No kā jāsargā valsts iestādes?

2015. gada 9. jūnijs 11:24

Saeimas Nacionālās drošības komisija iecerējusi veikt grozījumus likumā, kas paredz ierobežot ar drošības iestādēm saistītās informācijas publicēšanu. Šo diskusiju raisījis kāds žurnālistes Agneses Margēvičas raksts par Drošības policiju, kam negatīvus izteikumus veltījusi Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Žurnālistikas nozares pārstāvji par to visu ir pamatoti sašutuši, un ne bez pamata.
Mediju eksperts, profesors un mans bijušais pasniedzējs Sergejs Kruks pauž bažas, ka gatavotās izmaiņas samazinās kontroles iespējas: tad jau jebkuru informāciju varēs pasludināt par slepenu un ikvienu izskanējušu ziņu pasludināt par meliem.
Latvijas Žurnālistu asociācijas priekšsēdētāja Anda Rožukalne pauda, ka šobrīd jau ir pietiekams regulējums gan saistībā ar valsts drošību, gan nepatiesas informācijas izplatīšanu. Tas pilnībā pasargā valsts noslēpumu. Viņa piebilst arī vienu būtisku lietu — ir jāsaprot atšķirība starp informāciju, kas saistīta ar valsts noslēpumu, un to informāciju, kas saistīta ar iestādes vadību. Drīzāk valsts drošību apdraud tas, ka valsts iestādes nav pakļautas mediju izvērtējumam. Tajā kolēģiem varam tikai piekrist, jo ik dienas jāsaskaras ar situāciju — tas, kas saistīts ar valsts iestādēm, bieži vien ir slepens. Ja vēlamies iegūt kādu amatpersonas viedokli, atbilde lielākoties ir — jautājiet Rīgai!
Man šķiet diezgan neloģiski, ja, piemēram, VAS “Latvijas autoceļa uzturētājs” reģiona iestādes vadītājs pats nedrīkst pastāstīt, cik daudz atkritumu uzņēmuma darbinieki savākuši ceļu malās Aizkraukles apkārtnē, bet šāda informācija jāgaida no Rīgas. To, cik neefektīva ir šāda saziņa ar trešās personas starpniecību, pārliecināmies daudzkārt, un tas nav saistīts tikai ar valsts iestādēm vien. Ja var ticēt saņemtajām preses relīzēm, tad, piemēram, jau aprīlī Pļaviņās atvēra divus “Elvi” veikalus, lai gan joprojām tāds ir tikai viens, un otrs ar šādu nosaukumu sāka strādāt krietni vēlāk. Esam Aizkrauklē meklējuši arī “jaunus” mobilo sakaru torņus. Protams, žurnālista darbs ir pārbaudīt informāciju, bet tādā gadījumā, kā savu darbu veic daudzie sabiedrisko attiecību speciālisti, kuri dažkārt pat nespēj atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem? Vislabāk situāciju tomēr pārzina speciālisti uz vietas reģionos. Taču viņi bieži vien izteikties nedrīkst. Tad jau iznāk, ka nevar būt arī neviena negatīva vai atšķirīga viedokļa, jo arī to var uzskatīt par meliem un kādas iestādes prestiža graušanu.

Turklāt arī pēc vadības atļaujas došanas cilvēka teiktajam ir tik pamatīga cenzūra, ka no visa garā raksta pāri paliek vien dažas rindiņas vai arī jautājuma izklāsts ir tik sarežģīts, ka jau pirms publicēšanas saprotam — lasītāji nesapratīs teiktā jēgu. Apsveicama iestāžu darbinieku vai amatpersonu vēlme būt pēc iespējas precīzākiem, bet ir jādomā, kā izstāstīt saprotamāk. Un tad ir pamatīga šķēpu laušana. Viskomiskāko situāciju piedzīvoju pirms vairākiem gadiem, rakstot par kādu “Latvijas Valsts mežu” dabas objektu. Šķiet, nekā nekaitīgāka nav, tomēr darbiniece, kura sniedza informāciju, vēlējās to pirms publicēšanas pārlasīt. Liels bija mans pārsteigums, ka ikvienu teikumu bija komentējusi uzņēmuma juriste... Ko tur iebilst — daba ir vislielākais noslēpums.

Staburags.lv ARHĪVS

No kā jāsargā valsts iestādes?

Kategorijas