Jauniešu vidū pats jūties jaunāks

2015. gada 15. maijs 00:01

504

Lonija nevar iedomāties dzīvošanai labāku vietu kā savu dzimto Koknesi. No dzīvokļa loga redzami parka vecie koki, un tagad, laikā, kad svinama dzimšanas diena, pasaule apkārt ir ziedu un smaržu pilna kā nekad.

Mums ir labi bērni
Skolas laikā pasē ierakstīto vārdu — Leontīne — tikpat kā nelietoja, ikdienā brūnacainā meitene bija Lonija Ivulāne. Ja ielūkotos pasē tagad, varētu izlasīt gluži ko citu — Leontīne Tvorogova. “Ikdienā tāpat par Loniju sauc, daudzi varbūt pat nezina, ka pasē esmu Leontīne,” saka koknesiete. Lai gan svinama apaļa jubileja — 70 gadu —, kas nozīmē, ka varētu atpūsties un dienas vadīt, kā tīk, jubilāre tomēr turpina strādāt — viņa ir dežurante Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolas dienesta viesnīcā. Garās naktsstundas darbā piepilda, lasot žurnālus un risinot krustvārdu mīklas.
Nu jau padsmit gadus Lonija dežurē naktīs, tomēr pie ačgārnā ritma tā arī neesot pieradusi. “Pirms tam strādāju Aizkrauklē, VEF Telefonaparātu rūpnīcā, bet no deviņdesmito gadu vidus radās iespēja strādāt skolā,” stāsta koknesiete. “Te aizvadīts jau gandrīz divdesmit gadu, un redzu, cik strauji mainās jaunieši. Pirms gadiem piecpadsmit tie bija gluži citi bērni, viņi kļūst ne labāki vai sliktāki, vienkārši — citādi. Gadās jau visādi — savu reizi arī sabaramies, bet kopumā varu teikt, ka mums ir labi bērni.”
Sporta līdzjutēja
Pēdējās nedēļas satraucošas darījis pasaules čempionāts hokejā, koknesiete cenšas nelaist garām nevienu spēli. Ja nervus kutinošā un emocijas uzkurinošā hokeja vērošana iegadās darba laikā, tad Lonija mūsējiem līdzi jūt kopā ar internāta bērniem. “Bļaujam viens par otru skaļāk!” pasmejas Lonija. “Labprāt vēroju visdažādāko sporta veidu sacensību, olimpisko spēļu, čempionātu pārraides.” Varbūt tādēļ sports tuvs, ka skolas laikā pašai tas paticis. “Skolas gados biju “rūcējkorī”, arī tautas dejas neaizrāva, toties patika sports, darīju visu, ko varēju — slēpoju, ar riteni braucu, skrēju.”
Skola, kurā mācījās Lonija, tagad ir Daugavas dzelmē — viņa pirms Pļaviņu HES uzbūvēšanas pabeidza Krievkalna skolu, kas bija ielejā. Koknesiete atceras: skola bijusi pamatīga ēka — divarpus stāvus augsta, plēstu akmeņu māja. Stalta un skaista. Līdzās tai — baznīca. Savādas izjūtas raisījās, redzot būvējam jauno skolas ēku. Sirds sāpējusi, kad spridzināja tiltu, baznīcu un applūdināja ieleju. Tomēr, kopumā vērtējot, gadu ritumā Koknese mainījusies pozitīvi. “Nevaru iedomāties, ka man kaut kur citur būtu jādzīvo, man te patīk viss! Parks, pilsdrupas — kur vēl labāka, skaistāka pastaigu vieta! Ļoti patīk staigāt, arī dabas taka gar Daugavu uz Likteņdārzu ne reizi vien izstaigāta. Likteņdārzs ir vēl viena skaista, sakopta vieta Latvijā. Arī ideja — koki kā pieminekļi — ir laba,” vērtē koknesiete. “Ko vēl uzlabot Koknesē? Vēlētos, lai sakopj brāļu kapus, kas līdz šim ir atstāti novārtā. Turp ik gadu aizeju maijā nolikt svecīti un pieminēt savu tēvu, kurš krita Otrā pasaules kara laikā, viņa kaps nav zināms. Manuprāt, es nebūtu vienīgā Koknesē, kura priecātos, ja kapus sakoptu.”
Darbs neļauj justies vientuļi
“Mana mamma lietuviete, tēvs latvietis no Valmieras puses, bet es pati esmu īstena koknesiete,” saka jubilāre. Vīrs Anatolijs, kurš devīto gadu kā aizsaulē, bija no Kazaņas, Aizkrauklē strādāja Pļaviņu HES būvniecībā, bet iepazinušies Koknesē kādā ballē. “Kad apprecējāmies, mēs pat nedomājām dzīvot kaut kur citur. Vīrs bija automobiļa vadītājs, strādāja Kokneses kolhozā, kādu brīdi novada domē bija šoferis. Anatolijam ļoti patika Latvijā, iemācījās valodu un vienmēr gribēja, lai ar viņu runā latviski, pēc neatkarības atjaunošanas nokārtoja pilsonību,” stāsta koknesiete. “Divreiz ciemojāmies viņa dzimtenē Kazaņā, un tas laiks sajūtās palicis kā būšana citā, skarbākā, pasaulē.”
Ģimenē izlolotās meitas sen savā dzīvē. Jaunākā — Mairita — pirms astoņiem gadiem devās uz Holandi. Vecākā meita Alla dzīvo un strādā Rīgā. Vasarā, tiklīdz skolā beidzas mācību gads un Lonijai sākas atvaļinājums, viņa ilgāku laiku ciemojas pie Allas. Starp citu, meitu vārdi atspoguļo vecāku tautību: vecākajai vārdu izvēlējās tēvs, jaunākajai — māte. Tā kā “personīgo” mazbērnu nav, Lonijai draudzenes mazmeita Rūtiņa ir tikpat kā pašas, arī dzimšanas dienā viņa nāks ciemos. Tiesa, svinēšana nedaudz atlikta — svētku pusdienas radu un draugu lokā būs nākamnedēļ.
“Darbs neļauj justies vientuļi, īpašs prieks, ka esmu bērnu, jauniešu vidū, tas pašai liek justies jaunākai,” pasmaida koknesiete. “Ko man visvairāk vajadzētu? Man ir viss, neko citu kā veselību nevajag!”

Staburags.lv ARHĪVS

Jauniešu vidū pats jūties jaunāks

Kategorijas