitas mātei tā izrādījās atslēga uz viņas sirdi. Lai arī tagad no visiem trim znotiem skaitos sakarīgākais, jo viens ir dzērājs, otrs — brunču mednieks, tomēr tāda attieksme pievēra durvis uz manu sirdi.
Kas notika Venerandai? Kā man pastāstīja, viņa esot saindējusies ar “krutku”. Sekas bija letālas. Lai viņai vieglas smiltis.
Elitas tēvs mums palīdzēja nopirkt šo īpašumu. Atkal rāvos kā traks. Biju nostrādājies, pārguris, bet laimīgs bez gala. Elpoju brīvi, akmeņi vairs nenospiež. Jā, protams, savu mīļoto meiteni apprecēju, mums ir divas princeses.
Tagad zinu, ka viss notika tā, kā tam bija jānotiek. Es kādam metu ar akmeni, savukārt tie man paši gāzās virsū. Mocījos sāpēs, naidā, dusmās. Ja spēj savākties un tos izsvaidīt pa malām, atbrīvot sev taciņu, tad agri vai vēlu pavērsies gluds lielceļš. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Tagad elpo brīvi

Kategorijas