Latvijā vienīgā Ilizandra

2015. gada 22. maijs 00:01

271

Latvijā vienīgā Ilizandra dzīvo Aizkrauklē. Ilizandra Robežniece ir medicīnas māsa Aizkraukles vakara (maiņu) vidusskolā. Par visu viņa runā ar smalku, gaišu humoru un mīlestību. Gan par priecīgiem, gan traģiskiem notikumiem. No viņas staro labestība, un sarunā saprotu, cik daudz tās dzīvē vajadzējis.

Vārdadienu svin divreiz
— Vai zināt, kā tikāt pie tik skaista un reta vārda?
— Mamma jaunībā, aizvietojot latviešu valodas skolotāju, neilgu brīdi strādāja skolā. Tajā tolaik strādāja arī dzejnieks Vilis Plūdonis, kura jaunākā meitiņa, kas nomira maza, bija vārdā Ilizana. Šis vārds arī iedvesmoja viņu izvēlēties atsķirīgu vārdu.
Lai gan, kad piedzimu, mani gribēja nosaukt par Aiju vai Dacīti, bet vecaimātei neviens īsti nepatika. Mamma noskaitās un deva vārdu, ko vecāmāte tik viegli nemaz nevarēja izrunāt! Tik sarežģīti un gari ikdienā nesauca, saīsināja līdz visiem zināmajam, lai gan arī toreiz ne tik populārajam — Sandra, mamma teica: Sandrīte. Arī skolā lietoja šo vārdu, un daudzi pat nezināja, kā patiesībā mani sauc. Vienīgi fizikas skolotājs, kad dusmojās, bargā tonī teica: Ilizandra!
— Vai nekad nedomājāt Ilizandru aizstāt ar ikdienā ierasto Sandru?
— Nē, man vārds netraucēja. Mani sveic divreiz gadā — septembrī, kad kalendārā ir Sandras, un 22. maijā — dienā, kas atvēlēta visiem kalendārā neierakstītajiem vārdiem. Turklāt bērnībā, kad vēl mācījos pamatskolā, pārdzīvojumus sagādāja nevis neparastais vārds, bet gan tā saīsinājums — Sandra, jo kaimiņi tā nosauca savu suni. Tajā laikā arī Sandra bija samērā rets vārds. Tad gan puikas mani ķircināja, es ļoti pārdzīvoju un domāju — būtu labāk mani par Ilizandru saukuši!
Izdzīvošanai — asinis
Ilizandra piedzima Rīgā 1943. gada martā Lidijas un Artūra ģimenē. Pēc pusotra gada ģimene bēgļu gaitās nonāca Vācijā. Tēvs jau bija iesaukts leģionā, tāpēc māte ar abiem bērniem uz Vāciju devās viena.
— Tas bija grūts laiks, un mēs izdzīvojām, tikai pateicoties manam deviņus gadus vecajam brālim. Mamma smagi saslima, nevarēja piecelties no gultas. Citi bēgļi devās tālāk, tukšajās mājās palikām vieni. Nezinu, kā būtu bijis, ja Ivars nesadraudzētos ar vācu zaldātiem, viņi kāva zirgus, un mēs dabūjām asinis. No tām brālis cepa pankūkas, sameklēja sasalušus kartupeļus, atkausēja, tā bija mūsu pārtika. Atgriezušies Latvijā, apmetāmies Saukā, pie mana tēva vecākiem “Sīpolu” mājās. Ļoti daudz atceros no bērnības, lai gan man bija tikai divi gadiņi, kad atgriezāmies. Atmiņā iespiedies ceļš uz mājām, priede, kas auga ceļmalā, ejot uz tēva mājām. Vēlāk bieži gāju pakavēties pie šī koka, arī tagad, aizbraucot turp, ja es kaut kur pazūdu, bērni zina, ka esmu pie sava koka.
Izveda bērnus
bez vecākiem
Ar vīru Imantu Ilizandra bija skolasbiedri. Viņa ģimene bija viena no retajām, kas pēc Sibīrijā pavadītajiem gadiem atgriezās dzimtajā Saukā.
— Imanta māte ar kaimiņieni 1949. gada 25. martā bija aizbraukušas, mājās četrgadīgais Imants ar četrus gadus vecāko brāli. Abus puikas paņēma un bez vecākiem aizveda. Māte atbrauca vakarā no Rīgas un uzzināja, ka bērni Saukā, devās turp. Saukā dēlu vairs nebija, aizvesti uz Krustpili. Tur māte iekļuva lopu vagonos, taču bērnus izdevās satikt tikai, kad vilciens šķērsoja Urālus. Māte par dzīvi Sibīrijā maz runāja. Par Imanta tēvu saņēma vēsti, ka miris Krasnojarskas cietumā. Neko vairāk neizdevās uzzināt. Kad viņa ar abiem dēliem atgriezās, mūsu skolā sāka mācīties mazs, melnīgsnējs, bet smuks “krieviņš”. Imants mani noskatīja, bet viņš man īsti nepatika. Pēc stundām gaidīja, gribēja kopā iet, bet es ne par ko, tupēju kukurūzas laukā un gaidīju, lai viņš aiziet garām. Vēl tagad nesaprotu, kā mēs apprecējāmies! (Smejas — aut.) Mums ir divi bērni — Ilona un Aleksis. Viņi ir ļoti jauki, labestīgi. Bērni man bija ļoti liels atspaids un palīgi, kad pašai bija veselības problēmas. Dēlam Aleksim divas meitas — Lāsmiņa un Aleksa. Līdz pēdējam gaidījām Krišiņu, taču 1. martā piedzima mana Marta, Ilonas meitiņa. Vārdu izvēlējāmies manai vecaimātei par godu.
Tikšanās kā kinofilmā
— Kāds bija jūsu vecāku liktenis?
— Vecāki vairs nekad nesatikās. Mamma nepieredzēja Atmodu, viņa nomira 1986. gadā. Tētis nomira pirms diviem gadiem Vācijā, nodzīvojis garu mūžu — 97 gadus. Viņu iesauca leģionā, taču viņš stāstīja, ka pat izšaut nedabūja: pulka puiši svinēja aizliegtos svētkus — Jāņus —, un par sodu viņus nosūtīja rakt tranšejas, vēlāk viņu saņēma gūstā, visbeidzot viņš nokļuva Vācijā. Pie tēva ciemojos divreiz. Pirmā tikšanās 1988. gadā bija kā filmā. Nezinu, kur man bija tāda dūša, braucu viena pati. Čemodānā saliku Raimonda Paula plates, sapucējos — baltu žaketīti, svārciņos. Vēstulē biju rakstījusi, ka līdz tuvējai pilsētai aizbraukšu pati, bet, izkāpusi lielajā Ķelnes stacijā, apjuku. Sliežu milzum daudz, izkāpušie izklīda, un mans vilciens aizdunēja tālumā. Apjukusi cēlā solī gāju uz tuvumā esošo nelielo ēku, nocentrējusies uz to, apkārt neskatoties. Neievēroju manā virzienā nākošo vīrieti. Tiekot plecu pie pleca, instinktīvi apstājos, arī viņš apstājās, un es pagriezos. Čemodāns izkrita no rokām, ieraugot vecāsmātes seju savā priekšā. Un vīrietis uzreiz: Sandra?! Pienāca viņa sieva ar lielu ziedu pušķi. Un tad mēs visi trīs raudājām. No pirmā brīža mani uzņēma kā savējo, it kā mēs būtu sen pazīstami. 1989. gadā aizbraucām ciemos abi ar vīru, pēc tam ciemojās vīrs ar meitu.
Negribēja iesakņoties
— Tēvs atbrauca uz Latviju?
— Viņš gribēja, aicinājām ciemos, taču neiznāca. Kad pirmo reizi taisījās braukt, smagi saslima viņa sieva. Kaut kā tā palika. Tēvs nekur negribēja iesakņoties, visu laiku bija dzīvojis ar domu, ka atgriezīsies Latvijā. Citi bija devušies tālāk — uz Ameriku, Angliju, viņš palika Vācijā. Izturējis smagos gadus, ko pavadīja gūstā prātam grūti aptveramos apstākļos, badā. Ar otro sievu iepazinies, vēl esot nometnē. Viņa bija atnākusi līdzi draudzenei, kura kādam paziņam nesusi ēdienu. Tēvam bija pāri 70, kad pirmo reizi satiku, bet viņš tāds štrams kungs, ne tāds kā mūsu darba un smagas dzīves saliektie. Abas reizes ciemojoties, tur mēnesi nodzīvoju, un pēdējās dienās neizturami gribējās uz Latviju. Tētis arī teica — kamēr strādājis, tikmēr neko, bet kā aizgāja pensijā... Stāstīja: agros rītos izeju uz balkona, skatos saullēktā un domāju — tur ir mana dzimtene. Viņš vienmēr ilgojās. Sievai bija grūti viņu saprast, jo, pēc kā gan var ilgoties, ja viss ir, materiāli nekā netrūkst... ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Latvijā vienīgā Ilizandra

Kategorijas