Jāmācās tas, kas patīk pašam

Mārīte Baltābola, pirmsskolas izglītības iestādes “Jumītis” saimnieciskās daļas vadītāja

2015. gada 16. jūnijs 00:01

459

Tāpat kā citiem vidusskolas absolventu vecākiem, arī mums ģimenē šis ir satraucošs laiks — jaunākais dēls Inguss Pļaviņu novada ģimnāzijā pabeidzis 12. klasi, un drīz jau būs izlaidums. Tālāk jāgatavojas studijām, un viņam sāksies jauns dzīves posms. Mazliet skumjas izjūtas ir gan dēlam, gan mums, vecākiem, bet ir jāiet tālāk. Ticu, ka saikne ar pirmo skolu tāpat nekad nezudīs.
Domāju, lielākā daļa vecāku man piekritīs, ka dažkārt nav vienkārši kopā ar saviem jau pieaugušajiem bērniem izlemt, kur viņiem mācīties un ko vēlētos darīt nākotnē. Pieredze ir dažāda, un grūti pateikt, kurš ir pareizākais ceļš. Vecākais dēls Dairis pēc vidusskolas beigšanas aizbrauca strādāt uz ārzemēm. Tomēr pēc diviem gadiem apzinājās, ka vēlas mācīties, ko bijām arī mudinājuši darīt. Sākumā viņš domāja studēt ārzemēs, bet saprata, ka nevarēs savienot to ar darbu, un atgriezās mājās. Visu šo laiku mums bija tāda kā nepadarīta darba izjūta, ka bērns nav apguvis nekādu profesiju un kaut kur svešā valstī mazgā traukus. Tagad viņš studē informācijas tehnoloģijas universitātē Jelgavā. Šo augstskolu izvēlējies arī jaunākais dēls, par ko priecājamies.
Arī ar Ingusu mums ir bijušas pārrunas par nākotnes plāniem. Tā kā dēlu interesē tehnika, viņš apsvēris iespēju, ka pēc vidusskolas uzreiz varētu strādāt, jo tad var sākt pelnīt. Tomēr mans uzskats ir, ka jāiegūst izglītība un tad var darīt, kādu darbu vēlas. Ja patīk, lai brauc ar traktoru, jo ne jau visiem cilvēkiem ar augstāko izglītību jāstaigā uzvalkā ar kaklasaiti. Abi dēli nodarbojas ar sportu. Dairim tuva ir svarcelšana, Ingusam — biatlons. Tas viss turpmāk paliks kā laba pieredze un vaļasprieks, bet par profesionālo sportu viņi nedomā. Es kā mamma arī diezin vai to vēlētos, bet katrā ziņā tā vienmēr bijusi viņu pašu izvēle.
Iespējams, augstākā izglītība bērniem ir mans nepiepildītais sapnis. Pati pēc Smiltenes sovhoztehnikuma beigšanas, kur apguvu veterināriju, neaizgāju studēt. Ja mamma ar tēti būtu mudinājuši, visticamāk, to izdarītu. Tāpēc saprotu, ka jauniešiem nepieciešams vecāku pamudinājums un apziņa, ka viņus kāds atbalsta. Vēlāk iestājos neklātienes studijās Jelgavā, ko tā arī neizdevās pabeigt. Tas tomēr nav tas pats, kas klātienē. Domāju, augstākā izglītība cilvēkam tomēr paver plašākas iespējas, ko apzinos arī pēc savas pieredzes. Kad bija sovhozi un kolhozi, man kā veterinārajai feldšerei darba pietika. Tas man arī patika, bet, laikiem mainoties, vajadzēja meklēt citas iespējas, jo savā profesijā darba vairs nebija.
Nereti jaunieši, vidusskolu beidzot, nevar izlemt, kur mācīties. Ģimenē mēdz izvēlēties augstskolas, kurās ir budžeta vietas, vai arī profesijas, kas vairāk pieprasītas darba tirgū. Es tomēr domāju, ka jaunietim jāmācās tas, kas viņam pašam patīk, jo tad viņš strādās šajā jomā un neizvēlēsies braukt uz ārzemēm. Ar prātu saprotu, ka tur šobrīd materiāli ir labāk dzīvot, bet sirdī to nevaru pieņemt.
Man šķiet, ka mēs par daudz sūkstāmies un esam neapmierināti — mums viss ir slikti. Tomēr dažkārt jāaizdomājas, vai ir vērts tik ļoti satraukties par lietām, ko nespējam ietekmēt. Līdzīgi, kā tas ir politikā. Nesen nevarēja vien izraudzīties piemērotāko Valsts prezidentu. Ievēlēja Raimondu Vējoni, un tūlīt pat sākās diskusijas, cik viņš atbilstīgs šim amatam. Ja jau ievēlēja tieši viņu, tad cilvēkam jābūt šajā vietā un nav pēc tam jānomelno. Atcerēsimies kaut vai ķirurgu Āri Auderu un viņa “zelta rokas”. Ja viņš neiesaistītos politikā, iespējams, joprojām strādātu medicīnā. Iedzīvotājiem vajadzētu vairāk politiķiem sūtīt labas domas. Ja visu tikai kritizēsim, nekas labs nav gaidāms.
Šobrīd aizsardzības ministra amatam virza mūsu novadnieku Raimondu Bergmani. Lai viņam veicas! Mani tikai satrauc, kāda būs viņa nostāja saistībā ar obligāto militāro dienestu, kas šobrīd ieviests kaimiņos Lietuvā. Iespējams, mums arī vajadzētu, bet baidos, ka tad jaunieši vēl vairāk aizbrauks no Latvijas, jo labprātīgi nevēlas dienēt. Protams, ir jāzina, kā aizstāvēt savu valsti, bet to var mācīt gan skolā, gan augstskolā. Šobrīd vispār kara draudu tēma sabiedrībā ir ļoti aktuāla. Neko nestāstīt arī nevar, bet man šķiet, ka lielākoties cilvēki ir bez pamata sabaidīti. Vecāka gadagājuma cilvēki to uztver ļoti saasināti, jo daudzi no viņiem piedzīvojuši kara šausmas.
Sākusies vasara, un to bauda arī pirmsskolas izglītības iestāžu audzēkņi un darbinieki. Mūsu iestāde gan šomēnes turpina strādāt ierastā ritmā, jo jāuzņem bērni no citām filiālēm. Darba daudz, nodrošinot bērnudārzu ar produktiem un citām ikdienā nepieciešamām lietām. Pārtikas produktu iepirkumu procedūra it kā kļuvusi vienkāršāka, un dārzeņus var iegādāties arī no vietējiem zemniekiem, bet tas ne vienmēr iespējams, jo nav piedāvājuma. Man dažkārt ir žēl, ka jāiepērk augļi bāzēs, bet tajā pašā laikā nav, kas piegādā vietējos.
Mājās vasarā nav lielas atpūtas, jo ir dārza darbi un turam arī lopus. Savam sirdspriekam ir divi zirgi. No daudz kā varētu atteikties, bet tas viss ir tuvs. Saprotu, ka lielākoties tāda piemājas saimniecība ir neizdevīga, bet, no otras puses, tam ir arī savi neatsverami ieguvumi. Tas, ko paši izaudzējam, noteikti ir ar lielāku vērtību nekā veikalā pirktais. Jā, tas viss “piesien” pie mājas, bet sevi mierinu, ka ārzemju ceļojumiem vajag naudu, kuras tāpat nav. Tā vietā cenšamies apskatīt Latviju — no rīta apkopjam saimniecību, sēžamies automašīnā un dodamies ceļā. Būt kopā visai ģimenei taču ir vislabākais.

Staburags.lv ARHĪVS

Jāmācās tas, kas patīk pašam

Kategorijas