Ceļš uz sirdīm jāmeklē no jauna

2015. gada 14. maijs 10:39

102

Kultūras ministre Dace Melbārde sašutusi par to, ka 9. maijā Rīgā, Uzvaras parkā, notikušās “uzvaras dienas” svinības apmeklējis arī liels skaits latviešu jauniešu. Tas radot jautājumus, kā jaunie cilvēki, kuri mācījušies mūsdienu Latvijas skolās, kurās ir noteiktas mācību programmas un valstiskā audzināšana, var piedalīties šādā pasākumā? “Mani skumdina tas, ka Latvijā ir liela sabiedrības daļa, kam par Latvijas valsts simboliem svarīgāki ir Krievijas. Tālab arī Latvijas Republikas simtgades kontekstā jādomā par to, kā iesaistām jauniešus un stāstām par Latvijas vēsturi, tādā veidā padarot sabiedrību stiprāku,” izteikusies D. Melbārde.

Uzvaras parkā 9. maijā pasākumi notika visu dienu, un tos apmeklēja ap 220 000 cilvēku. Manuprāt, ministres šaubām par latviešu jauniešu cieņu pret mūsu valsts simboliem šoreiz nav pamata, jo atbilde ir pavisam vienkārša: “uzvaras dienas” svinību rīkotāji pasākumā piedalīties bija aicinājuši leģendāro serbu mūziķi Emīru Kusturicu ar orķestri “No Smoking Orchestra” un slaveno krievu grupu “DDT”. Lielākā daļa jauniešu Uzvaras parka virzienā devās tieši šī iemesla dēļ — “dzīvajā” redzēt un noklausīties pasaulslavenu zvaigžņu koncertu, turklāt — bez maksas.

Tam, ka ministriem un Saeimas deputātiem patiešām jādomā un jāstrādā, lai jaunā paaudze justu cieņu pret šo valsti un tās vadību, godātu un cienītu Latvijas valsts simbolus, pilnībā piekrītu. Manuprāt, vispirms jāatzīst, ka latviešu tauta 4. maijā ne šogad, atzīmējot Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 25. gadadienu, ne droši vien vēl pēc 25 gadiem, vairs nestāvēs asarām acīs pie parlamenta ēkas. Tas nenozīmē, ka cilvēki neatceras šo dienu vai ir vienaldzīgi. Tas nozīmē, ka ir pārrauta tā trauslā saite, kas latviešus reiz vienoja kopīgā ticībā un cerībā. Tas arī nozīmē, ka ceļš uz cilvēku sirdīm jāmeklē no jauna, uz notiekošo raugoties bez ilūzijām un pašapmāna.

Vērojot TV ekrānā pasaules čempionātu hokejā, tribīnes katru gadu ir pilnas ar Latvijas izlases līdzjutējiem, arī šogad. Tur ir latvieši vairākās paaudzēs, kuri asarām acīs par hokejistu panākumiem milzīgo arēnu var pieskandināt ar Latvijas valsts himnu. Varbūt šodienas situācijā arī tas nav maz?

Īstie jautājumi, uz kuriem politiķiem jāmeklē atbildes, manuprāt, ir: kāpēc ar saviem sportistiem lepojamies vairāk nekā ar politiķiem, un kāpēc pasaules hokeja čempionāta laikā spējam būt vienotāki nekā 4. maijā?

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļš uz sirdīm jāmeklē no jauna

Kategorijas