“Īsti jūrnieki nepeld, jo līdz ūdenim nemaz nenonāk”

2015. gada 7. maijs 00:01

223

“Īsti jūrnieki nepeld, jo līdz ūdenim nemaz nenonāk”

Ievu daļēji var uzskatīt par koknesieti — tik “tālu” kā brāļi, kuri pabeidza I. Gaiša Kokneses vidusskolas 9. klasi, gan netika, bet par bērnudārza absolventi sevi var uzskatīt. Vēl tagad viņa atceras, kā bērnudārza izlaiduma laikā visi brauca ar kuģīti pa Daugavu. Kas to lai zina, varbūt tieši tad radās pirmie iedīgļi nākamajai profesijai. Tagad ar Koknesi viņu saista tikai skaistas atmiņas.

Ar Ievu (kaut gan viņu gribas saukt pamazināmajā formā par Ieviņu) satikos Rīgā. Pēc sarunas ar viņu pārņem eiforiskas sajūtas — viņā ir tik daudz spēka un tik daudz maiguma. It kā vējš ar svelmi vienlaikus viņā atradis patvērumu. Ja man kāds liktu uzminēt, par ko viņa mācās, teiktu — par ārsti vai skolotāju. Un zaudētu.
Ieva Skrebele Latvijas Jūras akadēmijā apgūst kuģa trešā stūrmaņa profesiju. Lai arī iesaucos: “Kur tad tu tik vīrišķīgu profesiju apgūsti!”, viņa mani sarunas laikā pārliecina, ka šis pieņēmums jau sen ierakstāms vēsturē.
***
Jau pēc pāris nedēļām absolventiem izskanēs pēdējais skolas valsis un vajadzēs izlemt, ko darīt tālāk. Varbūt kādam intervija ar Ievu rosinās pārskatīt savas nākotnes ieceres.
Liktenīga tikšanās
— Vai saistīt savu nākotni ar jūru biji izlēmusi jau skolas solā?
— Biju plānojusi studēt Stradiņa universitātē, bet visu izšķīra kāda tikšanās. Pie mums Āgenskalna Valsts ģimnāzijā audzināšanas stundā viesojās ķīmijas skolotājas meita, kura bija absolvējusi Latvijas Jūras akadēmiju (LJA) un strādāja uz kuģa par otro stūrmani. Viņa iedrošināja, ka arī meitenes var studēt LJA un strādāt uz kuģiem. Tad arī atcerējos, ka 4. klasē, kad dzīvojām Jūrmalā, projektu nedēļā skolā izvēlējos tēmu par vaļiem, un, beidzot 9. klasi, interesējos par jūras biologa profesiju. Acīmredzot jūra manī kaut kur zemapziņā jau “sēdēja”.
— Cik ilgi jāmācās, un vai par šo profesiju ir liela interese?
— Par trešo stūrmani jāmācās četrarpus gadus. Es tagad studēju 3. kursā. Studijas 1. kursā sākām 120 audzēkņu. Tagad esam palikuši 70. Manā kursā mācās 13 meitenes. Mācības ir par maksu. Ir arī budžeta vietas.
Vecmodīgs uzskats
— Ja tik daudz atkritēju, tad jau laikam grūtas mācības. Vai pašai kādreiz nav gribējies visam atmest ar roku?
— Nē, esmu izvēlējusies īsto profesiju.
— Ar kādām īpašībām jābūt apveltītam cilvēkam, lai izvēlētos šo profesiju?
— Mērķtiecīgam un diplomātiskam. Un, ja vēl ir sportiskais rūdījums, tad pavisam labi. Protams, jābūt labai veselībai.
— Bez kuriem mācību priekšmetiem nevar iztikt, mācoties Jūras akadēmijā?
— Bez navigācijas, astronomijas, matemātikas un angļu valodas. Ir jālasa daudz papildliteratūra, un tā ir tikai angļu valodā. Grūti priekšmeti ir arī kuģu teorija, fizika, kas daudziem sagādā problēmas.
— Vai puiši neizturējās skeptiski, ka grupā ir arī meitenes?
— Sākumā jau kāds nodomāja, ko meitenes jūrā darīs, bet vēlāk redzēja, ka ir lietas, kas meitenēm padodas labāk nekā puišiem.
— Un kā pasniedzēji? Vai visi labvēlīgi noskaņoti pret meitenēm? Ir taču uzskats, ka sieviete uz kuģa nes nelaimi.
— Tas ir vecmodīgs uzskats. Ir pasniedzēji, kuri uzskata, ka meitenēm nav, ko darīt uz kuģa, bet, ja ar sekmēm un darbu pierādi, ka ar visu tiec galā, mainās arī attieksme.
Morzes ābece jāzina
— Kas ietilpst trešā stūrmaņa pienākumos?
— Viņam jāprot zīmēt kuģa kurss no vienas ostas uz otru, jāprot pareizi pietauvot kuģi ostā, jāatbild par navigācijas iekārtu darbību un remontu, jālabo kartes, turklāt ļoti labi jāzina angļu valoda, kurā galvenokārt tiek dotas visas komandas. Taču katrai kompānijai ir savas prasības.
— Vai mūsdienu jūrniekiem jāzina arī Morzes ābece?
— Lai gan to aizvietojusi mūsdienīga tehnika, tā tik un tā jāmācās. To gan izmanto tikai avārijas situācijās.
— Saka — slikts tas kareivis, kurš nesapņo kļūt par ģenerāli. Kādas iespējas pakāpties pa karjeras kāpnēm ir tiem, kas pēc akadēmijas beigšanas kļuvuši par trešo stūrmani?
— Pēc skolas absolvēšanas mēs iegūstam inženiera bakalaura grādu. Pēc laika, ko pavada darbā uz kuģa, var uzdienēties līdz kapteiņa pakāpei. Tas gan var notikt aptuveni pēc 10 gadiem.
Sapņu zeme — Latvija
— Savulaik kādā intervijā lasīju, ka augstskolas administrācija uzskata — jūrnieki nedrīkst aizmirst klasiskas vērtības, piemēram, viņiem jāprot dejot valsi. Tāpēc izvēles priekšmetu vidū tika piedāvātas arī balles dejas. Kā ir tagad?
— Skolā tādu nodarbību nav, bet, kas grib, tās var apgūt kultūras centros. Mums pēc mācībām ir
iespēja apmeklēt dažādas sporta nodarbības. No šī semestra esmu ievēlēta par sporta ministri. Pati nodarbojos ar peldēšanu un airēšanu. Ir arī daudz citu pasākumu, piemēram, biju LJA delegācijas sastāvā, kas nesen viesojās Igaunijas Jūras Akadēmijā. Biju arī viena no vidusskolēnu konkursa “Enkurs” organizatorēm. Tajā uzvarēja komandas no Limbažiem, Bauskas un Madonas. Piedaloties šajā konkursā, vidusskolēni var iegūt iespēju studēt par budžeta līdzekļiem.
— Kas ir tava sapņu zeme?
— Mana sapņu zeme vienmēr ir bijusi un paliks Latvija. Bet kaut kad es vēlētos aizbraukt uz Austrāliju.
— Vai mācību laikā iznācis baudīt arī jūru vai pagaidām apgūsti tikai teoriju?
— Pēc pirmā kursa trim labākajiem, tajā skaitā arī man, bija iespēja piedalīties burinieku regatē, pēc otrā kursa piecus mēnešus jūrā biju praksē.
Pieredze nākotnes profesijai
— Kas palicis atmiņā no piedalīšanās burinieku regatē?
— Tas bija viens no manu studiju visneaizmirstamākajiem piedzīvojumiem. Burinieku regate “Tall ships races” notika 2013. gadā. Tās sākums bija Helsinkos — tur mūs gaidīja trīsmastu burinieks “Mir”. Piedaloties šajā pasākumā, tika iegūta ne tikai pieredze nākotnes profesijai, bet arī pavērās jauns redzējums par burāšanu, Helsinkiem, pat par Ventspils pilsētu. Taču vislielākais ieguvums ir jauniegūtie draugi no Latvijas, Kanādas, Krievijas.
Uz “Mir” no Latvijas bijām 22 kadeti — dzīvojām pa 12 vienā kajītē. Mēs, kas vēlējās pilnībā izbaudīt dzīvi uz burinieka, sadalījāmies trijās maiņās, lai katru dienu astoņas stundas strādātu kopā ar kadetiem no Sanktpēterburgas un Kanādas. Atceros, ka, gaidot maiņas sākumu, pēkšņi atskanēja trauksmes signāls, kas liecināja, ka uz kuģa noticis negadījums un mums visiem bija pēc iespējas ātrāk jāuzvelk glābšanas vestes un jāpamet kuģis. Pēc tam izrādījās, ka tā bija mācību trauksme, kas ir obligāta, ja pēdējo 24 stundu laikā uz klāja ir jauni komandas locekļi.
Prātā arī palicis skaistais saullēkts, ko mēs piedzīvojām uz kuģa. Vienā dienā jūrā bija sacēlušies pamatīgi viļņi. To dēļ launags izvērtās piedzīvojumā, sākot ar to, kā tikt līdz savām vietām, un beidzot ar tējas ieliešanu, īpaši tāpēc, ka ēdamzāle bija kuģa priekšgalā, kur šūpo visvairāk. Pieredzējušākie kadeti iemācīja — ja paliek slikti, labāk ēst kaut ko skābu, piemēram, citronu, un iet nosnausties.
Liela Dieva svētība
— Jau pēc pusgada devies prakses braucienā. Kādas atziņas no tā ieliki savā dzīves bagāžā?
— Cilvēka dzīvē ir daudzi notikumi, kuri paver citu skatu uz dzīvi. Pieci mēneši jūras praksē uz kuģa man parādīja, cik liela Dieva svētība plūst no lūgšanām. Ar lūgšanu palīdzību miers, kas iegūts dzimtenē, pavadīja mani, kuģojot pa daudzajām pasaules jūrām — pa Vidusjūru, Melno jūru, Lamanšu, Ziemeļjūru, Atlantijas okeānu gar Āfrikas krastiem līdz Keiptaunai Dienvidāfrikā.
Īpaši Dievam esmu pateicīga par to, ka pasargāja mūsu kuģi un apkalpi no jūras pirātiem, izbraucot no Nigērijas ostas Lagosas. Diemžēl otrs kuģis, kas reizē ar mums atstāja Nigērijas piekrasti, piedzīvoja jūras pirātu uzbrukumu...
Lūgšanu spēks ikdienā izpaudās labās attiecībās ar apkalpes locekļiem un brīnumiem uz klāja, precīzi pietauvojot kuģi vai veiksmīgi uzreiz ieejot ostā bez ilgstošas gaidīšanas uz enkura, tā ka reizēm pat pieredzējušie jūras vilki bija pārsteigti. Tā bija liela Dieva svētība! Vēl vairāk sapratu, ka cilvēkam ir Dieva nolikts liktenis, kad redzēju, kā cilvēki dzīvo citās pasaules malās, kā mēs tiekam pārbaudīti, kā kristieši vairo ticību, cik daudz viņi paļaujas uz Dievu. Arī satiktie cilvēki dzīves ceļā ir ne bez Dieva ziņas. Kas to lai zina, ja nebūtu tāda ģimenes drauga Ērika, vai sapnis par LJA realizētos.
— Tu pieminēji Kristus Karaļa kalnu. Vai bieži tur iznāk pabūt?
— Kristus Karaļa kalns ir mana paradīze. Tā kā Aglonā tagad dzīvo mana mamma, iznāk diezgan bieži tur būt. Kad strādāju Karaļkalna talkās, ir neizsakāmi laba izjūta, ka varu pastrādāt Dievam par godu.
***
Intervijas laikā no Ievas dzirdēju arī šādu puspajokam, pusnopietni sacītu teicienu: “Īstiem jūrniekiem nav jāpeld, jo līdz ūdenim viņi nemaz nenonāk.” Un Ieva mācās, lai tā arī būtu. Es tikai zinu, ka man nebūtu bail braukt ar kuģi, kura apkalpē būtu Ieva. Viņa manī rada drošības izjūtu. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Īsti jūrnieki nepeld, jo līdz ūdenim nemaz nenonāk”

Kategorijas