Ar motociklu braukt interesantāk

2015. gada 12. jūnijs 00:01

701

Lauki ir ideāla vieta ģimenei — pārliecināta ir klintainiete Kristīne Lopareva. Viņa ar vīru Sergeju audzina trīs bērnus, kopj māju, iekārto pagalmu un cenšas īstenot savus sapņus. Tā kā Kristīnes galvenās rūpes šobrīd ir par bērniem, jo jaunākā meitiņa vēl neapmeklē bērnudārzu, nodarbošanās jāmeklē uz vietas, un vaļasbrīžos noder dažādi rokdarbi. Par to visu saruna ar klintainieti.

Dārzu nomaina puķudobes
— Esat klintainiete?
— Mana ģimene ir no Ukrainas, bet šajā mājā Klintainē ar vecākiem dzīvoju jau kopš skolas gadiem. Vispirms mācījos Pļaviņās, pēc tam iestājos Aizkraukles profesionālajā vidusskolā, mazliet pastrādāju Rīgā, Aizkrauklē un atkal atgriezos Klintainē. Dzīvojam patiešām labā vietā — it kā netālu no šosejas, tomēr gabaliņu tālāk. Līdzās ir karjera ūdenskrātuve ar labu peldvietu. Skaisti. Bērni var iziet pagalmā, un viņiem ir brīvība, ne tā kā pilsētā. Ja kur aizbraucu, pašai arī gribas ātrāk mājās, pilsēta nevilina.
— Ir doma par savu lauku saimniecību?
— Nē, pat dārzs sarucis. Kamēr bērni bija mazi, tam nebija daudz laika, un viņiem vecāku uzmanība vajadzīga vairāk nekā izravētas dobes. Ražas laikā no zemniekiem dārzeņus var izdevīgi nopirkt. Protams, kad bija pašu tomāti, visi labprāt gāja uz siltumnīcu. Tagad vairāk gribas izveidot kaut ko skaistu pagalmā. Sākums jau ir — ierīkojot kanalizāciju, pagalmā izraka pamatīgu kaudzi dolomīta, ar ko pilna apkārtnes zeme. Vīrs teica — kāpēc tos vest kaut kur projām, labāk kaut ko izveidoju. Saliku visus kopā, pa vidu dažās vietās iedēstīju augus, nokrāsoju akmeņus, un tapa dekoratīvs paugurs. Tagad jādomā, ko tālāk papildināt. Daudz laika jāvelta arī pļaušanai. Teritorija mums sadalīta, kur to dara vīrs, kur dēls un es.
Oriģinālas dāvanas
— Vasarā pie mājas darba pietiek, bet ar ko ziemā nodarbojaties?
— Tad ir mani papīra darbi — no šī materiāla veidoju dažādas lietas, lielākoties dekoratīvus traukus. Izmantoju avīzes, sagriežu strēmelēs un tad ar adāmadatu satinu caurulītēs. Tās krāsoju galvenokārt olu krāsās, jo tās ir košākas. Kad sagatavju pietiekami, var sākt pīt. Tas viss jānostiprina ar līmi, jo tad gatavās lietas ir stingras. Nobeigumā var izdekorēt un arī nolakot. Darbi ir dažādi — groziņi, vāzes, krūzes un citi dekoratīvi priekšmeti. Iznāk oriģinālas dāvanas, ko veikalā nenopirksi. Gribas izmēģināt arī ko jaunu, bet ne viss izdodas. Viens darbs drīzumā ceļos uz Vāciju pie radiem — ielikšu “Liepkalnu” gardumus, un ciemkukulis gatavs.
— Kur ko tādu var iemācīties?
— Internetā, bet pamatus no mammas iemācījos. Viņa iesāka ar to nodarboties un mudināja arī man pamēģināt.
— Rokdarbi aizrauj?
— Savulaik Aizkraukles profesionālajā vidusskolā apguvu audējas arodu, tomēr šo darbu neturpināju. Bija vajadzīgas stelles un liela vieta, kur to darīt. Labprātāk tamborēju un krustdūrienā izšuju arī gleznas. Tas gan ir ļoti piņķerīgs darbs, ko nevar paveikt ātri, bet darbi iznāk skaisti. Veikalā jau var nopirkt sagataves ar zīmējumiem, un atliek vien ķerties pie darba. Ir tādi brīži, kad ir iedvesma darīt vienu, tad atkal mēģinu ko citu.
— Jāveido savs uzņēmums.
— Tā jau arī mamma saka — kad pavisam atgriezīsies no ārzemēm, kur šobrīd strādā, darīsim kaut ko sev. Vienam kaut ko tādu iesākt ir grūti.
Labāk pagaidīt, nekā skriet
— Paši esat domājuši braukt strādāt uz ārzemēm?
— Nē, šobrīd tādu domu nav. Vīrs arī uzskata, ka bērniem būtu grūti iejusties svešā vidē. Viņam darbs ir, un savās mājās ir vislabāk.
— Pagalmā jums ir automašīnas un garāžā motocikli. Pati arī braucat?
— Jā. Kā mamma saka — ģimenē esmu vistehniskākā. Automašīnas vadīšanas apliecība man ir jau vairāk kā desmit gadu, ieguvu arī motociklam. To izdarīt nebija grūti. Man ir “Yamaha”, bet vīram — “Honda”. Sākumā ar motocikliem aizrāvās vīrs, bet mani tas neinteresēja. Vēlāk radās “klikšķis”, un sāku braukt pati. Esam mierīgie braucēji — ne tie, kuri pa ceļu joņo mežonīgā ātrumā. Mums ir arī draugi motociklisti. Speciālo klubu darbībā neiesaistāmies, bet esam savs domubiedru pulciņš.
— Braucat tālu?
— Ar motocikliem abi ar vīru esam bijuši arī ārzemēs. Pirmajā gadā, kad ieguvu vadītāja apliecību, devāmies uz Horvātiju. Tagad apzinos, ka ar tik mazu pieredzi otrreiz vairs nebrauktu. Ceļā bija dažādas situācijas, bet viss beidzās labi. Esam bijuši arī Krievijā uz “Hondu” salidojumu. Patīk mums kaut kur ceļot. Pagājušajā gadā ar bērniem bijām Bulgārijā pie Melnās jūras. Tad gan braucām ar savu “busiņu”.
— Kāda ir autobraucēju attieksme pret motobraucējiem?
— Dažāda, jo arī braucēji ir atšķirīgi. Ir tādi, kuri paši brauc mierīgi, bet citi daudz agresīvāki. Tālāk no Rīgas viss ir mierīgāk, un mums šķiet, ka labāk 20 sekunžu pagaidīt, lai aizbrauc citi, bet lielās pilsētās jau tā ir — ja būsi lēnāks, uz priekšu netiksi.
Peldas arī ziemā
— Protat tehniku arī saremontēt?
— Tas gan ir Sergeja pārziņā. Viņš ir parādījis pašas nepieciešamākās lietas, bet vispār no tehnikas neko daudz nesaprotu. Vīrs ir laimīgs, ka es kopā ar viņu dodos ceļā, un pats uzņemas apkopt tehniku. Garāžu arī atbilstoši iekārtojām, un tagad tā ir tehnikas valstība.
— Kur vēl gribētu paceļot ar motociklu?
— Uz Ukrainu pie radiem, bet viņi dzīvo līdzās nemiera zonai. Tagad tur nebūtu ieteicams doties. Viņi stāstīja, ka mājai drebēja logi, kad netālu notika bombardēšana. Katrā ziņā tas, ko stāsta cilvēki Ukrainā un rāda mūsu televīzijā, krasi atšķiras. Pēdējā laikā apkārt ir tik daudz negatīvas informācijas, ka negribas skatīties ziņas. No tā nevienam labāk nekļūst.
— Bērnus arī saista tehnika?
— Vecākā meita Valērija labprāt vizinās, un abas kopā esam bijušas līdz pat Līvāniem. Dēlam Markam ir savs neliels motocikls, bet tas viņu pagaidām īpaši neaizrauj. Domāju, ka mazā Jasmīna Marija arī būs braucēja, jo es līdz pat septītajam grūtniecības mēnesim braucu ar motociklu. Nevar jau zināt, kas kuru dzīvē saistīs, bet cenšamies dot viņiem dažādas iemaņas un daudz laika pavadīt kopā. Ziemā tepat netālu slidojam un vasarās peldamies. Sergejs peldas gandrīz visu gadu. Pēdējās ziemās viņš netālajā ūdenskrātuvē bija sagatavojis āliņģi pareizticīgo kristīšanas svētkos. Arī pati divas reizes iekāpu ledainajā ūdenī. Sajūtas bija ekstremālas. Kad izkāpu no ūdens, protams, bija laba sajūta, ka esmu to izdarījusi, bet tas nav tas, ko darītu bieži. Sergejam gan — ne silts, ne auksts.

Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Kristīne Lopareva.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1980. gada 6. maijs, Ukraina.
DZĪVESVIETA:
Klintaines pagasts.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
NODARBOŠANĀS:
bērnu audzināšana.
ĢIMENE:
vīrs Sergejs, bērni Marks, Valērija, Jasmīna Marija.
VAĻASPRIEKS: rokdarbi.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.

Staburags.lv ARHĪVS

Ar motociklu braukt interesantāk

Kategorijas