Dzintras divas dzīves

2015. gada 26. maijs 00:01

Kādreiz ap Dzintru dzīve virmoja raiba kā karnevāls. Tajā bija viss — gan prieki, gan asaras, gan nebeidzamu darbu gūzma. Un tuvākie cilvēki blakus — bērni, vīrs, mamma.

Pret sliņķiem šerpa
Savulaik gandrīz katram koknesietim iznāca vērsties pie Dzintras, jo bija sācies privatizācijas laiks un pie viņas vajadzēja kārtot dokumentus. Dzintra pagastā pildīja arī tehniķes pienākumus, precīzāk, bija atbildīga par bezdarbnieku nodarbināšanu. Viņa bija šerpa pret sliņķiem — pieradusi pati darīt visu kārtīgi, to prasīja arī no citiem. Kultūras nama darbinieki vēl tagad atceras — ja estrādē bija paredzams kāds pasākums, parks spīdējis un laistījies, jo tur ar bezdarbniekiem bez īpašas mudināšanas un teikšanas jau bija strādājusi Dzintra. Pavasarī viņu varēja sastapt tirgū. Viņa pārdeva pašas audzētos kartupeļus. Griežoties dzīves karuselī, šķiet, Dzintrai nekas nebija par grūtu — visu viņa varēja, visiem palīdzēja, vien par sevi iznāca mazāk padomāt. Kolēģēm tik ar lielām pūlēm reiz izdevās pierunāt, lai viņa izraujas no nebeidzamā skrējiena un aizbrauc ekskursijā.
Piedzīvo insultu
Ikdienā Dzintras sirdi sildīja dēls un meita, bet tad... Teiciens — nelaime nenāk brēkdama — šķita maigi teikts. Pasaule vienā mirklī sagriezās kājām gaisā — traģiski bojā gāja dēls. Pašā jaunības plaukumā. Sāpes par bērna nāvi ir kā brūces, kuras nekad nesadzīst, vien pārklājas ar laika segu. Dzintra sakoda zobus, ieslēdza savas sāpes sirdī un gāja tālāk. Un tad Visuvarenais, ko kāds sauc par Dievu, kāds par likteni, šķiet, bija nolēmis ar Dzintru paeksperimentēt — cik daudz dzīves smaguma viņa varēs panest... Pēc nepilniem pieciem gadiem, kad dēls bija pavadīts aizsaulē, Dzintra nokļuva slimnīcā. Pirms tam ne pārāk nopietni ņēma vērā ārsta norādījumus par augsto asinsspiedienu, jo nebija taču laika — darbs dzina darbu... Dzintra piedzīvoja insultu jeb, kā rakstīts slimnīcas izrakstā, išēmisku galvas smadzeņu infarktu, kam raksturīgas sūdzības par nespēku labās puses locekļos un runas traucējumiem. Pēc laika viņa piedzīvoja otru insultu.
Gatava dalīties pieredzē
Nu dzīve bija jāsāk no jauna — jāmācās runāt, staigāt, ēst, sevi apkopt, lasīt, rakstīt... Dzīves visgrūtākajā brīdī klāt bija meita, mamma, vīrs. Pēc laika meita aizbrauca atpakaļ uz savu mītnes zemi Vāciju, kur turpināja studijas. 2007. gadā zemes klēpī tika guldīta mamma, kura šaisaulē nodzīvoja 95 gadus. Pirms nepilniem trim gadiem viņa zemes klēpī guldīja vīru, kurš savus pēdējos dzīves gadus pavadīja guļus, un Dzintra bija kopēja.
Pašā vasaras vidū būs jau 11 gadu, kā Dzintra sadzīvo ar savu slimību, taču ar neatlaidīgu darbu viņa ļoti daudz ir panākusi. Staigā (nekustīga ir labā roka), runā (pie tā tiek visu laiku daudz strādāts), lasa, brauc ar trīsriteni. Dzintra savās mājās ir pilnīgi viena un, draudzenes pierunāta, piekrita intervijai, cerot sazināties ar cilvēkiem, kas ir līdzīgās situācijās. Viņa ir gatava dalīties savā pieredzē. Viņai pašai noderīga būtu runāšana skaipā vai pa telefonu. Viņu var atrast www.draugiem.lv — Dzintra Vērsēna.
Vaļasprieks — ēdienu gatavošana
Kad ciemojos pie Dzintras, ziedēja ābeles, kā mazas saulītes attālā pļavā mirdzēja pienenes, apkārtne ap māju — kā no skatu kartītes. Viss kārtīgi nopļauts, puķudobē ziedēja krāšņas tulpes. Dzintra rāda liliju stādus un saka: “Tos nopirku Aizkraukles tirgū, bet mauriņu gan nopļāvu tikai šorīt.”
Mājā, kurai ir divi stāvi, valda ideāla kārtība, guļamistabā laiski snauduļoja kaķis, bet suns no ciemiņiem bija paslēpies. Viens no Dzintras vaļaspriekiem tagad kļuvis ēdienu gatavošana. Viņa stāsta, ka ļoti seko tam, ko ēd. Receptes Dzintra atrod internetā. Arī mums viņa bija sagatavojusi ļoti gardu pašceptu biezpienmaizi ar rabarberiem, garšīgu tomātu biezzupu un tunča salātus.
Ceļo kopā ar meitu
Īpašs draugs pēdējos gados Dzintrai kļuvis dators. Viņa stāsta, ka pirms pieciem gadiem tas šķitis īsta ķīniešu ābece, nu viņa rāda fotogalerijas, kurās iemūžināti viņas pēdējo gadu ceļojumi pa Itāliju, Vāciju, Franciju. Ceļojumu iniciatore ir meita, un tajos viņas dodas kopā. Pērn Dzintra viena pati bez pavadoņa devusies pie viņas ciemos uz Vāciju. Kad es ieminos, vai viņai tomēr nevajadzētu kādu palīgu no sociālā dienesta, viņa iebilst: “Nē, nē, es pati visu varu!” Par darbošanos kādā invalīdu biedrībā viņa nemaz dzirdēt negrib, viņa vispār neatzīst šo vārdu. Taču viņa uzskata, ka sabiedrība pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ir ļoti neiecietīga. Sevišķi tas izpaužas, braucot autobusā.
Pārnakšņo viesnīcā
Dzintra man rāda kaudzi biļešu no pasākumiem, kurus apmeklējusi Rīgā. Bieži biļetes uz teātri piedāvā skolas kolektīvs. Tas viņai ir izdevīgi, nav transporta problēmu — aizved un atved. Taču biļetes uz dažādiem pasākumiem internetā nopērk arī meita — Dzintra aiziet uz bibliotēku un tās izdrukā. Protams, šādās reizēs būtu labi, ja dotos līdzi kāds draugs, jo braukšana sabiedriskajā transportā bieži ir neērta ne tikai citu pasažieru, bet arī autovadītāju neiecietības dēļ. Tā kā pēc pasākumiem vairs nav iespējams ar sabiedrisko transportu tikt līdz Koknesei, Dzintra viena pati dodas nakšņot viesnīcā un tikai nākamajā dienā brauc mājās. No šīgada pasākumiem viņai īpaši atmiņā palicis Andreas Bočelli, Reu koncerts, opera “Nabuko”, balets “Bajadēra”, izrāde “Divpadsmit krēsli”.
Jāmīl sevi!
Katrs gadījums mūsu dzīvē ir kā ceļazīme, kas liek apstāties, padomāt un gūt kādu atziņu. Dzintra uzskata, ka savulaik viņa daudz domājusi par citiem, bet maz par sevi. Sevi jāmīl, un tā nav egoistiska īpašība. Ir teiciens: draugus iepazīst nelaimē. Jā, jā! — Dzintra saka, kolēģi viņu atceroties svētkos. Taču ne visi, ar kuriem būts kopā diendienā darba dzīvē, blakus ir arī tagad. Ko viņa vēl darītu citādāk? Klausītu vairāk ārsta padomiem.

***
Kad jums kādreiz gribas čīkstēt par grūto likteni, atcerieties Dzintru. Visā mūsu sarunas laikā viņa staroja, smaidīja, smējās, jokoja. Viņa nesūdzējās, nesūrojās, nevaimanāja. Varbūt tāpēc, ka zina dzīves cenu. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Dzintras divas dzīves

Kategorijas