Ģimenes profesija — ugunsdzēsējs

2015. gada 15. maijs 00:01

1022

17. maijā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) atzīmēs ugunsdzēsības Latvijā 150. gadadienu. Glābšanas dienestam brīvdienu nav, svētku dienā ugunsdzēsēju depo atvērs savas durvis arī interesentiem. Glābēji rādīs un stāstīs par sava darba ikdienu. Ne katrs var būt ugunsdzēsējs, amata prasmes var apgūt, taču ar drosmi sirdī ir jāpiedzimst. Varbūt ir kāds vienojošs gēns, kas tiek mantots no paaudzes paaudzē? Kā gan citādi var izskaidrot to, ka tik bīstamā darbā plecu pie pleca strādā gan tēvs ar dēlu — Armands un Artūrs Skudras, gan brāļi — Kaspars un Mareks Glodi, Aigars un Edgars Savicki.

Brāļi glābēji
Nereti gadās, ka, diendienā strādājot kopā, kolektīvs kļūst par vienu lielu ģimeni. Patiesībā tā arī ir. VUGD Zemgales reģiona Aizkraukles daļā strādā tēvs un dēls, kā arī divi brāļu pāri.
Kaprālis Kaspars Glods ir ugunsdzēsējs glābējs un autovadītājs, viņa brālis Mareks — ugunsdzēsējs glābējs. Ceļš uz VUGD katram bija citādāks. Mareks jau skolas laikā bija izlēmis, ka Aizkraukles arodvidusskolā apgūs ugunsdzēsēja autoatslēdznieka iemaņas, un, beidzis mācības, sāka strādāt Rīgā. Pēc pusotra gada viņam pievienojās Kaspars. Tolaik viņš bija izvēlējies citu profesiju, apguva pavāra arodu, taču nozarē nebija stabilitātes. Ugunsdzēsējos radās glābēja vakance, un Kaspars pieņēma piedāvājumu. Nu jau aizrit 11. gads, kā Kaspars ir ugunsdzēsējs. Pirmie pieci gadi nostrādāti Rīgā. Jau galvaspilsētā skrīverietis izcēlās ar priekšzīmīgu darbu, par ko saņemti vairāki goda raksti. Pirmais atpakaļ uz dzimto pusi atnāca brālis Mareks, pēc neilga laiciņa viņam sekoja arī Kaspars. Darba vietas maiņu ietekmēja tālaika krīze, kas dzīvošanu Rīgā padarīja sarežģītu. Brāļu dzimtā pilsēta ir Pļaviņas, tagad par mājām Kaspars sauc Skrīverus, bet brālis Mareks — Aizkraukli. Abi nav vienīgie ģimenē, kas savu darbu izvēlējušies saistīt ar cilvēku glābšanu — viņu mātes brālis Mihails Maškovs ir VUGD Jaunjelgavas posteņa komandieris. Viena liela ugunsdzēsēju saime!
Bez ūdens atskrējuši!
Vaicāts par specifiskā darba emocionālo pusi, glābējs aši atbild: “Viss kārtībā!” Ugunsdzēsējam jābūt gatavam uz visu, nepieciešama gan laba fiziskā sagatavotība, gan spēcīgi nervi. Tieši emocionālo gatavību šim darbam nav iespējams apgūt, tai vienkārši ir jābūt. Sakāpinātas sajūtas Kasparu pārņēma pēc lielveikala “Maxima” sabrukšanas Zolitūdē. Glābšanas darbos bojā gāja Rīgas piektās daļas komandieris, Kaspara kādreizējais priekšnieks. “Labs cilvēks bija, diemžēl tāds ir glābēju darbs — bīstams.”
Vairums glābēju darbu ciena un novērtē, tomēr ir arī tādi, kas īsti nesaprot tā specifiku. Ugunsdzēsēju mašīnas cisternā ietilpst divas līdz trīs tonnas ūdens — atkarībā no automašīnas. Ugunsnelaimes gadījumā veicot dzēšanas darbus, strūklas spiediens ir tik liels, ka cisternu var iztukšot piecās minūtēs. Nezinātāji atļaujas komentēt glābēju darbu ar tādām frāzēm kā “ugunsdzēsēji atkal bez ūdens atskrējuši!” vai “ko jūs ar tukšu mucu atbraucāt?”.
Raugoties uz atlētiskajiem glābējiem, šķiet, šiem spēcīgajiem vīriem nekas nav neiespējams, taču grūtības viņiem nākas pārvarēt pat šķietami vieglos uzdevumos. Kaspars Glods vairākkārt ir steidzies glābt dzīvniekus. No ventilācijas šahtām vilkti ārā putni, glābējs ir kāpis kokā, lai noceltu mājas mīluļus, kuri saviem spēkiem nespēj norāpties. Skan viegli, tomēr tas tā nav. Skrīverietis atminas kādu reizi, kad uzkāpis kokā un sniedzies pēc kaķa, tas sabijies un uzlīdis vēl augstāk. Tad nu glābējam ir jākāpj lejā, jāpārliek kāpnes un otrreiz jāmēro ceļš pie pārbiedētā mīluļa.
“Ziliņā” kā koka ratos
Atzīmējot ugunsdzēsības Latvijā 150. gadadienu un svinot Ugunsdzēsēju un glābēju dienu, VUGD darbinieki pulcējas uz svinīgo apbalvošanas pasākumu, kas šodien notiek Rīgā, kultūras pilī “Ziemeļblāzma”. Lai gan reģionu depo svinību nebūs, glābējiem ir sajūta, ka tā nav parasta diena. Svētku gaisotni rada apmeklētāji. Atvērto durvju diena ugunsdzēsēju depo ik gadu ir patīkams notikums. Arī Kasparam ir iegadījusies maiņa dienā, kad depo viesojas gan lieli, gan mazi interesenti. “Patīkami redzēt, ka jaunieši interesējas par ugunsdzēsēju darbu. Stāstām par mūsu ikdienu un rādām aprīkojumu. Mazākajiem lielāko prieku sagādā pagrozīt ugunsdzēsēju mašīnas stūri un pielaikot specapģērbu,” stāsta Kaspars.
Pēc 11 nostrādātiem gadiem skrīverietis redz, cik ātri nozare attīstās. “Pārmaiņas notiek visu laiku, ugunsdzēsība pilnveidojas. Pēdējos gados īpaši uzlabojusies glābēju tehnika. Rīgā vairs nav gandrīz nevienas ZIL markas glābšanas mašīnas, gaidāms, ka tuvākajā nākotnē arī lauku reģionos visi vecie braucamie tiks nomainīti ar jauniem. Modernāka tehnika un inventārs atvieglo glābšanas darbu,” stāsta Kaspars.
Aizkraukles daļā ir divas glābšanas automašīnas — jaunāka modeļa un Krievijā ražotais ZIL. Kaspars savā maiņā ir šoferis, tādēļ lieliski pārzina abus braucamos un smej, ka to atšķirība ir kā zaporožecam ar mersedesu. Lai gan mašīnā ZIL sajūtas ir, kā braucot koka ratos, tas izceļas ar lielisku caurgājību.
Glābējs ar automašīnām “uz tu” ir arī ikdienā. Kaspara otrs darbs ir autoservisā, kur automašīnas remontē. “Viss ir jāpaspēj! Protu darāmo sabalansēt tā, lai pietiktu laika arī atpūtai kopā ar ģimeni.” Skrīverietim aug divi braši dēli. Vecākajai atvasei raksturs ir citādāks, un zēns tēva pēdās nedomā iet, tikmēr jaunākajam ģimenes luteklim, ieraugot glābēju auto, acis mirdz. Kas zina, varbūt nākotnē tradīcija turpināsies un plecu pie pleca strādās tēvs un dēls?

Staburags.lv ARHĪVS

Ģimenes profesija — ugunsdzēsējs

Kategorijas