Ne visi vēlas būt atrasti

2015. gada 29. maijs 00:01

222

Par Mārtiņu Ziebergu, kurš palīdz no jauna satikties dzīves izšķirtajiem, lasījuši un dzirdējuši daudzi. Arī to, ka sešos gados, kopš sācis šo savdabīgo detektīva darbu, ar viņa līdzdalību ap sešiem simtiem cilvēku atraduši tuviniekus, pazudušos draugus.

Iedvesmu šādai brīvā laika nodarbei, kas nu pārvērtusies par ikdienu, Mārtiņš guvis Krievijas televīzijas populārajā raidījumā “Gaidi mani!” (“жди меня!”). Apstākļu sakritība viņa rokās “ielika” datoru, un, noskatījies kārtējo raidījumu, bijušais galdniecības ceha maiņas vecākais pievērsās jaunai savas dzīves lappusei.
Atrod atstātos bērnus
— Jūs ilgu laiku esat dzīvojis un strādājis Aizkraukles pusē.
— Klintaines ciemā, kolhozā “Selga”. Iesāku kā kolhoznieks lauku brigādē, biju arī lopkopējs, pieradināju jaunās teles pie slaukšanas aparāta. Vēlāk biju traktorists. Tad pārcēlos uz Jelgavu, strādāju galdniecībā par maiņas vecāko, bet, aizejot pensijā, pievērsos cilvēku meklēšanai.
— Kādi ir raksturīgākie līdz jums nonākušie gadījumi?
— Bērni meklē vecākus, kuri izšķīrušies un mainījuši dzīvesvietu. Gadās, ka māte aizliedz bērniem tikties ar tēvu, bet viņi slepus to vēlas darīt. Šobrīd man no raidījuma “Gaidi mani!” atsūtītajos pieteikumos jāsameklē ap 50 tēvu un ap 10 māšu. Aizkraukles pusē, Taurkalnē, māsa meklē brāli. Zināms, ka mežniecībā dzīvojusi viņu tēva ģimene. Padomju laikā Liepājā un Ventspilī bija armijas bāzes. Karavīri iepazinās ar meitenēm, piedzima bērni. Karavīri Latviju pameta, bet tagad daudzi no viņiem, viņu brāļi, māsas, bērni meklē savus radus. Ar vienu šādu gadījumu Ventspilī darbojos ilgi — divus gadus.
— Kādēļ cilvēki vēlas meklēt? Vai nepietiek ar to, kas ir?
— Grib zināt savas saknes. Ir gadījumi, kad adoptētie bērni meklē bioloģiskos vecākus. Tie ir vieni no problemātiskākajiem. Nesen saņēmu četrus šādus pieteikumus no Gruzijas, vienu no Armēnijas. Nesen zvanīju uz Ventspili kāda puiša, kurš dzīvo Krievijā, uzdevumā. Viņš meklēja vecomāti. Kad viņai pastāstīju par mazdēlu, klausulē dzirdēju prieka asaru plūdus.
Adrešu maiņas upuri
— Lūgumus palīdzēt sūta no Latvijas un bijušās Padomju Savienības teritorijas?
— Ir bijuši pieteikumi arī no Itālijas, Francijas un citām valstīm. Mana, brīvprātīgā palīga, anketa ir atrodama internetā. Katrs, kurš sāk kādu meklēt “googlē”, līdz tai drīz vien nonāk. Mazāk pieprasījumu ir no Lietuvas, un attiecīgi arī es šajā valstī meklēju mazāk. Toties ir ap 100 baltkrievu. Protams, neiztikt bez palīgiem šajā darbā, bet viņi izvēlas palikt anonīmi. Cik zināms, Latvijā darbojas vēl trīs brīvprātīgie meklētāji. Latvijā šobrīd ir ap 3,5 tūkstošiem meklējamo. No tiem ap 200 kritušo karavīru. Protams, arī latvieši ārzemēs meklē Latvijā palikušos. Starp citu, zināms, ka izbraukušo saraksti apkopoti 45 sējumos, bet tie nez kāpēc ir slepeni. Palīdz šajos gados nodibinātie kontakti, paziņas Amerikā, Vācijā, Somijā, Itālijā.
— Meklēšana ilgst dienas, mēnešus?
— No pāris stundām līdz mēnešiem un pat gadiem.
— Vai dažkārt tas nav cilvēku slinkums, ka šo problēmu dod risināt citam tā vietā, lai pats meklētu?
— Ne gluži. 90. gados Latvijā mainījās pasta indeksi, telefona numuri. Cilvēki, piemēram, Krievijā bija saglabājuši vecās adreses, bet, sūtot vēstuli, tā adresātu vairs nesasniedza. Telefona numuriem pielika klāt vienu ciparu, un vecais numurs vairs neatbild. Gadās arī, ka zvanot numura priekšā nepievieno divas nulles, kā jau starptautiskajam zvanam.
— Gadās, ka atsakāties palīdzēt?
— Diezgan bieži. Tā kā strādāju saistībā ar raidījumu “Gaidi mani!”, visiem pieteikumiem jābūt attiecīgi noformētiem. Protams, arī es šajā ziņā grēkoju. Piemēram, kad astoņdesmitgadīga sieva piezvana man un grib atrast savu draudzeni. Tiem, kuri raksta pieteikumu, jāņem vērā, ka tiks aicināti uz filmēšanu, bet cilvēkam gados tas var nebūt pa spēkam. Protams, daudzus arī izvēlas nefilmēt. Nesen piezvanīja kāds vīrs, tik tikko parunāt var, kā piedzēries: “Man jāatrod, obligāti jāatrod!” Runā nesakarīgi. Saku viņam, lai zvana rīt, un nolieku klausuli. Pēc mirkļa zvana atkal. Neizturēju, atslēdzu telefonu. Zvana arī cilvēki un domā, ka esmu detektīvs un meklēšana man kā pienākums. Ja gribēšu, šodien pat to varu izbeigt.
— Ir arī kādi romantiski gadījumi?
— Gadās, ka puisis kādā ballītē saticis meiteni, atceras tikai viņas vārdu un pilsētu, kur dzīvo. Lūdz man meiteni atrast. Ja ir oficiāls pieteikums, varu ķerties pie šīs lietas. Divus tādus pieprasījumus esmu nesen saņēmis saistībā ar Jelgavas pilsētu.
Sastopams visos
portālos
— Esat interesējies, kas notiek pēc tam, kad cilvēki satikušies?
— Visādi gadās. Kādā gadījumā, tas arī bija viens no pirmajiem, meita pēc 18 gadiem satika māti. Māte — bijusī virsnieka sieva — izšķīrās, aizbrauca uz Krieviju, tēvs palika ar meitu Latvijā. Satikās, šo gadījumu arī filmēja un rādīja televīzijā. Nesen sazinājos ar meitu, apjautājos, kā dzīvo. Viņai jau piedzimis mazulis. Kopumā šajos gados, kopš palīdzu cilvēkiem satikties, tikai trīs no sešiem simtiem ir atteikušies no tikšanās. Tēvi negribēja redzēt savas meitas, un kāds vīrietis vēlējās, lai bijusī sieva viņu netraucē. Ar to arī lieta tika izbeigta.
— Vai jūs nejauc ar pazudušu cilvēku meklētāju, tādu, kuri pēkšņi pazuduši bez vēsts?
— Ir man trīs tādi pieteikumi. Viens no tiem ir par kādu meiteni Kokneses pusē. Ar ekstrasensiem nesadarbojos.
— Mēdz būt arī bezcerīgie gadījumi?
— Cerība mirst pēdējā. Cik var, palīdz dzimtsarakstu nodaļas, lai pārbaudītu, vai meklējamais ir dzīvs.
— Kāds ir meklēšanas process?
— Ievietoju sludinājumus dažādos laikrakstos, tajā skaitā reģionālajos, interneta portālos. Draugiem.lv, Facebook, одноклассники, vieglāk pateikt, kurā portālā es neesmu. Man ir oficiālā veidlapa ar zīmogiem, un, tādu saņemot, piemēram, policijā, pašvaldībās šādu pieprasījumu uztver ļoti nopietni. Bieži esmu dažādu tautību biedrībās, izlieku paziņojumus. Ir jautāts, vai kādreiz esmu bijis saistīts ar militārajām struktūrām, policiju, iekšlietu dienestu. Diemžēl nevaru viņus iepriecināt. Vajag laiku, pacietību. Tas jau ir asinīs. Rīts sākas ar e-pasta izskatīšanu. Gribas, lai cilvēki iespējami ātrāk satiktos. Gadās arī, ka cilvēks, kuru meklēju, dzīvo kaimiņos, un pat tāds, kuru bieži esmu saticis. Tā kādi astoņi cilvēki Jelgavā atrasti. Nezināju, ka viņus meklē, līdz man atsūtīja pieteikumu. Komisku gadījumu ir daudz. Gadās, ka meklē Latvijā, atrod Anglijā, meklē Daugavpilī, atrod Liepājā. Kādi Spānijā dzīvojošie tuvinieku meklēja Latvijā, bet atrada Anglijā. Vairs ne par ko nebrīnos.
— Jūsu redzeslokā nonāk arī karā kritušie?
— Te nāk palīgā citi meklētāji, kuri specializējušies tieši kritušo meklēšanā, kā arī ir apglabāto reģistrs. Ir gadījies, ka kritušie sākumā apglabāti vienā vietā, vēlāk pārvesti uz citu. Bija gadījums
Madonas pusē, Ērgļos — no Palšu purva izcēla lidmašīnu JAK kopā ar lidotāju mirstīgajām atliekām un dokumentiem. Sameklējām radiniekus, atdevām personīgās mantas, un bojāgājušos pārveda uz Sankt pēterburgas apgabalu.
Māceklis nav
pieteicies
— Brīvā laika jums principā nav?
— Maz, bet, kopš nodarbojos ar meklēšanu, jūtu, ka uzlabojusies veselība. To arī mana ģimenes ārste novērtēja. Viņa tagad mazāk jautā par manu veselību, bet gan — cik cilvēku esmu atradis. Meklēšana man lika apgūt arī jaunās modernās tehnoloģijas — telefonu, datoru. Ko nezinu, prasu kaimiņam. Kad esmu noguris no datora, telefona, dodos dārzā — kaplis rokā, un uzņemu enerģiju.
— Par cilvēku atrašanu, par ieguldīto darbu samaksu arī saņemat?
— Ne centa. Par brīvprātīgo darbu esmu saņēmis pateicības — pilsētas, Zemgales novada un arī Latvijas mērogā. No kādas tūrisma firmas saņēmu ceļojumu uz Baltkrieviju. Jūlija sākumā kopā ar sievu dosimies pie viņas radiem, un arī meklēšanas ziņā šo to padarīšu Minskā. No kādas kundzes Itālijā saņēmu sūtījumu ar viņas pilsētas kafiju un šokolādi. Ja pārtrauktu sadarbību ar televīzijas raidījumu, varētu to veikt kā maksas pakalpojumu, bet pagaidām ar raidījuma starpniecību atveras daudzas durvis, kas citādi man būtu slēgtas.
— Kā pietrūkst, lai šo darbu paveiktu ātrāk, labāk?
— Piekļuves daudzām datubāzēm. Padomju laikos katrā kioskā Rīgā par samaksu varēja iegūt informāciju par katra cilvēka adresi. Mūsdienās arhīvos informācija ir par maksu. Lai nebūtu pašam lieli izdevumi, tuviniekiem norādu, kurā arhīvā ko prasīt. Atteikuma iemesls parasti ir personas datu aizsardzība, bet pie manis nonāk pieteikumi, kuros bieži norādīti meklējamās personas dati. Ar “čekas maisiem” jeb Valsts drošības komitejas arhīvu līdz šim nav bijis nekādas saistības.
— Vai esat domājis pieņemt mācekli? Cilvēki izrāda interesi, vēlas paši sākt meklēt?
— Kad uzzina, ka visi izdevumi, lai gan tie mēnesī nav lieli, jāsedz pašam, atsakās. Par telefona sakariem, internetu, vēstuļu papīru un pastmarkām nemaz tik liela summa nesakrājas. Ir brīži, kad negribas neko darīt, bet atskan telefona zvans, kāds pateicas par padarīto darbu, palūdz padomu. Nopurinu nogurumu, un ir spēks darīt atkal.

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Mārtiņš Ziebergs.
Dzimšanas vieta un laiks: Ogres rajona Mazozolu ciems, 1949. gada 29. marts.
Izglītība:
beidzis Stučkas vakara (maiņu) vidusskolu.
Dzīvesvieta:
Jelgava.
Ģimene: precējies, ir bērni,
Vaļasprieks:
pazudušu cilvēku meklēšana, krustvārdu mīklu minēšana.
Horoskopa zīme:
Auns.

Staburags.lv ARHĪVS

Ne visi vēlas būt atrasti

Kategorijas