Slinkojot un pūstot

2015. gada 21. maijs 08:33

151

Cauri gadu desmitiem latviešu tautu raksturojušas tādas pozitīvas iezīmes kā sīkstums, izturība, čaklums, drosme un neatlaidība, arī spēja izdzīvot un izķepuroties, lai cik smagi klātos. Šķiet, šodien mūsu tautu kopumā arvien precīzāk sāk raksturot vārdi “nevaru”, “negribu”, “nezinu”, “neprotu” un “nevajag”.

Kā gan citādi reaģēt uz Rēzeknes novadā iecerēto, kur Latvijas un Norvēģijas Sarkanā Krusta pārstāvji īsteno abu valstu sadarbības projektu “Darba terapija”.

Projekts sākts, lai rosinātu novada trūcīgās ģimenes audzēt savus augļus un dārzeņus, ļaujot ģimenēm uzlabot finansiālo situāciju un ietaupīt līdzekļus pārtikas iegādei.

Rēzeknes novadā šobrīd ir vairāk nekā 3000 trūcīgo ģimeņu. “Darba terapijas” atbalsts dārza darbu sākšanai ir 83 eiro, un sākumā tas piešķirts 12 ģimenēm, kuras izrādījušas interesi un paudušas gatavību strādāt. Starp citu, Rēzeknes novada pagastos jau esot neveiksmīga pieredze, jo iepriekšējos gados vairākas pašvaldības piešķīra zemi, kur cilvēkiem izaudzēt sev pārtikai nepieciešamo, taču ražu varēja vākt pašas vietvaras, jo iedzīvotājiem par to lielas intereses neesot bijis.

“Darba terapijā” iesaistītās ģimenes kontrolēs, liks “atskaitīties” norvēģiem, jo dārza apstrādē ieguldīto darba un tēriņu apjoms jāatspoguļo speciālā dienasgrāmatā. Tas, ko var iesākt ar 83 eiro, cik izmaksā zemes darbi un kā norēķināties ar kaimiņu, kurš ģimenei dārziņu uzars, kur dabūt kvīti par saņemto pakalpojumu, ir šī stāsta otra puse. Pirmā, manuprāt, ir diezgan apkaunojoša, ja esam nodzīvojušies tik tālu, ka tikai ar kaimiņvalstu finansiālu atbalstu, pašvaldības atsaucību, nevalstisko organizāciju iesaistīšanos un uzraudzību latvietis ir spējīgs apstrādāt zemi un aizdomāties, ka no tās kaut ko var arī izaudzēt paša vēderam. Man ir kauns, ka latvietim vajadzīgs projekts, lai viņš papūlētos iesēt sev burkānu un iestādīt kartupeli, nevis nozagt to kaimiņa dārzā. Palīdzēt otram ir augstākais, ko cilvēks cilvēkam var dot, tomēr arī palīdzēšanai ir robežas, un šāda palīdzība noteikti nevairo cilvēka labās īpašības, vēlmi izkļūt no bezpalīdzīgās situācijas, tā veicina tikai bezatbildību un slinkumu.

Saprastu, ka šāda “Darba terapija” varētu noderēt mazpulcēniem, kuri jau astoņu deviņu gadu vecumā vecāku dārzā audzē burkānus, sīpolus vai pupiņas, vien mazpulka vadītāju skubināti. Bērni paši ravē vagas un novāc ražu. Šāda palīdzība bērniem, kuri mūsdienās ko tādu dara tā vietā, lai dirnētu pie televizora vai datora, būtu tikai ieguvums. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Slinkojot un pūstot

Kategorijas