Politiskie nejēgas vai apzināta rīcība

Kārlis Strazdiņš, Pļaviņu mūzikas skolas pūšaminstrumentu spēles skolotājs

2015. gada 19. maijs 00:01

339

Pavasaris mūzikas skolu skolotājiem ir ļoti darbīgs laiks, jo notiek eksāmeni, jāgatavojas izlaidumam un jaunu audzēkņu uzņemšanai.
Pūšaminstrumentu spēle bērniem joprojām ir populāra, un prieks, ka izvēle dažādojas. Nesen ar diviem skolēniem bijām mazpilsētu un lauku mūzikas skolu konkursā pūšaminstrumentu spēles audzēkņiem Ozolniekos. Godalgotas vietas neieguvām, bet eifonija spēlētāja, kurš mācās pirmo gadu, sniegums apsveicams. Konkursā piedalījās arī otrās klarnetes klases audzēknis, un arī bija labs sniegums. Iepriecina, ka skolā atgriezusies klarnetes spēles apgūšana. Viegls jau nav šis darbs, bet, ja audzēkņiem izdodas īstenot kopēji izvirzīto mērķi, gandarījums ir ļoti liels. Nav tā, ka lauku skolas nevar konkurēt ar lielajām. Konkursos esam bijuši priekšgalā arī tādu mācību iestāžu audzēkņiem.

Šajos gados skolā diemžēl nav izveidots savs orķestris, kas palīdzētu mācību procesā, tomēr ir flautu ansamblis un otro gadu darbojas 2. klases mazais kameransamblis. Pļaviņās arī maz iespēju apmeklēt koncertus, kurus vērot un klausīties, bet “dzīvs” piemērs ir vislabākais, jo tad audzēkņi redz, kurp tiekties. Ne visi skolēni, kuri mācās mūzikas skolā, nākotnē būs mūziķi, bet attieksmei pret uzdevumiem jābūt profesionālai — ja dara, tad līdz galam un kārtīgi. Daudzi vecāki atzinuši, ka bērniem šajā skolā iemāca padarīt darbu, plānot savu laiku, un tas palīdz jebkurā profesijā. Ir pat izpētīts, ka bijušo mūzikas skolu audzēkņu vidū mazāk ir bezdarbnieku.
Kādā no intervijām Raimonds Pauls stāstīja, ka savulaik tēvs viņam vismaz divas stundas dienā lika spēlēt klavieres un nekādi izņēmumi nebija pieļaujami. Citi puikas tajā laikā dzenāja bumbu vai darīja ko citu. Tagad Raimondam Paulam visi aplaudē... Arī mums skolā bijuši talantīgāki un mazāk apdāvināti bērni, bet tie, kuri iegulda darbu, arī izvirzās tālāk. Tomēr rezultāts veidojas savstarpējā sadarbībā, un vislielākais darbs jāiegulda vecākiem, bērnu stimulējot darboties un atbalstot. Esmu pārliecinājies, ka krīzi, kad negribas mācīties mūzikas skolā, piedzīvo pilnīgi visi audzēkņi.
Vajadzētu vairāk domāt par to, kas turpinās mūsu darbu. Mūzikas skolās, īpaši mazajās, nepieciešami plašāka profila speciālisti. Ja kādreiz skolotājs varēja mācīt vairākus līdzīgus mūzikas instrumentus, tad tagad katram instrumentam vajadzīgs attiecīgais sertifikāts. Skolotāji arī lielākoties strādā vairākās mācību iestādēs, jo nav tik daudz audzēkņu vienā instrumenta klasē. Šobrīd Latgalē ir vairāk jaunāku labu pūšaminstrumentu spēles speciālistu, tomēr ar konkrētu skolotāju piesaisti ir problēmas — jaunie turas tuvāk Rīgai.
Šis Pļaviņu mūzikas skolai ir pēdējais mācību gads tagadējā ēkā, jo rudenī pārcelsimies uz Daugavas ielu 50. Esošajās telpās strādāju no 1973. gada, un tā ir mana pirmā darbavieta. Mazliet skumji jau ir par gaidāmajām pārmaiņām, bet galvenais, lai viss attīstās.
Latvijas politikā šobrīd viens no aktuālākajiem jautājumiem ir gaidāmās Valsts prezidenta vēlēšanas. Kandidāti ir vairāki, bet man jau šķiet, ka beigās tomēr neiztiks bez “zoodārza” varianta, jo nevarēs vienoties. Grūti pateikt, vai būtu labāk, ja prezidentu vēlētu tauta. Viņam tāpat nav lielas varas, un partijas “grozīs”, kā tām vajadzēs.
Politiķi gan lielākoties uztraucas, kā labi izskatīties citu acīs, bet par tautu nerūpējas. Tā nav normāla situācija, ka trešā daļa Latvijas iedzīvotāju spiesta izbraukt no valsts — radīta situācija, ka cilvēkiem te nav, ko darīt. Vai nu tas ir tīšuprāt, vai arī valdībā ir galīgie nejēgas. Man gan ticamāks šķiet pirmais variants, jo nevar iznīcināt visu, neradot nekā vietā. Acīmredzot tas kādiem ir izdevīgi. Neticu, ka savulaik iekārtas no likvidētās Jēkabpils cukurfabrikas nodeva lūžņos. Tajās taču ieguldīja lielus līdzekļus, tāpēc, iespējams, tās darbojas kaut kur ārpus Latvijas. Runā jau, ka dažiem bijušajiem politiķiem ārzemēs ir pa cukurfabrikai. Savukārt latvieši, kas allaž bijuši zemnieku tauta, tagad padarīti par tirgoņiem, kas pašu mājās pārdod svešu preci. Kādas tam visam būs sekas, pieredzēs nākamā paaudze.
Tā vietā, lai domātu, kā palīdzēt pašu iedzīvotājiem, uzņemsim bēgļus. Piekrītu, ka cilvēki jāatbalsta, bet kā būs tālāk? Ko viņi darīs, kad beigsies valsts subsīdija? Par to nav līdz galam izdomāts. Ja šie cilvēki savā valstī nevarēja strādāt un darboties, lai uzlabotu situāciju, tad diezin vai spēs citur. Lai gan šāda tendence bijusi vienmēr — cilvēks allaž meklē vietu, kur sevi īstenot, ja tas neizdodas pašu mājās.

Staburags.lv ARHĪVS

Politiskie nejēgas vai apzināta rīcība

Kategorijas