85. dzimšanas dienā — taureņu balle “Klidziņā”

2015. gada 12. jūnijs 00:01

626

85. dzimšanas dienā — taureņu balle “Klidziņā”

Skrīveriete Zenta Ceiča, ģimenē mīļi dēvēta par omīti, 85. jubileju svinēs nākamnedēļ, 16. jūnijā. Ģimenes tradīcija ir katru gadu omītes dzimšanas dienā pulcēties Skrīveros, jubilāres mājas pagalmā, taču šogad viss būs citādāk. Jubilāre “pasūtījusi” balli restorānā, tāpēc šogad dzimšanas dienas svinības ar 30 lūgtajiem viesiem būs “Klidziņā”.

Ar Sibīrijas rūdījumu
Jubilāres dzimtā puse ir Skrīveri, vecāku mājas bijušas vien dažu ielu attālumā no pašreizējās mājvietas Draudzības ielā. Ģimenē auguši seši bērni — četras māsas un divi brāļi, visi 1949. gada 25. martā izsūtīti uz Sibīriju, Tomskas apgabalu. Zentai tolaik bija 18, bet māte jau Latvijā smagi saslimusi, taču tas nav bijis pietiekams iemesls, lai no slimības gultas viņu neieceltu vagonā. Māte izturējusi garo ceļu un nomirusi Sibīrijā, kur arī apbedīta. Izsūtījumā Zenta guvusi rūdījumu visam mūžam, tāpēc izdevies vieglāk pārvarēt likstas un neveiksmes, kas gadījušās turpmākajā dzīves ceļā. Svešumā iemācījusies darīt visus smagos vīriešu darbus, tāpēc vēlāk, strādājot Skrīveros, bieži izpelnījusies uzslavas par to, ka strādājot labāk par vīriešiem. Sibīrijā arī viņa, vēl astoņpadsmitgadīga meitene būdama, strādāja būvdarbus, ēvelēja dēļus, raka, bet ziemā brida vairākus kilometrus mežā, kur gāza kokus.
Satiekas zaļumballē
Skrīveros Zenta atgriezās 1957. gadā, un tolaik divu nedēļu laikā vajadzēja atrast darbu. “Pirmā darbavieta man bija Skrīveru zinātniskajā institūtā, kur tīrīju un šķiroju sēkliņas, gatavoju pavasara sēšanai. Esmu strādājusi pie šķeterēšanas Skrīveru dzirnavās, bet vairāk nekā 20 gadu nostrādāju “Lauktehnikas” minerālmēslu noliktavā,” stāsta jubilāre.
Atgriežoties no izsūtījuma, Zenta iepazinās ar nākamo vīru Robertu, ar kuru 2008. gadā nosvinētas zelta kāzas. Oktobrī būs pieci gadi, kopš viņš jau aizsaulē. “Man bija draudzene, ar kuru gājām uz zaļumballēm, un katru reizi viņu dancināt nāca kāds vīrietis, kurš par viņu bija krietni īsāks. Vēlāk izrādījās, ka tas nav viņas pielūdzējs, bet brālis, un tā mēs iepazināmies. Pēc gada 5. aprīlī svinējām kāzas,” atceras Zentas kundze.
Visa nauda ieguldīta mājā
1959. gadā jaunā ģimene sāka celt māju. Vīrs bija atradis zemesgabalu, kuram pirms tam nav bijis saimnieka. “Atceros, ka viss zemes pleķis bija aizaudzis, tagadējā pagalma vidū bija liela bedre no mīnas, bet aiz šķūnīša — otra bedre. Ķieģeli pa ķieģelim, māju, kūti, saimniecības ēku esam uzcēluši pašu rokām, piedalījos gan pamatu rakšanā, gan celšanā. Uz Krustpili braucām pēc šīfera un cementa, bet 1960. gadā jau iegājām mājā, kur gatava bija viena istabiņa un virtuve. Mājā ieguldīta visa manis nopelnītā nauda, atceros, ka, saņemot “dekrēta” naudu — 254 rubļus, nopirku tikai naktslampiņu, pārējo — mājas celtniecībā,” stāsta skrīveriete.
Tā kā jubilāres vīra dzimtā puse ir Latgalē, arī Skrīveros, būvējot māju, ievērojis latgaliešu principu ar iekšpagalmu, kur visa dzīve, kūts un saimniecības ēka no ielas nav redzama, pretēji tam, kā ir mūsdienās.
Pirmajā vietā — darbs
Zentas kundze teic, ka visu mūžu pirmajā vietā ir bijis darbs. Strādājusi ilgas stundas fiziski smagu darbu, taču pie tā pieradusi, jo mājās kūts vienmēr bijusi pilna kustoņiem, turējuši ne tikai govis, bet arī cūkas, pīles, vistas, tītarus un trušus. “Agri biju prom, vēlu vakarā atpakaļ, tāpēc ne reizi vien mājās steidzos ar satraukumu, ka tikai kaut kur kas nekūp, jo bērni “saimniekoja” vieni. Vīrs bija traktorists, arī strādāja daudz un godprātīgi, tāpēc abi bijām pirmrindnieki un vienmēr saņēmām uzslavas par padarīto. Kopā ar vīru esam bijuši divos ceļojumos — uz Kijevu un Dušanbi, bet no darbavietas divas reizes saņēmu apmaksātu ceļazīmi uz Sočiem. Tās ir bijušas vienīgās reizes, kad esmu atļāvusies aizmirst par darāmajiem darbiem, par pienākumiem mājās un atpūsties. Tagad, vecumdienās, ir mans skaistākais laiks, kad pie manis atbrauc mazbērni, nopļauj zāli, palīdz saimniecības darbos, un es varu priecāties, atpūsties un kopt savas puķes,” stāsta Zentas kundze.
Ierodas bez īpaša uzaicinājuma
Zentas kundzes ģimene zina, ka ik gadu 16. jūnijs vai tuvākā sestdiena ir laiks, kad Skrīveros, Draudzības ielā, jāierodas bez īpaša aicinājuma.
“Omīte janvārī teica, ka gribot, lai jaunie puiši — mazmeitu draugi — uz jubileju ierastos uzvalkos. Domāju: kur mājas pagalmā jūnijā uzvalkos, tad jau jāsvin restorānā! Un omīte piekrita: jā, es gribu restorānā! Pirmo reizi pati ierosināja, jo visu mūžu svētki un jubilejas svinētas tepat pagalmā, istabas priekšā ierīkotajā lapenē,” stāsta jubilāres meita Māra.
Mazmeita Zane izsūtījusi viesiem ielūgumus, kas noformēti ar taureņiem, arī tortes dekoros būs taureņu motīvs. Zentas kundzi sveikt kā vienmēr ieradīsies meita Māra un dēls Jānis, mazmeitas Aiga, Zane, Lita, Santa, Elīna, Ieva, Emīlija, viņu otrās pusītes un mazmazdēliņš Reinis. Uz jubileju aicināti arī mīļie kaimiņi Dagnija un Pēteris, ar kuru Zentas kundzei izveidojušās draudzīgas attiecības. Pagājušajā dzimšanas dienā ciemiņiem “pasūtījusi” pa rožu krūmam, tagad ar tiem zaļo pilna dobe. “Man neko nevajag, visa kā pietiek. Vislielākais prieks ir par to, ka mani mīļie mani atceras un atbrauks ciemos, bet vislabākā dāvana būs tā, ko varēs iestādīt dārzā,” teic Zentas kundze.

Staburags.lv ARHĪVS

85. dzimšanas dienā — taureņu balle “Klidziņā”

Kategorijas