Deju kopai “Tik un tā” — desmit gadu

2015. gada 9. jūnijs 00:01

209

Kokneses novada kultūras nama dāmu deju kolektīvs “Tik un tā”, ko vada Kornēlija Reisnere, pagājušajā nedēļā aizvadīja desmit gadu jubilejas koncertu. Tas izskanēja Likteņdārzā, desmit kolektīviem no dažādām Latvijas vietām izdejojot vairākus desmitus deju Daugavas krastā amfiteātrī.

“Daudzi no mūsu viesiem Likteņdārzā bija pirmo reizi. Ieraugot šo vietu, ienākot amfiteātrī, viņi bija pārsteigti priecīgi un pārlaimīgi no redzētā. Desmit kolektīvu atbrauca un, patīkamām sajūtām piepildīti, aizbrauca. Diena jubilejas koncertam bija īsta Dieva dāvana,” priecājas “Tik un tā” vadītāja. “Katrs kolektīvs atveda laukakmeņus sirmajam akmens krāvumam, saujiņu zemes topošajam Lielajam kalnam, un visi kopā iestādījām kļavu Nākotnes mežā. Pēc jubilejas koncerta ilgi atvilkt elpu nesanāks, jo jūlija pirmajās dienās ir Kokneses novada svētki, vēlāk jābrauc ciemos uz Baldoni.”
Nosaukums “iedzēla” ausī
Pirmsākums kolektīvam “Tik un tā” bija divu aizrautīgu deju mīļotāju — Skaidrītes Dapkuses un Valentīnas Puķītes — vēlme dejot. Drīz, piepulcējoties vēl pāris domubiedrēm — Ņinai un Ilzei —, nolēma: vajag deju kopu. “Šad tad, satiekot uz ielas, Ņina man noprasīja: skolotāj, kad būs mēģinājums? Saku — sanāciet, un būs. Tā pirms desmit gadiem viss sākās,” stāsta Kornēlija Reisnere, deju kopas vadītāja. “Tolaik daudzviet veidojās dāmu deju kolektīvi, vīru jau mums maz. Apkārtnē viens vienīgs — Aizkraukles pagasta senioru deju kolektīvs “Aizkrauklis”, pārējos — dāmas vien. Mums ir bijuši kritumi un pacēlumi, atslābumi, bet nu jau desmit gadu pagājis.” Pie meitenīgi spītīgā nosaukuma “Tik un tā” kolektīvs tika, ilgi nedomājot, spontāni. “Viena no mūsu dejotājām, ejot ārā, noteica: tik un tā! Un tas “iedzēla” ausī! Un palika.
Šajā laikā “Tik un tā” dejojusi 31 dāma, sastāvs ir mainīgs, jo kāda maina dzīvesvietu vai darbu, aizbrauc uz ārzemēm. Šobrīd ir desmit dalībnieču. Visu deju kopas pastāvēšanas laiku tajā darbojas Mārīte Brenča, Skaidrīte Kokina un Valda Bērzkalne. Tikai šīgada sākumā “Tik un tā” pameta Margarita Pušķe un Ņina Rušmane, kuras arī dejoja kopš pirmajām dienām.
Draudzība bagātina repertuāru
Sākot darboties, raisījās draudzība ar citiem kolektīviem. Draudzība ir ļoti svarīga, tā ir gan iespēja aizbraukt ciemos, gan kuplināt un dažādot repertuāru ar draugu kolektīvu dejām. Katru gadu ir vairāki koncerti pie draugiem: Ērgļos — rudenī, Baldonē — vasaras vidū, Jaunjelgavā — februārī, Dzelzavā — pavasarī. Koknesietēm draugi ir gan no tuvējiem, gan tālākiem novadiem. “Draudzējamies ar Baldones “Lusti”, Jaunjelgavas “Vīziju”. Mūsu pirmās draudzenes bija “Jautrās vecmāmiņas” (vadītāja Una Stakle) no Aizkraukles. Kopā ar aizkrauklietēm sākām dejot latviešu dejas. No viņu repertuāra ļoti iepatikās “Buobu dancis”, to mēs dancojām ļoti ilgi. Sadraudzējāmies ar Ērgļu dāmām no kolektīva “Varbūt” (Antra Grīnberga), viņu repertuārā bija Eiropas dejas, arī mēs tās mācījāmies. Kādreiz Eiropas deju kustība bija populārāka, tagad mazliet apsīkusi, jo latvietis jau tā nevar — cik ilgi pastaigāsies balles deju solī? Tās mums ir par maigām, gribas paņemt riktīgi sulīgu folkdziesmu un tad raut vaļā! Mūsu diždraugs ir Jānis Šķēle, kurš vada Dzelzavas “Dzeldes”. Jānis taisa varenas dejas! Ar savām “Dzeldēm” un vareno deju “Klukstes” viņš uzlika mums augstu latiņu. Īpaši šai dejai noaudām lakatus, un, kad mēs to iemācījāmies un spējām izdejot, bijām lepnas, tā mūsu repertuārā bija ilgu laiku. No Jāņa mums vairākas dejas, bet “Klukstes” ir tā visnešķīstākā, grūtākā un sarežģītākā. Pašām arī ir savas skaistas dejas — Marutas Mīlīgas “Kad es biju jauna sieva” patlaban mums ir kroņa deja.”
Par visiem koncerta braucieniem dāmas vienmēr maksā pašas. “Parasti paņemam “busiņu”, par transportu mums vienmēr domā Mārīte. Kasiere Valdiņa pārzina visas finašu būšanas. Valdiņa mums ir pati maigākā būtne, bet raksturs ir stingrs un ciets, kā finasistam jābūt!”
Lietū basām kājām
Koknesietēm nav svarīgi, kur sniegt koncertu — mājās vai ciemos, dejas solis raisās ikvienā vietā, jebkādos apstākļos. Vienugad Baldones estrādē koncerta laikā tik pamatīgi lija, ka visi dejoja basām kājām. “Latviešiem jau tas pierasts — Dziesmu svētkos vai Jāņos, ja līst, neslēpsies taču istabā,” stāsta vadītāja. “Vienugad sarīkojām pasākumu februārī Sveču dienā. Tajā pēcpusdienā bija 30 grādu sals. Stāvēju kultūras namā un domāju: nu tā, nebūs neviena kolektīva. Kultūras nama zāle saposta mirdzēja vienās svecēs. Un tad sāka nākt viens pēc otra — atbrauca visi kolektīvi, izņemot “Dzeldes”, kuras nevarēja ierasties tikai tāpēc, ka pie viņiem bija jau mīnus 32 grādi un “busiņam” aizsala motors. Sabraukušie laidās dejās, bet šoferīši darbināja motorus, lai tie neaizsaltu.”
Kornēlija Reisnere vada arī jauniešu deju kolektīvu. Vai ir kādas kopīgas iezīmes tik atšķirīgu vecumu dejotājiem? “Ir gan. Dejotājs, pārnācis no skolas vai darba noguris, nevis atpūšas pie televizora vai dīvānā, bet iet uz mēģinājumu. Jauns vai vecs — tur nu dejotājs no dejotāja neatšķiras. Mājās aiziet fiziski noguris, taču kustībā uzņēmis jaunu garīgo enerģiju,” stāsta vadītāja. “Mēģinājumi dāmām ir divreiz nedēļā. Turklāt manas dāmas strādā — astoņos beidz darbu un nāk uz mēģinājumu. Kopābūšana, izkustēšanās un balles pēc koncerta — tas dod pamatīgu devu pozitīvas enerģijas! Arī pēc jubilejas koncerta bija ballīte kultūras namā — spēlēja orķestris, un tad tik bija, ko redzēt, ko just! Cilvēki atraisās, izlādējas, ir dejas, ir rotaļas un dullošanās! Tur ir viss!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Deju kopai “Tik un tā” — desmit gadu

Kategorijas