Skaistas bērnības un ģimenes vietā — Sibīrija un bērnunams

2015. gada 12. jūnijs 00:01

276

Skaistas bērnības un ģimenes vietā — Sibīrija un bērnunams

Sibīrijas laiks koknesietim Leonardam Grundmanim nav atstājis spilgtas atmiņas. Tikai atmiņu druskas, ko saprotamākā kopainā vērsa mātes un brāļa stāsti — 1941. gada jūnijā, kad izveda viņa ģimeni, Leonards bija divgadīgs Rīgas puika. Izsūtījumā tēvu atšķīra no sievas un bērniem, un, lai gan Latvijā atgriezās visi, tomēr ģimenes saites nekad vairs neatjaunoja.

No gredzena nešķiras
Grundmaņu ģimene tolaik dzīvoja Rīgā, Matīsa ielā, pie Centrālcietuma. Pēc viņiem — diviem pieaugušajiem un diviem maziem bērniem — liktenīgajā naktī ieradās vairāki vīri. Nekādas milzu bagātības viņiem nepiederēja, abi vecāki strādāja algotu darbu, politikā nebija iesaistījušies.
— Vai zināt, kāpēc jūsu ģimeni izsūtīja?
— Brālis stāstīja, ka tēvs kādā kompānijā esot izmetis: man vienalga, vai krievu Ivans atnāks, vai vācu Hanss. Kāds laikam nosūdzēja, ar to pietika. Mūs naktī aizveda uz Šķirotavas staciju, tur nošķīra no tēva, sakot, ka galastacijā atkal satiksies. Protams, tā nebija. Tēvs nonāca Vorkutā, mēs — Tomskas apgabalā. To vidū, kuri pēc mums naktī ieradās, bija arī latvietis. Tēvs vēl gribēja ceļam olas cept, bet tas steidzināja, sakot: drīz būsiet atpakaļ, ejam ātrāk, mašīna gaida. Otrs vīrs bija tatārs vai uzbeks, viņš piegāja pie mammas un teica: ņemiet visu, ko varat, jūs te vairs neatgriezīsieties. Mamma paķēra un sainītī sasēja, kas pa rokai gadījās, — drēbes, naktskreklus, lakatus, un to visu Sibīrijā iemainījām pret ēdienu. Laulības gredzenu, kas pirkstā bija no 1934. gada, gan mamma noturēja, lai cik mums grūti Sibīrijā gāja. Ar gredzenu apbedīja. Mamma Asūnē apbedīta, tēvs — Daugavpilī. Brālis, piecus gadus vecāks par mani, pirms gadiem četriem nomira.
Mazam bērnam — slikti arī labi
— Kā vietējie izturējās pret jums?
— No mammas un brāļa nostāstiem zinu, ka sākumā mūs sauca par fašistiem, bet pamazām sadraudzējāmies. Tomskā tuvumā latviešu nebija, izsūtītos izmitināja tālu vienu otra, lai nebūtu iespējas tikties. Pirmie gadi bija ļoti grūti — mamma strādāja mežā, mēs ar brāli gājām uz mežu malku — sausos zarus — vākt. Sākumā barakā dzīvojām, atceros, ka gulēju lielā, lielā istabā, kopā kādi divdesmit cilvēki. Vēlāk gan trijatā dzīvojām zemnīcā, nezinu, vai to māte raka ar kādiem palīgiem vai tā jau bija. Zemnīcā bija salmi guļasvietai, zema krāsniņa, logi maziņi, tikko virs zemes. Kad ziemā saputināja sniegs, iekšā bija silti. Trīs četrus gadus vecam bērnam — slikti arī labi. It kā tā jābūt, jo nezini, ka var citādi. Ziemā no zivju galvām un asakām vārīja virumu. Pavasarī zemē stādījām biezas kartupeļu mizas, bija jāpielūko, lai katrā mizā ir acs. Zemnīcā bija neliela krāsns, kad tā kurinot bija uzkarsusi, uz tās likām kartupeļu mizas, tā pagatavotas ēdām. Kakao man atgādina mizu garšu, un to dzērienu nekad neesmu varējis iedzert, uzreiz kļūst slikti. Vasarā ar brāli gājām makšķerēt. Āķus taisīja no alumīnija karotes kāta — vienkārši izzāģēja. Mazu upīšu bija daudz, bet lielākā turpat blakus bija Oba. Ciedru čiekuru sēklas — riekstus — dabūt bija grūti, koki ļoti augsti. Atceros, stumbrus sita ar vālēm, tā nodauzot čiekurus. Tos ugunskurā apcepām, lai atveras, sveķi arī rokas tik ļoti nesmērēja, un varēja viegli izlobīt sēklas. Esmu skatījies Rīgas tirgū riekstus, bet ļoti dārgi un maziņi, tur bija vismaz divreiz lielāki. Pēc kāda laika māte smago darbu mežā varēja nomainīt un sāka strādāt par medmāsu, skolā par apkopēju. Tā kā bija ieguvusi pietiekamu izglītību, kad bija nepieciešams, aizvietoja arī skolotājus.
Apģērbu šuj no plakātu auduma
— Kāda Sibīrijā biju jūsu — maza bērna — ikdiena?
— Mums ar brāli sava piemērota apģērba laika apstākļiem ziemā nebija. Tāpēc iet ārā varējām tikai naktīs, kamēr mamma gulēja — ņēmām viņas apģērbu. Naktis bija gaišas, un mēs kopā ar vietējiem sādžas bērniem malkas ragavās laidāmies no kalna. Ragavas lielas, četri pieci bērni sasēdāmies. Apģērbs trūcīgs, ēdiens arī, 40 grādu sals, izturējām visu. Tur “mīkstāks” sals nekā te. Mamma sadraudzējās ar vietējiem, dažreiz gāja ciemos, kopā dziedāja. Vienā turīgākā mājā pat patafons bija. Tā jau labi cilvēki bija. Mēs ar brāli arī gājām ciemos, spēlējām spēles. Atceros kauliņu spēli. Salika rindā cūku kauliņus un meta ar bumbu, kurš vairāk nogāž. Kad sāku iet skolā, mamma apģērbu sašuva no veciem izbalējušiem auduma plakātiem, kur lozungi bija.
Skolā bija tāda spēle — paņem otru aiz pogas un jautā: “Щи или каша?” (Skābi kāposti vai putra?). Ja krekla īpašnieks teica “Щи”, tad pogas rāvējs atbildēja: “Пуговицу тащи!”. Ja atbilde bija: “Каша”, tāpat pogu norāva, sakot: “Пуговица наша”. Lai pogu nenorautu, pareizā atbilde bija: “Не щи, не каша — пуговица наша.” Ja neko neatbildēja, tad pogas tāpat ārā. Man gadījās, ka neko nepateicu, un mamma tad rāja, ka nemāku sevi aizstāvēt.
Māte palika Tomskā
Mājupceļš Leonardam un viņa brālim Vilnim sākās 1946. gada rudenī. Viņus un vēl vairākus desmitus bērnu ceļā pavadīja no Latvijas atbraukusī sieviete. Māte palika Sibīrijā, Latvijā viņa drīkstēja atgriezties tikai pēc desmit gadiem.
— Sibīrijā nonācāt maziņš, Latviju neatcerējāties. Vai atminaties izjūtas, kad bija jāšķiras no mātes un jādodas uz svešu tālu valsti?
— No šķiršanās ar mammu atmiņā nav nekādu sajūtu. Kad braucām no Sibīrijas uz Latviju, mamma iedeva mums ceļamaizi, kurai sviesta vietā bija uzsmērēts kartupelis. Atceros, ka raudāju, kad, braucot pa Obas upi, viļņi skalojās laivā, krastu vēl nevarēja redzēt. Bija bail. No mūsu sādžas uz Kargasoku braucām ar laivu, tālāk uz Tomsku devāmies ar kuģi. Tas bija pēdējais kuģis toruden, pirms upe aizsala. No Tomskas vilcienā lopu vagonos līdz Maskavai. Vagonā bija neliela krāsniņa gatavošanai. Rīgā mūs, vairākus desmitus bērnu, sagaidīja cilvēki no bērnunama. Tēvs, kurš jau bija atgriezies no Vorkutas un dzīvoja Daugavpilī, pie sevis neņēma. Arī radi mūs negribēja. Krustmāte ar vīru karalaikā bija paņēmuši audžumeitu, un viņiem rūpju pietika. Tā mēs palikām bērnunamā. Tur mūs ļoti labi baroja. Sākumā gan neko daudz nedeva, šķidru zupu ar pāris makaroniem. Kad apradām ar ēdienu, tikām pat pie gaļas. Sibīrijā biju pabeidzis pirmo klasi, kad atbraucu uz Latviju — krievs kas krievs. Latviski neko. Tur bija dažādu tautību bērni — vācu, poļu, krievu, latviešu. Krievi mani sita, jo es latvietis. Latvieši sita, jo krieviski runāju, latviski slikti. Līdz 1953. gadam biju Kuldīgas ielas bērnunamā. No turienes visus bērnus, kuriem bija radi, aizsūtīja pie tiem, bet mani un vēl citus palikušos nosūtīja uz Pleskodāli, Kalnciema ielā 152 bija bērnunams. Darbojos Kalnciema ielas bērnunama pūtēju orķestrī, mēs piedalījāmies skatē un dabūjām pirmo vietu. Par to katram bērnunama bērnam uzšuva jaunu drēbju kārtu. Katru nomērīja, mēs bijām ap 100, un dabūjām jaunu apģērbu. Pionieru kaklautu man neļāva nēsāt laikam tāpēc, ka biju Sibīrijā.
Attālums un laiks atsvešina
— Vai tēvu vairs nesatikāt?
— Satikāmies gan. Kad man bija 13 vai 14 gadu, pat divas ziemas pie viņa Daugavpilī nodzīvoju. Tēvam jau bija cita ģimene. Tur mācījos skolā, bet mācībās neveicās — bērnunamā ar mācīšanos mēs neaizrāvāmies. Daugavpils vidusskolā man bija par grūtu. Kādu laiku mēģināju vakarskolā, tad aizgāju uz arodskolu Rīgā, mācījos celtniecību. 1955. gadā pabeidzu arodskolu, sāku strādāt. 1956. gada rudenī māte atgriezās Latvijā. Bija pagājis desmit gadu, apzinājos, ka tā ir mana mamma, bet sajūta bija, kā sagaidot kādu tanti. Viņa raudāja, mūs satiekot, es neko īpašu nejutu. Nebija tādas sajūtas, ka tuvs cilvēks. Mamma pēc atgriešanās “Sarkanajā ausmā” bija dežurante. Ar tēvu vairs kopā nesagāja.
— Kā jūs nokļuvāt Koknesē?
— No Rīgas ar sievu Annu un vienu no dēliem pārcēlāmies uz Lielvārdi, uzcēlām māju. Vienā galā dēla ģimenei, otrā mums. Anna nav dusmīga uz mani, es uz viņu arī ne, bet kaut kā mums neiet kopā. Dēls palīdzēja man sameklēt dzīvokli Koknesē, izremontējām. Te ir īsta paradīze. Pilsdrupas, parks, Likteņdārzs. Es bieži braucu pie viņiem ciemos — pie dēla ģimenes, mazbērniem, pie Annas.

Uzziņa
1941. gadā naktī no 14. uz 15. jūniju Latvijā arestēja vairāk kā 15 000 civiliedzīvotāju. Kopumā 1941. gadā deportēja 0,74% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Izsūtīja 1,9% no visiem Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem, 0,8% no latviešu un 0,4% no krievu kopskaita (81,27% no deportētajiem pēc etniskā sastāva bija latvieši).
Ieslodzījumā un izsūtījumā nomira 5381 cilvēks — 34% no visu 1941. gadā deportēto kopskaita.

Fakts

1941. gada 14. jūnijā no Kurmenes pagasta deportēja — 28, Daudzeses — 22, Mazzalves — 11, Neretas — 23, Pļaviņām — 12, Seces — 7, Sērenes — 33, Sunākstes — 26, Zalves — 3, Odzienas — 13, Vietalvas —
13, Aizkraukles — 2, Bebriem — 1, Kokneses — 13 un Skrīveru pagasta— 12 cilvēkus.

Staburags.lv ARHĪVS

Skaistas bērnības un ģimenes vietā — Sibīrija un bērnunams

Kategorijas