Brīvais lidojums ar papīra spārniem

2015. gada 22. maijs 00:01

306

Franču izcelsmes vārds “papjēmašē” burtiskā tulkojumā nozīmējot “sakošļāts papīrs”. Tā ir tehnika, kuras pamatā izmanto papīru un līmi, izgatavojot dažādas dekoratīvas lietas. Protams, papīru neviens nekošļā, bet mērcē ūdenī. Pļaviņietes Jolantas Tirziņas tēma šajos papīra dizaina darbos ir dzīvnieki un putni. Šī stīga cieši ievijusies arī viņas dzīvē. Par to saruna ar Jolantu.

Pīlēns nolaižas uz soliņa
— Tas ir gadījums, kad bērni māca savus vecākus, nevis otrādi?
— Tā ir, un papīra darbi mūsu ģimenē sākās pirms astoņiem gadiem, kad nesen bijām pārcēlušies uz Pļaviņām. Dēls jautāja: vai helovīna svētkiem ķirbja nebūs? Ne mums dārza, ne veikalā nopirkt, un nezinājām nevienu, kuram to palūgt. Tad viņš internetā atrada kādu ārzemju mājaslapu, kur mācīja papīra dizainu, un tapa viņa pirmais darbs — ķirbis. To trijās dienās dēls izveidoja no veikala papīra iesaiņojumiem. Viņu šī nodarbe aizrāva, un tagad viņš veido fantastiskus un sarežģītus darbus. Es arī reiz pamēģināju un “saslimu” ar to, lai gan nevaru vēl līdzināties dēla meistarībai.
— Vai šiem darbiem der jebkurš papīrs?
— Principā jā, bet papīri atšķiras, pat tualetes. Ja domājat, ka dārgākais ir labākais, esmu pārliecinājusies, ka tā nav. Maniem darbiem vislabākais ir lētais pelēkais tualetes papīra rullītis par 13 centiem. Tas labi šķīst, un veidojas viendabīga masa.
— Latvijā šī nodarbe ir populāra?
— Nebūt ne. Ja interneta meklētājā ieraksta šo tehniku, nekā daudz nav. Man viens paziņa teica — ja cilvēkam nav redzējuma, kā to darīt, nekas neiznāks. Tā ir daudzās lietās. Tas ir liels un piņķerīgs darbs. Neviens nezina, ko man prasīja, piemēram, izveidot lielo pūci. Spārnus gatavoju divus mēnešus — katru dienu pa mazam gabaliņam lipināju. Ar pīlēnu, savu brīvības simbolu, ļoti ilgi strādāju, jo gribējās to attēlot lidojumā. Tad vēl vajadzēja izdomāt, kur to uztupināt. Noderēja soliņš klavierēm, par ko mana mamma bija šokā... Pirmā veidotā pūce ir viena no dārgākajām manā kolekcijā. Kāpēc? Koka sakni, uz kā tā uzlikta, nopirku zooveikalā par septiņiem eiro. Gribu izveidot Latvijas putnu un dzīvnieku kolekciju no papīra, lai cilvēkiem ir priekšstats, kas pie mums dzīvo. Es, lielāko dzīves daļu Rīgā nodzīvojot, brīnos, ka laukos dažs zīlīti no zvirbuļa neatšķir.
Labākais sabiedrotais
— Kā rīdziniece nokļuva mazpilsētā?
— Dzīvojām saimnieka mājā, un mums pieprasīja atbrīvot dzīvokli. Tas bija rudens, un vajadzēja atrast citu mājvietu. Tajā laikā Latvijā bija ļoti dārgi dzīvokļi, aplūkoju vairākus ārpus Rīgas. Daudz izbraukāju. Kad iegāju Pļaviņu dzīvoklī un ieraudzīju skatu no piektā stāva loga, uzreiz sapratu, ka gribu dzīvot tikai tur. Visu mūžu līdz tam mitām pirmajā stāvā. Pļaviņās uz upi vien varētu nepārtraukti skatīties. Rīga mani vairs nesaistīja nemaz, lai gan mammai bija grūti pierast pie jaunajiem apstākļiem. Mani allaž saistījuši lauki. Nesen “Liepkalnos” satiku savus bijušos Rīgas kaimiņus, un viņi jautā, kad esmu bijusi Rīgā? Aizdomājos, ka vismaz pirms pusotra gada. Nevelk mani uz turieni. Esam iejutušies, un arī darbs ir. Vispirms mamma sāka strādāt “Liepkalnos”, tad arī es.
— Pļaviņas ātri sevi atklāja?
— Pamazām. Kopā ar suni daudz staigājām, un paši iepazinām visu. Izbradājām visus mežus, un tagad zinu, kur aug mellenes, zemenes un sēnes. Man ļoti patīk agrie rīti, kad ejam staigāt. Nevajag ne glaunas kurpes, ne uzkrāsoties kā Rīgā. Var satikt cilvēkus, ar kuriem parunāt gan par laiku, gan zivīm un citu ko.
Pa bišu ceļu pie zirga
— No kurienes jums pievilkšanās spēks ar laukiem?
— Kad biju maza, vasaras pavadīju pie vecāsmātes laukos Baldonē. Viņa bija tās puses labākā biteniece. Man gan kopš bērnības bail no visiem kukaiņiem, un arī tagad īpaši nesaista pat tauriņi. Atceros, kad ar brāli gājām uz dīķi, bites vienmēr iepinās man matos. Tad vecāmāte bārās — ko es ejot pa bišu ceļu? Tā frāze man joprojām iespiedusies atmiņā. Tolaik man bija jāpieskata vistas, bet es pievērsu uzmanību tikai zirgam Volgai, kuru kāds kaimiņš mežsargs piesēja pļavā iepretim mūsu mājai. Dzīvnieks mani pazina un bubinādams nāca pretī, kad es gāju uz pļavu. Dažkārt, nevienam nezinot, es pat sēdos viņam mugurā un devos uz mežu. Reiz mežsargs mūs ar brāli pieķēra. Brāzienu dabūjām, bet ļaunu prātu par to neturēja. Mamma nevarēja saprast, kā man, pilsētas bērnam, tik ļoti zirgu vajag! Vienā vasarā ilgi netiku uz laukiem, un, kad tur nokļuvu, tūlīt skrēju uz pļavu. Volga bija kūtiņā, bet tā dīvaini uzvedās. Sākumā nesapratu, kas noticis manai mīlulei, un tad ieraudzīju, ka viņai kaklā pamatīgi bija ieaugusi ķēde, jo neviens zirgu nebija vedis pat laukā... Vetārsts neko nevarēja palīdzēt, un Volgu iemidzināja. Tad nosolījos, ka dienās kļūšu par vetārsti.
Ilgi uz to pusi nebraucu. Kad kolhozu likvidēja, arī vecaimātei no mājas bija jāaiziet. Katram bišu stropam kaut kādi kolhoza darboņi pielika uguni... Vecāmāte bija arī laba šuvēja, un daudziem Latvijā pazīstamiem mācītājiem šuva baznīcas tērpus. Viņa arī man gribēja iemācīt rokdarbus, bet mani tie nesaistīja. Lai gan protu arī zeķi noadīt.
— Izdevās piepildīt savu apņemšanos kļūt par vetārsti?
— Kad vajadzēja sākt mācības, sapratu, ka nespēšu nevienu dzīvnieku iemidzināt, lai arī tas dažkārt ir vienīgais risinājums.
— Kā ar sapni par savu zirgu?
— Savulaik braucu uz stalli Mārupē trenēties, bet sava zirga man laikam tomēr nebūs. Ja nu vienīgi tagad uz balkona...
— Tomēr saikne ar dzīvniekiem nav zudusi?
— Iespējams, šī saikne tik spēcīga izveidojās, jo bērnībā skolā jutos diezgan vientuļa. Man dažkārt cilvēki teic, ka es joprojām esmu kā bērns — nevienam dzīvniekam nevaru paiet garām. Nevaru, ja redzu, ka viņam slikti. Citi iet un neredz vai arī negrib neko pamanīt. Ja skolā jau no pirmajām klasēm bērniem mācītu ne to, kur dzīvniekam ir galva vai aste, bet, kā pret viņu izturēties, tad mazāk būtu negatīvā. Ir vajadzīga tā dzīvā pieredze, bet daudzi bērni pat zoodārzā nav bijuši. Atceros, kad mans dēls bija mazs, viņš nesaprata, kurš dēj olas. Apzinājos, ka steidzīgi kaut kas jādara. Sameklēju sludinājumus, kur saimnieki meklē palīgus, un divus gadus ar puiku nodzīvojām laukos. Viņš redzēja, kā govis slauc, kā teliņi dzimst un, protams, kur rodas olas.
Pango un Jurītis
— Esat dalmācieša saimniece. Suns pilsētā — tas nav grūti?
— Tas man šķiet tāds pilsētnieka uzskats. Dzīvojot Rīgā, kas tomēr ir lielāka kā Pļaviņas, mēs tik daudz staigājām laukā un tikāmies ar tā dēvētajiem “suņiniekiem”. Man šķita, ka arī Pļaviņās mūsu abu pastaigās satikšu daudz suņu saimnieku. Izrādījās, ka tur tādu nav! Suņi lielākoties ir ķēdē pagalmos. Šajā ziņā joprojām jūtos kā vienpate.
— Kādi ir dalmācieši?
— Kad grasījos viņu iegādāties, daudzi man teica, ka tas ir ļoti nepaklausīgs, spītīgs suns, ar kuru nebūs viegli. Es tomēr riskēju. Kucītei bija piedzimuši seši pilnīgi balti kucēni. Kā es toreiz teicu — mana mazā baltā “desiņa”. Plankumi radās vēlāk, un pēdējais pie astes gala. No tā metiena man tika vislabākais kucēns, un Pango ir brīnišķīgs suns. Apkārtnes bērni viņu ļoti mīļo, un arī viņam patīk bērni. Uz izstādēm ar Pango nebraucam, jo tas ir dārgi, bet labprāt viņu filmēju un fotografēju. Suns bija redzams žurnālā “Astes”, video sūtījām arī raidījumiem “Iespējams arī Latvijā” un “Ķepa uz sirds”. Pango labprāt “dzied” mūzikas pavadībā. Nereti ārzemju videoklipos redzēts, ka suns izrunā dažus vārdus. Nekādi neizdodas to nofilmēt, bet mana māte stāsta, ka, izdzirdot manus soļus kāpnēs, Pango pasakot — mamma.
— Pango gan nav vienīgais dzīvnieks jūsu mājās.
— Vēl ir šinšilla Jurītis. Jau otrā, jo pirmā šopavasar nobeidzās. No šīs saimnieks atteicās, un es paņēmu, jo par iepriekšējo bija ļoti labas atmiņas. Nolēmu to arī saukt par Jurīti, jo Pango ar pirmo kopā izauga un ļoti labi sapratās. Tomēr šķiet, ka suns saprot, ka tas nav tas pats Jurītis.
— Teicāt, ka savulaik esat strādājusi ar suņiem.
— Iepriekš man bija vācu aitusuns Mango, un tad man piedāvāja strādāt apsardzes grupā ar suņiem. Vajadzēja viņus apmācīt darbam. Vecrīgā apsargājām vairākas vēsturiskas ēkas, arī Latvijas Banku. Tas bija interesants laiks un darbs, kas palīdzēja iepazīt dzīvnieku uzvedību, viņu spēju reaģēt konkrētās situācijās. Šobrīd, ikdienā vērojot suņus, es redzu, ja dzīvniekam ir problēmas, bet cilvēki nevēlas ieklausīties padomos. Man ir sapnis, ka reiz varētu vadīt nodarbības suņiem, jo mums ar Pango ir, ko parādīt. Nākotnē gribas kaut ko savu, jo man patīk izaicinājumi. Viens no tiem noteikti ir grāmata, ko esmu sākusi rakstīt Pango vārdā. Tā ka viss atgriežas pie suņiem. Lai gan izdodas arī uzrakstīt pa kādam dzejolim, ar ko kolēģus svētkos apsveikt. Nekāda literatūra tā nav, bet visiem bija jautri.

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS:
Jolanta Tirziņa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1973. gada 7. janvāris, Rīga.
IZGLĪTĪBA: vidējā.
DARBAVIETA:
uzņēmums “Liepkalni” Klintaines pagastā.
DZĪVESVIETA: Pļaviņas.
ĢIMENE: dēls Renāts.
VAĻASPRIEKS: papīra dizains, daba un dzīvnieki.
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.

Staburags.lv ARHĪVS

Brīvais lidojums ar papīra spārniem

Kategorijas