Puķītes un Dieva vārdu velti valkāt nevajag!

2015. gada 19. maijs 00:01

414

Puķītes un Dieva vārdu velti valkāt nevajag!

Satiekot smaidīgo koknesieti, zāļu tēju vācēju Sandru Iubuli, kura ikdienā strādā “Ragāļu krogā”, garastāvoklis uzlabojas nemanot. Sandra nav no klusajiem ūdeņiem, viņa ir spilgta, priecīga un pamanāma, varbūt tāpēc lietās, cilvēkos un arī augos koknesietei patīk izteiksmīgums, pamanāmas krāsas un smaržas.

Var vākt visu gadu
“Aptiekā iegriežos reti, tējas dzeru, kad un kādas gribas. Varbūt tāpēc ne vella neslimoju,” smejoties spriež Sandra. “Mājās man ir tikai kādas pretsāpju tabletes, arī tējas pret kaitēm nemaz tā īsti nevajag. Tur laikam “vainīgs” mans optimisms. Man garšo, man patīk — pēc tāda principa vācu tējas. Kas arī ir svarīgi — lai krūzē skaisti izskatās. Tagad sāk ziedēt raspodiņi, tie jaunām sievietēm derēs, lai “pa sieviešu līniju” viss būtu kārtībā. Ābeļu ziedus un lapas var ievākt — ļoti garšīga tēja un zāles pret saaukstēšanos.
Ko vākt, patiesībā ir visu gadu —
mizas, brūkleņu, melleņu mētras, ja nav vasarā savāktas, ziemā var saplūkt. Manas vecvecmātes Jūlītes recepte — rudeņos, ziemā dažos ozolos saglabājas lapas, nobrūnē, bet nenobirst, paliek zaros. No tām ir ļoti laba tēja pret garo klepu.”
Kamēr pienenes zied, Sandrai plānos pieneņu vīns. Nekad neesot darījusi, tāpēc jāpamēģina. Gan jau sanāks. “Kāpēc man to vajag? Esmu dzīves baudītāja. Man patīk lietas, kas smaržo, kas ir pamanāmas. Lēnais, klusais, pelēkais periods ir beidzies, un pēdējos piecus gadus atļaujos dzīvot tā: es gribu, man garšo, man patīk, man nepatīk! Un dzīvošu ilgi un laimīgi. Man pašai ir bijušas veselības problēmas, un zinu, ka liela nozīme ir attieksmei — ja gribēsi, lai tev būtu labi, tad būs. Ja nē — ārstē, kā gribi, tik un tā būs slikti.”
Vijolītes — dziedātājiem
Zāļu tēju vācējai tīk rūgtais aromāts, tāds ir vībotnēm, mārsilam, raudenēm, kas, savaldītas paklausīgās buntītēs, koknesietes istabā uz auklas glabā atmiņas par pērnā gada sauli. Tās pagājušā gada vākums, taču ir arī šogad salasītās — uz plaukta žūst vijolītes. Tās ir labas dziedātājiem, runātājiem, bilst Sandra, rādot jau krietni pažuvušās mētras. Labas skalot kaklu, kad sāp. Stresaini ļaudis, kuriem patiesībā nav pamata satraukties, iedzerot vijolīšu tēju, kļūstot sapņaini un runātīgāki.
Sandra atnes vēl kādu šīgada vākumu: audeklā ietītus kā sažuvušus sausus žagariņus — pārlaužot un pasmaržojot, uzvēdī vasaras vakaru, upes īpatnā smarža — tās ir kalmju saknes. Koknesiete sagatavojusi arī spēcīgākas zāles, viņa smejoties saka: “Tas ir balzams “Likteņdārzs!”” un rāda mēnesi nostāvējušos zeltainu ozolzīļu krāsas uzlējumu, kurā pa mazumiņam no visa — dažādas zālītes, pumpuri, ozola lapas un kalmju saknes. Pie nosaukuma dzēriens ticis, jo visas sastāvdaļas savāktas, ejot gar Daugavu uz Likteņdārzu. “Vācu visu, ko atzīstu par gana labu. Pēc ilgāka laika uzlējuma krāsa kļūs vēl tumšāka, un ziemā saaukstējoties tās būs labas zāles.”
Vībotne — pret dumjām domām
“Zālītes vācu kādam parādīt, kādam izlīdzēt, savam priekam un reizēm draudzenēm, taču nepavisam neesmu profesionāla zāļu vācēja. Ja pārāk bieži uz aptieku jāiet, tad draudzenes vai nu pašas sāk vākt, vai arī vajadzības gadījumā nāk pie manis. Tomēr domāju, ka vislabāk tējas vākt pašam, cilvēka enerģētiskā ietekme ir svarīga. Sev, tuviniekiem vācot augus, cilvēks jau domu līmenī ietekmē augus — vāc ar domām, ka tie palīdzēs, uzlabos veselību,” teic koknesiete. “Lai gan neesmu kristiete, tomēr mēdzu teikt, ka puķītes un Dieva vārdu velti valkāt nevajag. Katrai zālītei ir ārstnieciskā iedarbība, taču man patīk tās nedaudz sasaistīt ar ezoteriku, mistiskākām lietām, piešķirt daudzslāņaināku nozīmi. Piemēram, vībotni medicīniski izmanto pret epilepsiju, dažādām galvas vainām, bet es saku — pret dumjām domām! Tās rūgtā smarža man ļoti patīk, ezoteriķi teic, ka vībotne piesaista mīlestību. Mārsils un raudene ir manas mīļākās mētras. Darbā, no dārza atnesot timiānu, man ģīmis ir “buntē” un asaras birst! Jūtos pārlaimīga no šīm smaržām!”
Fanātisms kaitē
Jautāju, kā tad ir ar ticējumu, ka zālītes jāievāc īstajā stundā un laikā? “Jā, jā, un, ja tajā īstajā laikā nezied, dzīve apstājas! Jāvāc tad, kad augs zied, kad tā izmantojamā daļa ir vislabākajā, tējai piemērotākajā kondīcijā. Tik smalki tam nesekoju, jo man šķiet, ka jebkurš fanātisms pie laba gala nenoved. Kad ir, tad ņem. Kādreiz zāļu sievām bija laiks un iespējas, es eju tad, kad man ir laiks. Protams, labāk sausā laikā. Lai gan atceros, vecāmāte raspodiņus mums, bērniem, lika vākt agri rītā, kad vēl rasa. Tā viņas māte mācīja viņu, tā es esmu darījusi. Jo trauslāks ziediņš, jo ātrāk žūst. Uzglabājamajā traukā augus liek, kad tajos vēl kāda dzīvība, mazliet elastība un krāsa zālītēm. Vislabāk glabāt stikla traukos vai auduma, papīra maisiņos. Plastmasas, metāla kārbās labāk nevajag, lai augam dvēselīti nepiežmiedz. Žāvējot augus, nedrīkst likt tiešos saules staros, ja kaut kas sāk bojāties, tad jāizlasa. Ja uzglabājamajā traukā tēja sāk ost pēc skābbarības — viss metams ārā.”
Jāārstējas skaisti
Lai starp simtiem augu neapjuktu un izvēlētos sev piemērotākos, jāieklausās savā organismā, tas pateiks priekšā, kas der, kas ne. “Pirmkārt, jāzina pamats, kuri augi kurai kaitei der, ir daudz grāmatu, kurās aprakstīta augu ārstnieciskā iedarbība. Un katrai vainai ir daudz augu, tad gan jāvadās pēc sajūtām, jāieklausās savā organismā. Ķermenis pateiks priekšā, kuru tēju vajadzētu dzert — tā nebūs ārstēšanās, drīzāk minerālu uzkrāšana un ieguldījums veselībā. Ja kaut kas nepatīk — smarža vai garša —, nevajag sevi mocīt, var izvēlēties citu augu. Dabas dziedniecībai jābūt patīkamai, harmoniskai. Arī jāārstējas skaisti — sev patīkamā vidē ar skaistā krūzē aplietu tēju, kas garšo. Visam jārada labas sajūtas. Citādi, ja ir smagas slimības, tad gan izvēle var būt maza. Ļoti uzmanīgi ar augiem, kas saldi smaržo — vīgriezes, madaras un citi augi. Saldā indes garša nav tikai teiciens. Augu tējas — tas ir nopietnāk, nekā daudziem šķiet. Ja reizi iedzer vai nedēļu palieto, bet sistemātiski un attiecīgā kombinācijā, var gan ārstēt, gan pretēju efektu panākt. Ikdienā jālieto tas, ko gribas.”
Zāļu tēju spēku Sandra izmēģinājusi arī pati, kad nācies dziedēt salauzto potīti. Pirmo reizi pusotru mēnesi valkāja ģipsi. Kad potīti salauza otrreiz, lai veicinātu dzīšanu, lietoja tauksakni. “Mazliet esmu mācījusies arī sudžoku, ar to padarbojos, tauksaknes tēju, un pēc divām nedēļām ģipsi noņēmu. Ārsts brīnījās, kā tik ātri atlabstu.”
Vārīs “mīlas dzērienu”
Jūnijā, neilgi pirms vasaras saulgriežiem, Sandra dosies uz Amatu, kur brīvdabas seminārā dalīsies zināšanās par augiem. “Pirms gadiem pieciem Līga Eglīte, kuru godāja par Zvārtes raganu, rosināja rīkot brīvdabas seminārus, un es pieteicos. Šogad Zāļu seminārs notiks pie Āraišu ezerpils 20. jūnijā. Tur būs visādi korifeji — homeopāte Baiba Tereško, farmācijas doktore Vija Eniņa un pa starpu arī es. Tā kā seminārs būs ap Jāņiem, stāstīšu par zālīšu mistiskajām, senajām nozīmēm, vārīšu arī “mīlas dzērienu”. To pagatavot ļoti vienkārši — “mīlas dzērienam” vajag ūdeni, medu, šņabi, piparmētru, muskatriekstu, mārsilu un 13 dažādu zālīšu,” smaida Sandra. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Puķītes un Dieva vārdu velti valkāt nevajag!

Kategorijas