Vēlos rakstīt savā stilā, ne citu iestaigāto taku mīt

2015. gada 15. maijs 00:01

339

Vēlos rakstīt savā stilā, ne citu iestaigāto taku mīt

“Kaupēns teicis — kārtīgam latvietim katrā stacijā ir, kur apmesties,” telefona sarunā, jautāts par dzīvesvietu, nopietni saka Pēteris Sakalaurs. Noticu. Vēlāk secinu, ka viņam piemīt savdabīga humora izjūta un runas stils, kas apvienoti ar dziļu cilvēcību, un arī pats nu jau deviņu grāmatu autors atzīst: “Tas ir viens no ceļiem, ko gribu iet — rakstīt savā stilā, ne citu iestaigāto taku mīt. Atzīs, neatzīs — tas vairs nav svarīgi.”

— Kur šobrīd īsti dzīvojat?
— Patlaban Skrīveros. Mums ir dzīvoklis Ogrē, bet Skrīveros man ir, kā smejos, pirmās sievas māja. Arī Secē man ir māja. Tā ka laiks mani izvest uz Sibīriju. Esmu buržujs.
— Un kā ar to Kaupēna teicienu?
— Nē, nē, tas nav par mani. Pirmā sieva ir arī mana vienīgā. Starp citu, Kaupēns Secē arī darbojies. Pētot Seces vēsturi, daudz interesanta esmu uzzinājis, daudz zināšanu pasmēlos no vecajiem cilvēkiem. Zināt, Secē lielāko daļu sieviešu sauca pēc māju nosaukumiem — Blektiene, Ancāniete, taču manu māti nesauca par Dupieni, pieskaņoja vīra vārdam — Nesteriene, jo mans tēvs bija Nesters.
— Sevi vairāk uzskatāt par secieti?
— Es tur piedzimu, uzaugu, deviņus gadus skolā gāju. Arī mācoties Jaunjelgavas vidusskolā, braucu uz Seci pie vecākiem. 1959. gadā pa druskai noklīdu no Seces. Šo jaunības laiku patlaban aprakstu.
Sāk ar apsūdzībām
— Kāpēc pievērsāties rakstniecībai?
— Tā mani jau sen aizrāvusi. Kad strādāju par izmeklētāju toreizējā Stučkas rajonā, bieži par savām krimināllietām rakstīju arī vietējai avīzei. Tautai tādi raksti patika.
Salīdzinot ar mūsdienām, mēs bijām cita veida izmeklētāji — paši sākām krimināllietu un darbu pabeidzām ar apsūdzības rakstu, kura tagad vispār vairs nav. Papīru bija daudz, jau tur bija sākums rakstīšanai, jo tā sausi nevarēja izteikties. Tolaik izmeklētāji skaitījās inteliģence. Darbs bija diezgan grūts, bet man tas patika. Vienmēr centos sevi nostādīt mazliet zemāk par apsūdzēto, tad bija ļoti labi panākumi. Nevar ar cilvēkiem tā — esmu galvas tiesu pārāks! Tā nekad neesmu uzvedies. Strādāju tur ne tāpēc, lai demonstrētu kaut kādu varu. Piekrītu, ka strādāt policijā un saglabāt cilvēcību ir grūti, bet tas man izdevās. Protams, cīnījos pret visu ļauno, huligāni un zagļi man nepatika, krāpnieki gan bija interesanti. Cietušajiem tādās lietās allaž teicu: krāpšanas gadījumā divu uzvarētāju nav, ir tikai — kurš kuru. Tu taču viņam i naudiņu, i mantas pa labam atdevi! Man patika gudri cilvēki (smejas — aut.).
— Kā jūsu ceļš aizveda uz Policijas akadēmiju?
— Pēc tam strādāju par priekšnieku Ogrē. Negribu skart personālijas, bet man bija domstarpības ar lielo priekšniecību. Visu dzīvi esmu bijis patstāvīgs un uzskatu dēļ kļuvu nevajadzīgs. Pateicoties toreizējam iekšlietu ministra vietniekam Zenonam Indrikovam, kurš mani šajā dabā iekārtoja, sāku lasīt lekcijas Latvijas Policijas akadēmijā. Tur aizstāvēju arī maģistra grādu, izdevu mācību grāmatas.
— Jums patika šis darbs?
— Nebiju augstprātīgs, un ar studentiem man bija ļoti labs kontakts. Mācīju kriminālprocesa tiesības, bet studentiem prasīju arī vēsturiskas un ģeogrāfiskas lietas, ko šodien policisti nezina. Jau tad pārliecinājos, ka jauniešiem nav zināšanu par elementārām lietām. Uzskatu, ka pamatskolā jābūt atsevišķam priekšmetam, kurā mācītu sava pagasta, dzimtā novada vēsturi. Bērniem tas jāzina, bet nelaime tā, ka pat skolotāji to nepārzina.
Dūzis formā
— Esat Latvijas patriots?
— Jā, bet ne tagadējās. Kopš deviņdesmito gadu beigām Latvijas valsts jau nav, ir kaut kāds mistrs. No vienas savienības otrā. Mums nekur nevajadzēja stāties, vajadzēja pasludināt neitralitāti, Šveices variantu.
Pēc tautības esmu krievs, bet visu laiku esmu latviešu valodu mācījies. Starp citu, ar valodu nekad nevajag mētāties, var būt visādi pārsteigumi. Atceros, mums Maskavā iedeva jauno formu, tādu pelēku, braucu metro, un kāds pārītis ķiķinās skaidrā latviešu valodā: re, kur dūzim jaunu formu iedeva! Eju klāt un saku: atvainojos, kādam dūzim, kreica vai pīķa?
— Ko jūs pats nekad dzīvē nepārkāpjat?
— Neslēpšu, man kādreiz patika iedzert, bet nekad iereibis pie stūres nesēdos. Nekad! Otra lieta — nekad nesolīju, ko nevaru izpildīt. Parasti policisti aizturētajiem saka: ja atzīsieties, saņemsiet mazāku sodu. Es taču neesmu tiesnesis, kurš sodu lems, kā varu ko tādu solīt? Tiesa, protams, šo apstākli var ņemt vērā, bet nav manos spēkos to ietekmēt.
Grāmata un sieva — paliekošas vērtības
— Kā top jūsu grāmatas?
— Es tās rakstu rokrakstā, pats esmu grāmatu autors, korektors, tikai druku un salikumu veido cits cilvēks, kuram maksāju. Viss ir par savu naudu, nepinos ar palīgiem un sponsoriem. Savas grāmatas netirgoju, bet dāvinu.
— Tas nav pārāk dārgs vaļasprieks?
— Es ļoti cienu sievu par to, ka mums jau no pirmās kopdzīves dienas katram ir sava nauda, un šajā jautājumā nekad nav bijis domstarpību. Ja vajadzīgs kāds lielāks pirkums, vienojamies — cik tu vari pielikt? Katrs savu naudu tērējam, kā gribam. Savu pensiju tērēju savām grāmatām. Vienas grāmatas izmaksas ir mazliet vairāk par divsimt eiro. Tā nav liela nauda, var mirklī iztērēt, bet grāmata — tas ir paliekoši. Katru grāmatu izdodu simts eksemplāros, septiņas obligātās atdodu Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, pārējās dāvinu citām Latvijas bibliotēkām un cilvēkiem. Ja Dievs būs man vēl atvēlējis, gribu savas grāmatas uzdāvināt visu Latvijas pagastu bibliotēkām. Mani iedvesmo fakts, ka radi no mātes puses nodzīvoja 110 un 114 gadus. Es arī uz to tiecos.
— Sieva atbalsta jūsu aizraušanos?
— Jā, viņa pat pirms iespiešanas pārlasa un izlabo kļūdas. Viņa man ir ļoti izglītota. Aina beigusi celtniecības tehnikumu, ļoti labi mācījās, zina vācu valodu, viņa ilgus gadus strādāja Dailes teātrī par inženieri.
— Kur savu sievu satikāt?
— Tepat Aizkrauklē, kur iet vecais Pungas ceļš. Iepazināmies ar Lapu Gunāra starpniecību. Toreiz man bija jau pāri trīsdesmit, gadus piecus turējāmies kopā uz godavārda, apprecējāmies vēlu, 1977. gadā. Sākumā biju “precējies” ar izmeklētāja darbu, un laikam arī ņēmu vērā Ļeva Tolstoja teikto: “Tik agri apprecējos, un kaut ko daudz bērnu sabrūvēju…”.
Starp citu, kad mācījos Maskavā, katru gadu braucu pie Tolstoja kapa uz Jasnaju Poļanu Tulas apgabalā. Viņam bija savdabīgs kaps, klāts ar velēnu. Kāda krievu gudriniece tur reiz teica — tāds rakstnieks, bet pat pieminekļa nav! Tolstojs ir teicis: piemineklis ir tas, ko tu atstāj tautai. Es viņai to arī pateicu, šī uzreiz krieviski saka vīram: “Ejam prom, te vieni duraki sapulcējušies!” Nu muļķis, tad muļķis, ko darīsi!
Vēl nesen turp kopā ar sievu aizbraucām. Viņš man absolūti nav mīļš autors, bet mani tā vieta ļoti pievelk, tāpat kā viņa savdabīgais dzīvesstāsts.
“Katram savas dīvainības”
— Mani pārsteidzāt ar faktu un gadskaitļu pārzināšanu. Atmiņu jums uztrenējis izmeklētāja darbs?
— Domāju gan! 74 gadu vecumā atmiņa man ir lieliska, sevišķi prātā paliek gadskaitļi. Mana priekšniece Policijas akadēmijā ģenerāle Ārija Meikališa teica: “Dotības uz skaitļiem ir pirmā šizofrēnijas pazīme!” Atteicu: katram savas dīvainības.
— Jūs alkoholu nemaz vairs nelietojat?
— Vairs nedzēru jau pirms Gorbačova sausā likuma ieviešanas. Jutu, ka labi tas nebeigsies. Nekad sevi par alkoholiķi neuzskatīju, bet man bija cita nelaime — kad dzēru, tad arī smēķēju. Drīz secināju, ka mani vairāk pievelk tā pīpēšana, kas ir daudz stiprāka un iznīcinošāka narkotika par alkoholu. Šad tad iznāk kādu glāzīti pacelt — eju baznīcā pie dievgalda, bērēs par aizgājēju vienmēr glāzīti izdzeru.
— Vai ticat Dievam?
— Jā, tas manī ieaudzināts no bērnības. Mammas vectēvs bija pops, arī māte bija ticīga. Esmu kristīts Sunākstes pareizticīgo baznīcā, vēlāk pārgāju luterāņu ticībā. Eju uz dievkalpojumiem Skrīveros, Ogrē, uzturu kontaktus arī ar Aizkraukles luterāņu mācītāju.
Uzskatu, ka viena no mūsu Latvijas traģēdijām ir tā, ka cilvēkiem nav ideoloģijas. Labai vai sliktai, bet tai ir jābūt. Cilvēki bez ideoloģijas ir kā aitu bars, un baznīca mūs varētu glābt. Mums ir naudas un mantas ideoloģija, bet tā nav noturīga — nauda mainās, dzīve mainās. Reliģijā gan varat ieiet tik tālu, cik prātiņš atļauj. Nevajag brist ļoti dziļi, par fanātiķi palikt. Kaut kādi spēki jau dzīvē ir — ar to jārēķinās un katram par saviem darbiem būs jāatbild. Vai tiesiskā vai reliģiskā kārtā, bet būs.
Savējie
atpazīst
— Grāmatu dēļ esat kļuvis populārs?
— Nevaru lielīties, ka mani daudz kur zina un aicina. Ļoti labs kontakts izveidojies ar Jaunjelgavas bibliotēku, tur arī sabrauc visi to pagastu iedzīvotāji, kuri kā pirmo alfabētā iemācījās nevis a, bet s burtu — Sece, Sunākste, Sērene, Staburags.
— Jums projektā ir vēl kāda grāmata?
— Mīļais cilvēk! Man jau uz 600 lapām ir uzrakstītas divrindes ar vecvārdiem, novadiem raksturīgajiem vārdiem. Piemēram, ods Kurzemē ir knausis. Izbūru cauri daudzas grāmatas, izrakstīju, tas bija laikietilpīgs darbs. Tas laikam arī paliks manuskriptā, bet mana nākamā grāmata būs “Fabulu valstībā”, kur apkopoju interesantus atklājumus par fabulām un mēģināju arī savu fabulu uzrakstīt, ar atskaņām. Nav tik vienkārši divdesmit vārdu ar vienādām atskaņām atrast! Tas ir viens no ceļiem, ko gribu iet — rakstīt savā stilā, ne citu iestaigāto taku mīt. Atzīs, neatzīs — tas vairs nav svarīgi.

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Pēteris Sakalaurs (dzimis Jefremovs, pieņēmis sievas uzvārdu).
Dzimšanas laiks un vieta: 1940. gada 19. septembris, Seces pagasta “Dupi”.
Izglītība: augstākā juridis-
kā — tiesību zinātņu maģistrs, beidzis Iekšlietu ministrijas Augstāko milicijas skolu Maskavā, maģistra grādu ieguvis Latvijas Policijas akadēmijā.
Nodarbošanās: pensionārs.
Ģimene: sieva Aina, meita Aiga (34 gadi) — armijas kapteine, strādā par juristi Gaisa spēku aviācijas bāzē Lielvārdē, dēls Kristaps (30) —
celtniecības darbu strādnieks.
Citas pieturzīmes:
kopš dibināšanas strādājis par vecāko izmeklētāju Aizkrauklē (tolaik Stučkā), bijis docents Latvijas Policijas akadēmijā, deviņu grāmatu —
“Zeme sēklas izšķiros” (2011. gads), “Divrindes iz dzīves”, “Četrrindes iz dzīves”, “Manas mazās sentences”, “Šis tas un nekas…”, “Atskaņu lietus”, “... un sākumā bija vārds”, “Mana Seces vēsture” un “Domu graudi ar un bez pelavām” — autors.

Staburags.lv ARHĪVS

Vēlos rakstīt savā stilā, ne citu iestaigāto taku mīt

Kategorijas