Aktīvas ģimenes nodibina skolu

2015. gada 9. jūnijs 00:01

604

“Laimīgi bērni mācās labāk” — tā uzskata “Ikšķiles brīvās skolas” vadītāja Kristīne Liberta. Aizkraukles tautskolas sezonas noslēguma pasākumā viņa stāstīja par skolas dibināšanu un tās darbību.

Darbojas jau piecus gadus
“Ikšķiles brīvā skola” ir Drustu tautskolas “99 Baltie zirgi” filiāle. Drustu tautskola alternatīvās pedagoģijas jomā darbojas vairāk nekā 20 gadu, “Ikšķiles brīvā skola” — piecus gadus. Pašlaik tajā mācās 55 bērni no triju gadu vecuma līdz 4. klasei. Tā kā skola ir akreditēta, šie paši bērni varēs turpināt mācības līdz 9. klasei. Kopā ar brīvprātīgajiem viņus māca ap 20 skolotāju.
“Mēs, divas draudzenes, pēc vidusskolas bijām vienu gadu mācījušās citur: es — Šveicē, draudzene — Zviedrijā,” stāsta Kristīne Liberta. “Mūs ļoti pārsteidza, ka citās valstīs ļoti atšķīrās skolotāju attieksme pret skolēniem, jo šeit, Latvijā, bija pierasts, ka skolotāja viedoklis vienmēr ir pareizais un, ja skolēna un skolotāja viedokļi sakrīt, tad ir labi, bet, ja nē, tad kaut kas jāmaina. Pēc tam atgriezāmies Latvijā un sākām darba gaitas. Šobrīd mūsu abu ģimenēs ir trīs bērni. Kad viņi paaugās un bija jāsāk domāt par pirmsskolu, sapratām, ka saviem bērniem gribam to foršo skolu, kur uzsvars ir nevis uz mehānisku atmiņas trenēšanu, bet uz cilvēciskām attiecībām. Latvijā ir pēc Vācijas pieredzes izveidotās Valdorfskolas, pēc Itālijas parauga — Montesori skolas, bet mēs gribējām izveidot ko savu, ievērojot Izglītības likumu, citus normatīvos aktus un balstoties uz mūsu tautas tadīcijām, kas ir tik bagātas, piepildītas, ka no tām jābagātinās arī mums.”
Drustu tautskolas vadītājs Ojārs Rode aktīvo Ikšķiles mammu ieceri atbalstīja, taču Ikšķiles novada pašvaldībā sākumā ideja par skolas dibināšanu uzņemta ar piesardzību. “Meitenes, ideja ir laba, bet palīdzēt jums nevaram,” tādu atbildi viņas saņēma pašvaldībā.
Kā maza reklāmas aģentūra
“Ja ko ļoti vēlas, tad viss ir iespējams. Mums piebiedrojās līdzīgi domājošie, un skola tapa divu mēnešu laikā, ieguldot tikai 230 eiro,” saka Kristīne Liberta. “Atradām piemērotas telpas pie baznīcas, draudzes ēkā, un visas vajadzīgās lietas atnesām no mājām, palīdzēja arī draugi un paziņas. Ģimenes sanāca kopā un skolu iekārtoja pašu spēkiem. Pirmajā gadā skolā mācījās 14 bērnu. Otrās mājas mums ir pie Ikšķiles lidostas, bet trešās — tagadējā ēkā, kur agrāk bija Elkšņu skola. Kad pēc divu gadu darbošanās pašvaldībā redzēja — lai gan idejas ir trakas, tomēr tās ir īstenotas, tā mums patapinājumā piešķīra savu īpašumu — veco Elkšņu skolas ēku. To izremontējām, kā biedrība piesaistot naudu dažādos Eiropas projektos. Strādājām paši, mums palīdzēja daudz talcinieku. Pašvaldība ir ieguvusi sakoptu īpašumu, kas izremontēts par Eiropas naudu. Savulaik pašvaldība rēķināja, ka bērnudārza ierīkošana šajā ēkā tai izmaksātu ļoti lielu naudas summu. Pagājušajā gadā apritēja 150 gadu, kopš tur pirmoreiz tika atvērta skola. Tagad pašvaldībai esam kā maza reklāmas aģentūra, jo tās vārdu popularizējam ārpus novada — visā Latvijā.”
Ābolus izaudzē paši
Pie skolas ir liels dārzs, līdz ar to ir iespēja pašiem izaudzēt ekoloģiskus ābolus un nav jāpiedalās skolu programmās par augļu piegādi, daudz laika var pavadīt svaigā gaisā, gan mācoties dabaszinību stundās, gan rotaļājoties, gan sportojot — sporta nodarbības notiek tikai ārā, arī ziemā. Vismaz pusotru — divas stundas dienā bērni pavada svaigā gaisā. “Visu, ko var darīt laukā, mēs arī darām,” saka Kristīne Liberta. “Pašlaik cenšamies iegūt sertifikātu, kas apliecinātu —
skolas dārzā izaug bioloģiskā pārtika. Piedalāmies ekoskolu programmā. Lietojam bioloģiskos tīrīšanas līdzekļus, man kā mammai ir ļoti svarīgi, lai bērni augtu un mācītos drošā, ekoloģiski tīrā vidē.”
Mācās saimēs
Skolā dažādu vecumu bērni mācās saimēs, parastajās skolās tās sauc par apvienotajām klasēm. Vienā saimē ir ne vairāk kā 13 — 14 bērnu, līdz ar to veidojas ģimeniskas attiecības, jaunākie bērni mācās no vecākajiem. Pirms sēšanās pie pusdienu galda vienmēr ir galda dziesma, un bērni zina, ka jāievēro klusums, vagaru viņiem nevajag.
“Mēs mācāmies līdz 20. jūnijam, un neviens bērns par to nesūdzas,” saka Kristīne Liberta. “Tieši otrādi — bērnu māsas un brāļi, kas mācās parastajā skolā, arī vēlas pavadīt laiku pie mums. Apgūstam ne tikai izglītības programmu, bet arī aužam — bērni sasēžas ap stellēm, darbojas un pļāpā par Simpsoniem vai citām viņus interesējošām tēmām. Mums ir keramikas, kokapstrādes nodarbības, daudz muzicējam, paši gatavojam mūzikas instrumentus, cenšamies, lai bērni iegūtu prasmes un apziņu, ka viņi spēj ko paveikt, ar savām rokām ko uztaisīt. Mums ir virtuve, kurā bērni šad tad darbojas kopā ar vecākiem. Svinam latviskos svētkus. Ja interešu izglītības nodarbības notiek skolā, vecākiem un bērniem ir daudz vieglāk nekā tad, ja tās jāapmeklē kādā citā vietā. Darām lietas, kas pašiem interesē, īstenojam vecāku ieceres un arī tās idejas, kuras noskatītas ārvalstīs. Tam visam ir daudz paliekošāka vērtība nekā atmiņas trenēšanai, kam liela uzmanība tiek pievērsta ierastajā skolu sistēmā. Ja palasām agrāko pedagogu darbus, piemēram, Jāni Gresti, secinām, ka tādas mācīšanas metodes ir bijušas jau sen un jau toreiz aktīvākie pedagogi ir mēģinājuši izmantot radošākas metodes.
Piedalāmies Eiropas jauniešu apmaiņas programmās, pie mums kā skolotāju palīgi strādā citu valstu pārstāvji, pagājušajā gadā bija puisis no Itālijas, šogad — divas jaunietes no Spānijas. Tas bērniem ļoti patīk, viņi jauniešiem “līp” klāt.
Saviem skolotājiem neļaujam strādāt vairāk kā četras dienas nedēļā, lai viņi nepiekustu, varētu atjaunot spēkus. Pie mums strādā līdzīgi domājoši skolotāji, kuriem ilgtermiņa mērķi un vērtības ir svarīgākas nekā īstermiņa. Sākumskolas skolotājam nav jāmāca visi priekšmeti, viņi dara to, kas vislabāk padodas un patīk, bet pārējos priekšmetos piesaistām citus speciālistus. Piemēram, mums ir paveicies, ka mūziku un folkloru māca ansambļa “Skandinieki” vadītāja Julgī Stalte.”
Saņem ministrijas atzinību
Šogad izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile skolas vadībai pasniedza balvu par izcilu ieguldījumu izglītībā. “Tas bija ļoti patīkami, jo mēs pēc labākās sirdsazpiņas darām to, kas mums pašiem patīk, varbūt to, ko dara citi, bet citādāk, un ir prieks, ja kāds to arī novērtē,” atzīst Kristīne Liberta. “Pašvaldību atbalsts savām izglītības iestādēm var būtiski atšķirties no šādām, vecāku dibinātām, skolām, tādēļ ar ministri šo jautājumu pārrunājām. Mums nav privātskolas un mūsu mērķis nav gūt peļņu, tā ir biedrības skola, līdz ar to vajadzētu atrast trešo modeli kā Skandināvijā, kur ir sabiedrības iniciatīvas skolas — tās pilda pašvaldību funkcijas, tādēļ tās vajadzētu atbalstīt tāpat kā pašvaldību skolas. Mūsu audzēkņu vecāki maksā līdzfinansējumu 85 eiro mēnesī, ja neiesaistās darbos. Piemēram, ja tētis skolā kurina, ģimenei līdzmaksājuma nav.
Mēs rīkojam arī seminārus par tēmu, kā dibināt skolu. Tas nav viegli, bet ir izdarāms. Pēc mūsu parauga ir nodibinātas piecas skolas Latvijā un divas Lietuvā. Mēs neesam ideāla skola un neapgalvojam, ka visiem jādara tā, kā darām mēs, bet esam sev atraduši to veidu, kas mums patīk, un, ja kādu varam iedvesmot labiem darbiem, par to tikai priecājamies.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Aktīvas ģimenes nodibina skolu

Kategorijas