“Vislabāk jūtos dzimtajos Iršos”

2015. gada 5. jūnijs 00:01

284

“Tu vēl joprojām turpat Iršos?” šo jautājumu Ilze saņem ikreiz, kad satiek kādu no bijušajiem klasesbiedriem. Dzimusi un augusi Iršos, Ilze Bergmane, kura šonedēļ atzīmē četrdesmit gadu jubileju, dzimtajā pagastā jūtas vislabāk.

Raizes rada skolas reorganizācija
Ilze teic, ka pabijusi Vācijā, kur ieprecējusies māsa, arī Anglijā, kur dzīvo vīra māsas. Bijis interesanti, daudz kas apskatīts, taču drīz gribējies mājās. Arī bērnībā, vasarā ciemojoties Ventspilī pie radiem, divas nedēļas pavadot pie jūras, sirds vilkusi atpakaļ. “Atceļā no Kurzemes ieraugot Rīgu, jutos jau labāk, Koknesē vēl patīkamāk, bet, nonākot Iršos, saprotu un sajūtu, ka patiešām esmu savā vietā,” stāsta jubilāre. “Dzīvojam kopā četras paaudzes — vecmamma, mamma, mēs ar vīru un bērni. Mamma ļoti daudz palīdz. Dienās, kad esmu darbā, gatavo ēdienu, pieskata bērnus, izvadā meitu uz mūzikas skolu, koncertiem, kad nepieciešams. Viņa ir liels atbalsts.”
Raizes un pārdomas par nākotni ģimenei sagādā Pērses pamatskolas reorganizācija — skolā no nākamā gada būs tikai sešas klases, un vecākajai meitai Montai tas būs pēdējais gads, kad uz skolu varēs aiziet kājām. “Nezinu, ko iesāksim, varbūt pat jādomā par dzīvesvietas maiņu. Kaut man ļoti negribas doties prom no Iršiem. Madara apmeklē bērnudārzu Bebros, sākumskolā ies Pērsē. Vecākā meita mācās vijoles spēli mūzikas skolā Koknesē, viņa spēlē kopā ar folkloras kopu “Aizezeres muzikanti” no Vecbebriem.”
Izvēlas īsto profesiju
Ilzes pusaudzes un agrās jaunības gadi bija pārmaiņu laikā, kad Latvija sāka savu brīvības ceļu. Valstij atgūstot neatkarību, daudzi jaunieši gribēja nākotni saistīt ar laukiem. Tādēļ deviņdesmito gadu sākumā ļoti iecienītas bija profesionālās skolas, tolaik tehnikumi, kuros varēja apgūt praktiskas lietas. Ilze pabeidza Pērses pamatskolu, pēc tam turpināja mācīties Vecbebru tehnikumā. “Tolaik šī skola kotējās augstu, pat baidījos, vai mani uzņems, tomēr tiku un apguvu pavāra, konditora un maiznieka profesiju. Darbošanās virtuvē nebija sveša — vectēva māsa godos gāja, galdus klāja, es līdzi. Un man šķita, ka to varu un tas būs darbs, kas man patiks.”
Izvēle bijusi īstā — Ilze savā profesijā līdz šim arī strādā. Vairāk kā 15 gadu viņa ir pavāre ģimenes krīzes centrā “Dzeguzīte”. “Gatavojot darbavietā, jāmēģina rast vidusceļu, lai apmierināti būtu gan bērni, gan arī pansijas klienti, kuri jau cienījamā vecumā. Divas dienas strādāju, divas brīvas, trešajā dienā mājās vairs gatavot negribas, taču nākamajā jau skatos kādu recepti, ko varētu pamēģināt,” smaida Ilze un atzīst, ka laikam darbs ir viņas sirdslieta. Diezgan bieži iznāk arī strādāt ar kādu praktikantu, un pavāre priecājas, ka vienmēr izdodas rast kopīgu valodu ar jauniešiem, un patīkami, ka viņi vēlāk prakses laiku atceras ar pozitīvām emocijām.
Ciemkukulim pašas ceptais
Jautāju, vai var salīdzināt deviņdesmito gadu un šodienas ēdienu repceptes, gatavošanu, vai tā kļuvusi radošāka? “Noteikti, bet recepšu mode, līdzīgi kā apģērba tendences, nāk kā pa spirāli atpakaļ. Veikalu plaukti pilni jaunām garšvielām, bet esmu novērojusi, ka cilvēki pēdējā laikā atkal vēlas sajust paša ēdiena garšu un pievieno tikai sāli un piparus. Reiz gadījās ēdināt viesus no Vācijas, sagatavojām rolmopšus, un viņi teica, ka sajūt bērnībā vecāku gatavotā ēdiena garšu. Man pašai ļoti garšo spageti — garie makaroni, bet svētkos joprojām bez rasola neiztikt. Ja gribas kaut ko interesantu, pārsteigt viesus, pameklēju kādu salātu recepti. Gatavojoties dzimšanas dienai, jau laikus cepu torti, ar ko cienāt kolēģus. Ja nav laika, tad nopērku, bet parasti cenšos pagatavot pati. Arī ejot ciemos, ciemkukulim ņemu pašas cepto.”
Iestūrē krūmos
Bergmaņu ģimenē aug divas meitas, vecākajai — Montai — desmit, bet jaunākajai Madarai — četri gadiņi. Bērni un mājas rūpes arī aizņem visu brīvo laiku.
“Kādreiz biju aizrāvusies ar līnijdejām, kad bija iespēja, apmeklēju ārstnieciskās vingrošanas nodarbības. Piedzima jaunākā meitiņa, un laiku vajadzēja veltīt viņai,” stāsta jubilāre. “Tomēr nevar teikt, ka visu ziedoju ģimenei, arī par sevi šad tad padomāju, ir mērķi, ko izvirzu un piepildu. Kad biju jaunākā bērna kopšanas atvaļinājumā, nolēmu iegūt autovadītājas apliecību. Lai to izdarītu, vajadzēja pārvarēt bērnībā gūto pārdzīvojumu — tāda piecgadīga “poga”, sēžot tētim klēpī, iestūrēju krūmos. Tas bija liels pārdzīvojums, un sekas tam — mana pārliecība, ka braukšana nav domāta man.Tomēr saņēmos un pirmajā reizē nokārtoju gan teorijas, gan braukšanas eksāmenu. Ļoti patīkami, ka to varēju izdarīt. Kad dabūju apliecību, saaicināju visus tos cilvēkus, kuri man bija palīdzējuši to saņemt, nopirkām salūta raķetes un šampanieti un turpat Iršu centrā atzīmējām.”
Svinēs vara kāzas
Maijs Bergmaņu ģimenē ir svētku laiks — tad dzimšanas diena ir abām meitām, drīz arī pašai mammai, bet neilgi pirms Jāņiem — 21. jūnijā — ir Ilzes un Gata kāzu diena. Šogad jau septītā, tātad atzīmējamas vara kāzas.
“Pēdējos gadus cenšamies kopā ar vīru kaut kur aizbraukt tikai divatā, bijām Igaunijā, atpūtāmies SPA,” stāsta Ilze. “Ik gadu arī visa ģimene kopā cenšamies paceļot pa Latviju. Plānojam maršrutus, dažreiz tāpat vienkārši dodamies ceļā, arī šovasar brauksim. Nesen ar vecāko meitu biju Pērses skolas rīkotajā ekskursijā Aglonā. Pabijām Maizes muzejā, Karaļa kalnā, pie Velnezera. Un tad mēs, visas mammas, kuras brauca līdzi, nolēmām, ka šis brauciens jāatkārto kopā ar savu ģimeni. Tāpēc šogad dosimies turp.”
Jautāta par dzimšanas dienu, jubilāre saka: “Esmu dzirdējusi, ka 40 gadu jubileju nevajag svinēt, tāpēc visiem saku — nesvinēšu, bet gan atzīmēšu. Dāvanas man nav svarīgas, pats galvenais, lai tās būtu no sirds. Ko es visvairāk vēlētos? Lai bērniem viss būtu labi, viss izdodas, un tad pati arī būšu laimīga.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Vislabāk jūtos dzimtajos Iršos”

Kategorijas