Spārnus neapcirpt

2015. gada 5. jūnijs 00:01

Līga Leitlande ir Jaunjelgavas vidusskolas matemātikas skolotāja, viena no aktīvākajiem Seces luterāņu draudzē, spēlē Seces pagasta dramatiskajā kolektīvā un šogad atzīta par labāko lomu atveidotāju. “Titulu man ir daudz,” smaidot teic Līga, rādot šopavasar skolas viktorīnā iegūto balvu “Skolas gudrinieks 2015”.

Izvēlas starp sportu un matemātiku
— Kāpēc izvēlējāties kļūt par skolotāju?
— Kļūt par skolotāju izvēlējos vecākās māsas Vijas, kura arī ir skolotāja, iespaidā. Cik vien sevi atceros, jau bērnībā zināju, ka arī kļūšu par skolotāju. Vidusskolas laikā gan radās vēlme kļūt tieši par sporta skolotāju, jo tolaik visa Jaunjelgava spēlēja basketbolu, taču sava mazā auguma dēļ diez ko aktīvi nevarēju piedalīties. Domāju: kas es par basketbolisti! Tā atmetu domu studēt Sporta akadēmijā un izvēlējos matemātiku. 1983. gadā absolvēju Daugavpils Universitāti un sāku strādāt Jaunjelgavas vidusskolā.
— Vai tas nozīmē, ka Jaunjelgavas vidusskola ir jūsu vienīgā darbavieta?
— Nē. Ceļš atvedis atpakaļ uz šo skolu. Esmu strādājusi Seces pamatskolā, kur mācīju gan matemātiku, gan dejošanu. Seces sovhoza bērnudārzā esmu strādājusi par vadītāju, bet kultūras namā biju mākslinieciskās daļas vadītāja. No 1999. gada matemātiku atkal mācu 5. līdz 12. klases bērniem Jaunjelgavas vidusskolā.
— Kā jūs raksturotu mūsdienu skolēnu?
— Katrs bērns atsevišķi ir brīnišķīgs, bet, kad vienā telpā jātiek galā ar 21 brīnišķīgu bērnu, kad viņi sanāk kopā, tad gan ir grūti. Pirmo gadu man ir audzināmā klase, un redzu, ka šajā vecumā — 5. klasē — bērniem tomēr vajadzīga disciplīna, viņiem vēl nav izveidojušās skaidras robežas — ko drīkst, ko nedrīkst — apziņa. Būtiskākā atziņa, kas raksturo lielu daļu skolēnu, ir motivācijas trūkums. Skolotājs var “ieliet” zināšanas un formulas ar karoti mutē, bet, ja skolēns nevēlas to pieņemt, tad rezultāta nebūs. Tie ir arī grūtākie brīži skolotājam — esi izdarījis visu pēc labākās sirdsapziņas, bet laba rezultāta nav, jo skolēnam trūkst motivācijas mācīties un viņš nepieņem skolotāja sniegto.
Negaidiet: sēņot neiešu!
— Kāds, jūsuprāt, ir ideāls skolotājs, kas patiktu visiem skolēniem?
— Nezinu, kādas rakstura īpašības sauc par pedagoģisko talantu, taču es esmu ļoti mierīga, kam manā darbā noteikti ir bijusi liela nozīme. Mierīgi reaģēju uz bērnu izdarībām, tikai šad un tad esmu saņēmusi pārmetumus, ka man ir pārāk skaļa balss. Bet skolotājs nevar atļauties čiepstēt visu stundu, kurā neviens neklausās. Man ir ļoti jauki skolēni, īpaši 8., 9. un 11. klasē, kur vidējais vērtējums matemātikā ir virs 6 ballēm. Uzskatu, ka skolotājs, sākot no 8., 9. klases, vairāk skolēnam ir draugs, savukārt jaunākajās klasēs tomēr vajadzīga skolotāja autoritāte, cieņa un bijība, citādi viņi nejūt robežu, cik tālu var iet un ko var atļauties.
— Vai vasara jau saplānota?
— Atvaļinājums sāksies pēc 9. klases izlaiduma 13. jūnijā. Jūlijā ar Jaunjelgavas vidusskolas zēnu kori došos uz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Šovasar esmu iecerējusi aizbraukt pie bērnības draudzenēm uz Vāciju. Tās ir meitenes, kuras kādreiz dzīvoja Jaunjelgavā un 1976. gadā aizbrauca uz Vāciju, un nebijām viena par otru dzirdējušas daudzus gadus. Pagājušajā gadā nejauši satikāmies Jaunjelgavā, un tagad viņas mani gaida ciemos. Ar dramatisko kolektīvu aktīvi gatavosimies gaidāmajai teātra skatei, kurā Seces kolektīvs piedalīsies pirmo reizi, tāpēc mēģinājumi aizņems daļu brīvā laika. Noteikti auklēšu arī mazdēliņu, ko ikdienā redzu vien nedēļas nogalēs.
— Vai pašai ir arī savs dārzs un puķudobes?
— Dzīvē esmu piedzīvojusi visu ko, tāpēc tagad esmu pārliecināta: kam jāaudzē kartupeļi, tas lai audzē kartupeļus, kam jāskolo bērni, tas lai skolo bērnus. Piemājas dārziņš ir mammai, kurai ir 88 gadi, viņai ir arī siltumnīca, tāpēc strādāju un palīdzu viņai, bet pati ar to neaizraujos. Negaidiet, ka iešu sēņot un ogot, tas arī nav man, vienīgi mazdēliņam pielasu meža zemenītes.
Mēģinājumos “izvēdina” galvu
— Dziedāšana, dejošana un teātra spēle ir jūsu vaļasprieki. Kā visu pagūstat?
— Neesmu mājās sēdētāja. Man vajag, lai apkārt ir cilvēki, vajag tikties un kaut ko darīt. Domāju, visiem ir jākustas, kaut kas jādara. Kolektīvā, kurā jūtos labi, gūstu spēku un pozitīvu enerģiju, aizmirstu, ka man bijusi gara darba diena skolā. Daudzus gadus dziedāju Seces ansamblī, ar kuru bijām kā ģimene, bet pēc vadītājas dzīvesvietas maiņas tas pamazām izjuka. Kādu brīdi vēl tikāmies un dziedājām koncertos, baznīcā un kapusvētkos, bet vēlāk jau kļuva arvien grūtāk pulcēt visus kopā. Ļoti pietrūka šo mēģinājumu, tikšanos, pasākumu, tāpēc piekritu spēlēt dramatiskajā kolektīvā, kad mani uzaicināja. Pirmā izrāde, ko iestudējām, bija “Ar būdu uz baznīcu”, sākumā domāju tikai pamēģināt, bet nu jau nospēlētas kādas desmit izrādes.
— Kā esat novērojusi — cilvēki labprāt nāk uz koncertiem, teātra izrādēm, dievkalpojumiem?
— Dzīvoju ar pārliecību, ka cilvēkam vajag arī garīgo barību, nedrīkst domāt tikai par ēdienu, par to, lai pietiek naudas ēšanai un apģērbam. Esmu meklējusi atbildes, kas ir noticis, kas šajos gados mainījies, ka cilvēkiem ir tik grūti iziet laukā no mājas. Teātra izrādi vienmēr rādām vairākas reizes, braucam uz kaimiņpagastiem, un vienmēr brīnos, ka cilvēki nevar atnākt uz kultūras pasākumu arī tad, ja tas ir bezmaksas. Vai tiešām cilvēki ir tik nospiesti, ka neko vairs nevēlas, vai tas jau kļuvis par ieradumu?
Vieta, kur pabūt vienatnē ar sevi
— Esat arī viena no aktīvākajām Seces luterāņu draudzē. Kā ceļš aizvedis uz dievnamu?
— Ceļš uz baznīcu mani aizveda Atmodas laikā, kad Tautas fronte pirmās talkas rīkoja baznīcas apkārtnē. Manā ģimenē visi, izņemot mani, bija kristīti, skolā biju pirmrindniece gan pionieros, gan komjaunatnē, tāpēc domas par baznīcu tolaik nenodarbināja. Atmodas laikā sākumā uz baznīcu devos svētkos, pēc tam jau uz ikdienas dievkalpojumiem, dziedājām arī ar ansambli, un pamazām sāku justies piederīga baznīcai un jutu vēlmi nokristīties, ko arī izdarīju.
— Ko jums nozīmē baznīca, lūgšanas, iespēja šurp nākt un pavadīt laiku?
— Man baznīca ir vieta, kur varu aiziet, pasēdēt, pabūt klusumā ar savām domām, pati ar sevi. Seces baznīca piedalās arī kultūras pasākumā “Baznīcu nakts”, kas aicina cilvēkus apmeklēt dievnamu, ko ikdienā dara ļoti maz cilvēku. Ja cilvēkam ir slikti, kādas grūtības vai problēmas, tad ir lielāka iespēja, ka viņš meklē un atrod ceļu uz baznīcu, taču ikdienā tas notiek ļoti reti. Mēs mēģinām ieinteresēt un piesaistīt cilvēkus, rīkojam svētbrīžus, koncertus, kad baznīca ir pilna ar cilvēkiem. Parasti vecāki nokrista bērnus, un ar to arī viss beidzas. Jā, esmu uzņēmusies saimnieciskās rūpes par baznīcu, bet tas man liekas pašsaprotami, kādam tas ir jādara. Par “Baznīcu nakti” domāju: varbūt vismaz dažiem cilvēkiem tas varētu būt brīdis, kad ir pirmā tikšanās ar dievnamu, varbūt tomēr kāds ieklausīsies mācītāja vārdos, un varbūt kādam tas ir pirmais solis, lai mainītu savu domāšanu.
— Kas ir bijis jūsu spēka avots mūža garumā?
— Pēc horoskopa esmu Auns, tas jau ir zvaigznēs ierakstīts, ka Auns ir cīnītājs. Dzīvē ir bijuši arī grūti brīži, melnās svītras, taču neatceros mirkli, ka tāpēc būtu pavisam sabrukusi vai kādam izdotos man “apcirpt spārnus”. Ja nepārkāpsi pāri melnajai svītrai, ja neatrisināsi grūtības, uz priekšu netiksi! Spēka avots noteikti ir bijusi ģimene un izjūta, ka viņi ir līdzās, man ir, uz ko paļauties. Mani tuvie, arī māsas, brālis un mamma vienmēr palīdzēs, kaut zinu, ka pati ar visām grūtībām spēju tikt galā. Arī skolā ar kolēģiem esam kā ģimene, kopā esam plecu pie pleca pārdzīvojuši dažādas likstas. Tāpēc arī man Jaunjelgavas vidusskola ir ļoti mīļa, un es ar to lepojos.

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Līga Leitlande.
Dzimšanas vieta un laiks: Jaunjelgava, 1960. gada
26. marts.
Nodarbošanās: skolotāja.
Izglītība: augstākā.
Ģimene: dzīvesbiedrs Artūrs, meita Zaiga, dēls Artūrs
un mazdēliņš Karens.
Dzīvesvieta: Sece.
Vaļasprieks: dejošana, dziedāšana, teātra spēle.
Horoskopa zīme: Auns.

Staburags.lv ARHĪVS

Spārnus neapcirpt

Kategorijas