Iecelt sevi saulītē

2015. gada 8. maijs 00:01

304

“Jācenšas dzīvot tā, lai vienmēr būtu uz ceļa, nevis vienā vai otrā grāvī,” saka Diāna Zande. Aktrise, raidījumu vadītāja, psiholoģe, māte, sieva — katrai savas dzīves lomai viņa sevi centusies veltīt tā pamatīgi un atklāti atzīst, ka arī savi “grāvji” šajā ceļā izstaigāti.

Ar Diānu Zandi tiekamies Secē, kur viņa jaunajām māmiņām vada nodarbību saistībā ar biedrības “Greblis” realizēto projektu “Ģimenes spēks zināšanu priekā”.
Lekcija ir aizraujoša ne tikai tās satura, bet arī pašas Diānas šarma un aktrises dotību dēļ — asprātīga, atraktīva un interesanta, un tāda viņa ir arī sarunā.
— Bieži lasāt lekcijas kādā Latvijas pagastā?
— Jā, ir mēneši, kad braucu pat vairākas reizes. Vadu dažādas nodarbības, seminārus, piedalos nometnēs. Lielākoties uz šādiem pasākumiem gan nāk sievietes. Ļoti priecājos, ja auditorijā redzu vīriešus, jo ģimene — tas ir arī vīrietis. Taču joprojām mūsu kultūrā mammas ir tās, kuras vairāk interesējas par attiecību, ģimenes tēmām. Laukos cilvēki ir atklātāki nekā Rīgā, vairāk uzdod jautājumus, un tas man šķiet vērtīgi.
— Cilvēki jūs aizvien atpazīst kā aktrisi?
— Jā, saka: es domāju, kāda būs tā Lāsmiņa? Sagaida no manis varbūt ko priecīgu un vieglu, bet es lieku strādāt. Esmu ļoti sekmīgi norobežojusies no tā, ka mani pazīst. Daudzus gadus staigāju pa ielu, neredzot, vai mani ievēro. Man popularitāte nav vajadzīga, esmu noslēgta, līdz ar to man bija sajūta, ka mani neatpazīst. Vīrs man reiz teica: “Ha, ha, tu ej pa ielu, un daudzi uz tevi skatās!” Es to neievēroju. Droši vien tāpēc, lai sevi pasargātu.
— Jums ir svarīgi labi izskatīties, pucēties?
— Tā ir lieta, ko vienmēr esmu atlikusi. Gribētos, lai kādreiz stilists man nopērk drēbes un smuki sapucē. Es ģērbjos praktiski, lai ir ērti. Man ir augstpapēžu kurpes, bet es ar tām nestaigāju ikdienā. Man nav ērti, un ir vienalga, kas modē. Vienīgi man ir daudz skaistu rotu. Valkāju tikai īstas rotaslietas. Velku džinsus, baltu krekliņu un daudz sudraba rotu. Pie maniem gaišajiem matiem izskatās skaisti. Vēl es ļoti apzināti smaidu, tas man palīdz justies skaistākai.
“Ideāli” jāsvītro!
— Teic, ka par psihologu kļūst tie, kuriem ir problēmas. Kā bija jums?
— Savā ziņā tas ir arī mans ceļš. Ejot cauri dažādiem piedzīvojumiem, dzīves pārbaudījumiem, domāju — kādēļ tas ar mani noticis, ko es varētu darīt citādi? Diezgan sen domāju par psihologa profesiju, bet tas notika pamazām, mērķtiecīgi. Karjeru apvienot ar ģimeni ir grūti, un daudzreiz tas neizdodas, vienmēr ir uz kaut kā rēķina. Būtībā studiju laikā daudzas lietas esmu kādu brīdi atlikusi malā, lai uzkāptu kalnā. Taču tie ir mani apzināti lēmumi. Ja cilvēks grib kaut ko sasniegt, no kaut kā jāatsakās, bet tas jau nav uz visu mūžu.
— Psihologa izglītība palīdz ideāli sakārtot savu ģimeni, attiecības ar bērniem?
— Vārds “ideāli” jāsvītro, jo tādas ģimenes vienkārši nav. Zināšanas man palīdz dažos brīžos, bet es esmu parasta, normāla sieviete, normāla mamma un cilvēks. Ir dažas lietas, ko es labāk saprotu un varu labāk mainīt, jo es zinu, kas ir jādara, lai tas labāk izdotos.
Patiesībā jautājumi, ko bērni pārrunā ar psihologu, ir tie paši, ko veselīgā ģimenē pārrunā ar vecākiem. Līdz ar to mūsu sarunas ir atklātākas, tuvākas. Skatos visas lietas caurmērā — kā bērns jūtas manā ģimenē, vai mums ir pietiekami tuvas attiecības, vai mēs neesam viņam par daudz, vai man ir tāda ģimene, kas šķiet veselīga, jauka? Ja tas tā ir, tad jau viss ir kārtībā.
Attiecības jātrenē
— Lekcijā uzsvērāt: pirmajā vietā sev esmu es, otrajā vietā katrai sievietei ir vīrs, partneris, un tikai trešajā — bērni. Jūsu dzīvē ir šāda kārtība?
— Esmu priecīga, ka mēs esam pāris, mums ir savas darīšanas, un tikai tad ir bērni. Protams, tajos brīžos, kad bērns ir slims vai notiek kaut kas ekstra svarīgs, dabiski, ka bērns izvirzās priekšplānā. Protams, pāra attiecībās svarīga ir atdeve arī no otras puses. Mēs ar vīru apzināti uz to ejam, jo gribam ilgi nodzīvot šajās attiecībās un būt laimīgi. Teiksim, ja vīrietis grib muskuļus, viņš iet uz sporta zāli. Ja pāris grib labas attiecības, viņiem tās jātrenē, pie tā jāstrādā, jāmācās. Ko gribēsim, to dabūsim. Mēs abi gribam, lai mums kopā ir forši, mēs abi arī to trenējam.
— Ko jūs darāt kopā?
— Kopā laivojam, mums abiem patīk strādāt dārzā. Abi ar vīru ļoti daudz runājamies, mēdzam kaut kur izbraukt divatā, kaut vai uz Jelgavu vai vienas dienas braucienā pa Latviju. Vakarā iedzeram vīnu, apēdam sieru un olīvas, un bērni tur nav ieaicināti — tas ir mūsu siers un tās ir mūsu olīvas! Norunājam randiņus ārpus mājas. Pabučojamies. Darām pavisam vienkāršas lietas. Daudzi domā, ka jānotiek kaut kam īpašam, lai pāris būtu priecīgs. Patiesībā tās ir ikdienišķas lietas kopā — parunā, apskauj. Iedomājos — svētdien bijām “Rimi” veikalā, vīrs mani apskauj, un mēs tā arī ejam pa veikalu — apķērušies. Forši! Kopā esam divdesmit gadu. Un tāpēc jau tas ir riktīgi forši.
— Pirms vairākiem gadiem
esat ierindota Latvijas stiprāko sieviešu desmitniekā. Pati jūtaties stipra?
— Tas gan ir kompliments un pārsteigums, es to nemaz nezināju! Vai pati jūtos stipra? Aizdomājos… Varbūt kādā jomā, piemēram, ka spēju pieņemt lēmumus un sadzīvot ar tiem, mērķtiecīgi doties tajā virzienā, kas man ir svarīgs. Tas sīkstums — pārvarēt, darīt, iet — manī noteikti ir, un varbūt to varētu nosaukt par iekšējo spēku. Spēku priecāties par to, kas ir, un neraudāt par to, kā nav. Patiesībā sevi neizceļu citu Latvijas sieviešu vidū, bet apzinos, ka esmu ko būtisku sasniegusi — man ir pieci bērni, un esmu ieguvusi zinātņu doktora grādu bez īpašas atbalsta sistēmas — omītēm, opīšiem, krustmātes. Mēs ar visu paši tikām galā. Kūlāmies, kā varējām — visur bērni padusē, kā mākam, tā maunam.
— Arī šajā laikā iespējāt pabūt divatā?
— Šīs nav manas pirmās attiecības. Mēs kopā ļoti mācījāmies veidot attiecības, kurās abi varam pieņemt otru, būt laimīgi. Abi centāmies stiprināt pāra sajūtu, un nevaru teikt, ka tas bija grūti. Kad piedzima divi jaunākie, mūsu kopējie bērni, vecākie jau bija tīnīši. Atceros, kāds bija mūsu pāra laiks — svētdienas rītā ar mazo ratiņos gājām uz “McDonaldu”. Tur, pērkot kafiju, otru deva par brīvu (smejas — aut.). Ratiņus pastumjam mazliet tālāk, sēžam un pļāpājam, it kā bērna tur nemaz nebūtu. Viņš ir, bet viņš guļ. Un tas ir mūsu laiks! Vēl centāmies bērniem iemācīt naktīs gulēt, ar jaunāko mums gan nekas no tā nesanāca. Šad tad vecākie pieskatīja jaunākos.
Neatdod sev svarīgo!
— Bieži mēdzat būt dusmīga?
— Protams! Es gan nekliedzu, ieeju pie bērna un saku: ko man tagad darīt, vai pieņemt lēmumu sadusmoties vai mierīgi pārrunāt notikušo, es esmu ļoti nikna! Parasti, kad to pasaku, jau pāriet. Kad man bija divdesmit gadu, bļāvu, trīsdesmit gados uzauroju uz bērniem, tagad tā nedaru. Tas ir mans lēmums: savāc sevi! Ja es gribu, lai mans bērns spēj sevi savākt, vispirms tas man pašai jāspēj. Kā varu prasīt, lai tīnis spēj savaldīties, ja pati uz viņu kliedzu?
— Jums ir kāds vaļasprieks?
— Man patiešām ļoti patīk lasīt zinātnisko literatūru par psiholoģiju. Patīk daba un dārzs. Varu dirnēt viena pati savā dobē un būt mierā ar sevi. Mans vaļasprieks ir būt vienai, meklēju laiku vienatnei ar sevi. Tas ir tāds paradokss — izskatos ļoti sabiedriska, bet patiesībā tā informācija, ko dodu uz āru, ir tāda… Es jau par sevi neko nepastāstu. Arī terapeitiskā procesā palīdzu klientiem risināt viņu dzīves, bet pati daudz nerunāju.
Teātris man ļoti uztrenējis profesionālo prasmi spēt pārslēgties. Kad gatavojos sarunai ar klientu, paņemu pierakstus, pieslēdzos, sesijā esmu klāt un domāju par viņu, bet, tiklīdz viņš ir prom — par viņu vairs nedomāju. Nevaru gulēt gultā ar saviem klientiem, tur ir mans vīrietis! Ideja tāda — kad es esmu te, no sirds esmu te ar mammām, ar bērniņiem, bet pēc tam vairs nenodarbojos ar analīzi — kā man vajadzēja pateikt vai izdarīt, lai būtu vēl labāk. Šī sievietes vēlme — vienmēr būt perfektai — ne pie kā laba nenoved. Ātri vari atjēgties “grāvī” — izsīkt. Mīlēt, dot, bet neatdot to, kas pašai ir svarīgs. Tāpēc sievietēm saku: “Ieceliet sevi saulītē, iedodiet sev to pašu, ko jūs dodat citiem. Neko vairāk!” Rūpes, gādību, uzmanību. Neko vairāk.
— Kādi ir jūsu dzīves lielākie “grāvji”, kuros esat iekāpusi?
— Gribēju būt laba sieva vīrietim, ar kuru vispār nevajadzēja dzīvot kopā. Maniem vecākiem nebija ģimenes, tāpēc man par katru cenu to gribējās. Septiņus gadus biju kopā ar vīrieti, kurš piecus mūsu kopdzīves gadus dzēra. Ja cilvēks pats to nevēlas, neviens nevar viņu izglābt.
Nav jābūt brīnumbērnam
— Jūs teicāt: katras sievietes atskaites punkts ir mamma. Kāds ir jūsējais?
— Varu salīdzināt, kur esmu aizgājusi krietni tālāk, nekā varējusi mana mamma. Redzu tās lietas, ko esmu mainījusi, atšķirīgās vērtības, un redzu arī to, par ko viņu varu cienīt uz apbrīnot. Mana mamma 20 gadu bija prom, Amerikā. Tagad jau gadu viņa dzīvo pie mums.
— Kurš bērnībā bija tas cilvēks, uz kuru vienmēr varējāt paļauties?
— Tā biju es pati, un bērnam tas nav forši… Biju tāda izdzīvotāja, pārāk agri kļuvu pieaugusi, jo tēvs nomira, kad man bija desmit gadu. Vecāki nedzīvoja kopā, bet man ar tēvu bija dziļa emocionāla saikne. Šobrīd esmu iemācījusies paļauties arī uz citiem cilvēkiem, kurus mīlu. Tā ir laba sajūta — iemācīties, ka tev pašai nav jātiek ar visu galā, ka būt vājam ir normāli.
— Teicāt: vecāki saviem bērniem cenšas dot to, kā pašiem nav bijis. Ko cenšaties iedot savējiem?
— Vairāk piestrādāju, lai bērniem iedotu ģimenes tuvības izjūtu. Sajūtu, ka viņi var būt dusmīgi, priecīgi, laimīgi ģimenē, ka viņi var būt tādi, kādi viņi ir, un viņiem nav jābūt brīnumbērniem man. Taču neviens no vecākiem nevar izdarīt tā, lai bērniem nebūtu vēlāk, ko pārmest. Arī mani bērni pateiks: mammu, tu to varēji darīt citādāk. Es zinu, ka tā būs.
— Jums ir kāds sapnis?
— Ir! Lai mēs uzbūvētu savu nelielu māju, kur es pēc četru darbdienu nedēļas trīs dienas atpūstos savos laukos, savā dobē. Kur kopā ar savu vīrieti, sacēluši kājas, varētu no rīta pagalmā padzert kafiju. Aizmetņi sapnim ir, laukos mums ir savs kaktiņš zemes. Mana idille: mums ir 80 gadu, mēs abi sēžam, smejamies un strīdamies, ejam lūkot, kas dārzā izaudzis, un šad tad mums uzpeld bērni un mazbērni...

Vizītkarte

Vārds, uzvārds:
Diāna Zande.
Dzimšanas laiks un vieta: 1963. gada 25. augusts, Rīga.
Nodarbošanās:
psiholoģe un psihoterapeite, strādā privātpraksē, lasa lekcijas “Māmiņu klubā”, Latvijas Universitātē.
Izglītība: aktrise (maģistra grāds mākslā), psiholoģe (doktora grāds klīniskajā psiholoģijā), kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite.
Ģimene: vīrs Juris Sērmukšs (48 gadi) — inženieris, studē psiholoģijas maģistrantūrā, pieci bērni: Alise (32), Eduards (26), Justīne (25), Kārlis (15) un Katrīna (14).
Citas pieturzīmes: vecmāmiņa diviem mazbērniem; pazīstama kā Lāsmiņa kinofilmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, Līna kinofilmā “Emīla nedarbi” u. c.

Staburags.lv ARHĪVS

Iecelt sevi saulītē

Kategorijas