Darbs ir liels izaicinājums

Jana Uzulniece, mācību centra “Buts” Aizkraukles filiāles vadītāja

2015. gada 26. maijs 00:01

562

Aizvadītā nedēļa sākās ar patīkamu un saldu pēcgaršu, jo abi ar vīru atgriezāmies no Baltijas jūras karaokes kruīza, kur nedēļas nogali pavadījām, dziedot, spēlējot ģitāru un lustējoties. Tā bija balva un reizē arī nopelnīta atpūta, ko vīrs saņēma, uzvarot “Latvijas Karaoke TV čempionātā”.
Darbavietā — mācību centrā “Buts” Aizkrauklē — nedēļa paskrēja ātri, jo darāmā netrūka, turklāt tam paralēli vēl apgūstu jaunos pienākumus. Par filiāles vadītāju strādāju kopš aprīļa sākuma, un šis darbs man ir liels izaicinājums. Līdz šim esmu darbojusies jomā, kas saistīta ar uzņēmējdarbību, taču gan iepriekš, gan jaunajā darbavietā svarīga ir darba organizācija. Kā filiāles vadītājai man jāizdara viss iespējamais, lai kursi notiktu: sākot ar programmas izvēli, pedagogu piesaisti, klientu apzināšanu un jaunu klientu meklējumiem, līdz ar tehniskām lietām, lai mācību klasēs darbotos visi tehniskie līdzekļi, lai mācību process noritētu bez starpgadījumiem. Katru dienu apgūstu kaut ko jaunu, man ļoti palīdz kolēģi, kuri ir atsaucīgi un saprotoši, jo vienai tas būtu ļoti sarežģīti.
Viens no svarīgākajiem aizvadītās nedēļas notikumiem, manuprāt, bija Eirovīzijas dziesmu konkurss. Sekoju līdzi, kā Latvijas pārstāvei Aminatai Savadogo veicās, un priecājos par iegūto sesto vietu. Domāju, ka Eirovīzija ir lieliska iespēja sevi parādīt milzīgai publikai, kādas Latvijas mērogā nekad nebūs. Nepiekrītu tiem, kuri šo konkursu vērtē zemu, neuzskata par sasniegumu, ja mūziķis tajā piedalās. Manuprāt, mūzikai nav tautības, dzimuma, reliģijas un politikas, tā ir tikai mūzika, kas vai nu saista, vai nē. Atceros, kā reiz “Prāta vētras” solists Renārs Kaupers atzina, ka tieši Eirovīzija, kurā pirms vairākiem gadiem grupa ieguva trešo vietu, bija viņu atspēriens, neraugoties uz to, ka tobrīd “Prāta vētra” Latvijā bija populāra un klausītāju viņiem netrūka.
Politikā joprojām centrālais notikums ir Valsts prezidenta vēlēšanas. Televīzijā rīta pārraidē bija intervija ar mūziķi Renāru Kauperu, kurš teica, ka Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga savulaik latiņu pacēlusi tik augstu, ka viņas sekotājiem to ir grūti sasniegt. Pilnībā tam piekrītu, jo domāju, ka tieši tādam kā viņai jābūt prezidentam. Atceros, ka tolaik, kad Vaira Vīķe-Freiberga bija prezidente, es ļoti labi jutos, iespējams, tas kaut kā saistīts ar to, ka viņa ir sieviete, un noteikti arī ar to, ka viņa tautā iedvesa lepnumu, ticību un pārliecību par sevi. Ja prezidentam Latvijā nav tik daudz iespēju vienam kaut ko mainīt pastāvošajā iekārtā, tad vajadzētu vismaz iedvesmot tautu ar savu nostāju un radīt garīgu pacēlumu.
Lasīju par bēgļu problēmu, kas aktuāla ne tikai Eiropā, bet arī Latvijā, un Eiropas Savienība izstrādājusi speciālu programmu nelegālās imigrācijas ierobežošanai, rosinot divos gados uzņemt 20 tūkstošu bēgļu un izmitināt viņus visā Eiropā.
Politiķu un sabiedrības domas dalās, taču es uzskatu, ka Latvijai ir jāpalīdz un jāiesaistās. Tas, cik daudz mēs varam atļauties tam tērēt, ir cits jautājums, taču svarīga mūsu attieksme un vēlme palīdzēt nelaimē nokļuvušajiem. Šādās reizēs vienmēr domāju, kas palīdzētu mums, ja atgadītos kas līdzīgs, vai varbūt arī visi vēlētos novērsties? Man gribas visur saskatīt labo, un ticu, ka līdzcietība, cilvēcība un sapratne tomēr ir vissvarīgākais pasaulē.
Rīgā pagājušajā nedēļā aizvadīts Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē svarīgākais notikums — Austrumu partnerības samits. Galvaspilsētā pulcējās augsta ranga amatpersonas, ārzemju mediji, politiķi un eksperti, līdz ar to lieli līdzekļi tērēti ne tikai pasākuma norisei, arī drošībai. Manuprāt, Latvija, uzņemoties rīkot šādus pasākumus, vēlas izskatīties līdzvērtīga pārējām ES dalībvalstīm un pierādīt, ka ir tikpat spējīga. Vienīgais, kas tautai no šī samita tika — sastrēgumi, par ko aizvadītajā nedēļā runāja gan plašsaziņas līdzekļos, gan cilvēki sociālajos tīklos. Manuprāt, prātīgāk reizēm būtu atzīt, ka šo un to Latvija arī nevar noorganizēt, un to nemaz nevajag, bet par to naudu sarīkot vēl vienus Dziesmu un deju svētkus vai sakārtot kādu ceļu, no kā ieguvēji būtu visi iedzīvotāji.
Sākot jauno darba nedēļu, novēlu rast laiku arī paskatīties aiz loga, kur zied un smaržo ceriņi, priecāties par tiem un izbaudīt katru saulaino dienu!

Staburags.lv ARHĪVS

Darbs ir liels izaicinājums

Kategorijas