Sešpadsmit gadi zemeņu laukā

2015. gada 28. maijs 00:01

333

Aizkraukles pagasta “Akmens Stabiņos” zemenes audzē jau sešpadsmit gadu. Garo plēves tuneļu patvērumā briest agrās šķirnes ‘Kama’ saldās zemenes. Ogu pilnie ceri noliekušies no smaguma. Pirmie kilogrami jau pārdoti. Kamēr zemeņu lauka malā runājos ar saimnieku Vilni Zalbahu, uz ceļa apstājas ne viens vien ogu kārotājs — nevar sagaidīt vietējās zemenes.

Izmēģina 40 šķirņu
Lai gan dažkārt saimnieks saņemot aizrādījumus, ka zemenes audzējot pārāk tuvu šosejai, visas ogas nopērk tieši no lauka. Tas ir ļoti ērti, nekur nav jāved, tiek ietaupīts laiks un līdzekļi. Pirmo vākumu saimnieks šogad pārdevis par 12 eiro kilogramā. “Ja pircējs pārmet, ka par dārgu, saku, lai brauc uz Rīgas tirgu, tur ir vēl dārgāk,” pasmejas saimnieks.
Zemeņu raža šajā saimniecībā ienākas, sākot no maija beigām, kad ogas nobriest agrajām šķirnēm, un pēdējo novācot jūlijā. “Visagrāk ienākošās mums ir ‘Kama’, ko iegādājos pirms 16 gadiem, bet īstā ‘Kama’ tā nav. Nopirku īsto, lai salīdzinātu — tai ogas nogatavojās nedaudz vēlāk, arī garša atšķīrās. ‘Kama’ ienākas agrāk pat par lietuviešu izslavēto agro ‘Sauleni’, ” pieredzē dalās saimnieks. Viņš teic, ka izmēģinājuši ap 40 dažādu šķirņu, līdz nonākuši pie vispiemērotākajām. “Te ir māls, zeme smaga, un vislabāk smagajā augsnē jūtas agrā ‘Kama’, nākamās, kas nogatavosies, būs ‘Zefīrs’, tad ‘Induka’ un ‘Polka’. No vēlajām šķirnēm — ‘Florence’, kas ienākas jūlijā. “Vēl būs ‘Rumba’, to izmēģināsim šogad, nezinu, kā tā “uzvedīsies”. Iegādājāmies 400 saldēto stādu, hibrīdu. Par tiem gan neesmu sajūsmā, jo pēc trijiem, četriem gadiem tie jāmaina,” stāsta Vilnis.
Darba terapija
“Katrai šķirnei savi untumi — kādu iestādi, bet nepatīk plēve, augsne, vēl kaut kas. Atklātā laukā aug labi, tiklīdz ieliec plēvē, tīklu virsū, oga kļūst nepievilcīga. “Lai būtu bagātīga un garšīga ogu raža, zemīte pareizi jāsagatavo, vajag ūdeni, sauli un siltumu. Tomēr pats galvenais ir pienācīgi sagatavot zemi — dot tai zaļmēslojumu, kaļķot. Lūk, tajā lauciņā, kur šogad plānojam jaunos stādījumus, ziemā iearām rudzus, tagad tur aug sinepes, ko arī vēlāk iearsim. Tā kā audzējam zemenes uz melnās plēves, izmantojam pilienu laistīšanas sistēmu. Zemenēm mitrums ir ļoti svarīgs, kad tās nozied un briest ogas, jādod ūdens. Ja ūdens trūkst, oga var būt liela, skaista, taču bezgaršīga, skāba.”
Darbus nepilnu hektāru lielajos zemeņu stādījumos apdarot abi ar kundzi, divatā vairāk nevarot. Karstākajā darba laikā pieaicinot ogu lasītājus, palīdz arī meita, kura daļu atvaļinājuma ik gadu pavada zemeņu laukā. “Nosauļojas, un vēl — vai var būt labāks atpūtas veids kā darba terapija zemeņu laukā!” smejas Vilnis.
Vislabāk ar plēvi
“Ar naudu deviņdesmito gadu beigās bija pagrūti. Lai meitu izskolotu, iesāku audzēt ogas,” darbošanās sākumu atceras Vilnis. “Pirmo lauciņu ierīkoju Birzgalē, laukā līdzās upei. Audzējot tuneļos, ik dienu jābūt klāt, braukāt nav izdevīgi, tā sāku audzēt šeit.”
Gadu gaitā izmēģinātas ne tikai dažādas šķirnes, bet arī dažādi audzēšanas veidi. Sākotnēji audzējuši bez plēves, bet pēc lietusgāzes sarkanās ogas kā zemē iemūrētas! Vilnis izlasījis par audzēšanu, izmantojot plēvi, izlēmis pamēģināt. “Ir, kas lieto salmus, bet tie arī nav efektīvākie — nezāles tāpat nāk augšā. Ar plēvi cita lieta — ogas tīras un smukas,” saka saimnieks. Lai plēve nebūtu jāieklāj rokām, kas prasa krietnu laiku un darbu, Vilnis uzmeistarojis agregātu, kas ieklāj melno plēvi. Tas tapis pamazām, triju gadu laikā pilnveidots, uzlabots un tagad būs labs palīgs laukā.
Bezgalīgā cīņa ar kāpuriem
Visvairāk ražu ietekmē laikapstākļi. Piemēram, pagājušajā gadā daļa ‘Polkas’ aizgāja bojā — pirms Jāņiem pusotru nedēļu bieži lija un ogas uz lauka sāka rūgt. Vilnis parāda attēlu telefonā ar ogu kaudzi dārza malā. “Ap tonnu sarūga, tā arī mēdz gadīties, ne jau vienmēr viss izdodas, kā gribētos,” noteic saimnieks. “Lauks ir līdzenumā, tāpēc vēju nesaudzēts. Šogad pamatīgā pūtienā viena plēve jau saplēsta. Pirms gadiem pieciem bija tāds vējš, ka 15 tīklu aizgāja pa gaisu, pat aptinās elektrības vadiem.”
Kaitēkļus zemeņu laukā apkaro ar skuju ekstraktu — to smidzina pret ziedu dūrēju, kuram skuju smaka nepatīk. Kurmji vēl šad tad “pataisa fokusus”, ir karots ar viņiem. Tagad gan sadzīvojot, vairs nedzen projām no lauka, jo tur, kur kurmji iznīcināti, arī zemenes neauga — maijvaboles apēda saknes. Ar maijvabolēm ir bezgalīga cīņa — sastrādājot augsni, kāpuri jāizlasa, tas ir vienīgais paņēmiens, kā no viņiem tikt vaļā. Rudenī, gatavojot lauku jaunajiem stādījumiem, pustūkstoš kāpuru nolasīja no neliela gabaliņa.

Staburags.lv ARHĪVS

Sešpadsmit gadi zemeņu laukā

Kategorijas