Vieta pie nesen izveidotā dīķa, kur ģimenei pulcēties
Zalves pagasta Sproģu apkārtne noteikti būtu citāda, ja tur nedzīvotu Jānis Kupetis. Jau agrā jaunībā viņā iemājoja nemiera velniņš, kurš liek darīt — rakt, sēt, pļaut, būvēt, tikai nesēdēt dīkā. Šajās dienās 65. jubileju viņš svinēs pirms nepilna gada aizsāktajā pirtiņā līdzās nesen izveidotajam dīķim.
Balkoniņš ar skatu uz ūdeni
Ideja par atpūtas vietas izveidi Sproģos bijusi kā sniega pikas radīta lavīna. Nelielajā, ap pusotru hektāru, privatizētajā platībā krūmos ieaugusī, kā Jānis sauc, peļķe bija padomju laikos izveidotais ugunsdzēsēju dīķis. Līdzās tam uz betona pamatiem novietotas divas milzu degvielas mucas. Apmēram pirms diviem gadiem novada lauku konsultante ieteikusi īpašumu sakārtot. Jānis izcirtis krūmus, atbrīvojis skatam dīķi, un tas “uzrunājis” viņa sievu Valentīnu, kura ierosinājusi teritoriju turpināt labiekārtot, piešķīrusi darbiem daļu savu iekrājumu. Ar neretiešu Beļūnu palīdzību divu dienu laikā šī vieta pārvērsta līdz nepazīšanai.
Kas ir dīķis bez pirtiņas? Jānis aprunājies ar jaunāko dēlu Aivaru, viņš savukārt ar brāli Jāni, kurš jau ilgāku laiku dzīvo Kanādā un nodarbojas ar celtniecības darbiem, un kopīgi nolēmuši, ka pirtiņa vajadzīga. Tā pasūtīta kādam meistaram un jau pērn februārī pirmo reizi iekurta. Jāpiebilst, ka Jānim vienmēr paticis labi pajokot. Arī šoreiz “operācija “Pirtiņa”” veikta bez sievas ziņas, bet, kad pirmo reizi to kopā ar dēlu rādījis Valentīnai, viņa turp vesta aizsietām acīm.
Drīz vien Aivars rosinājis līdzās celt malkas šķūni. Protams, ar to nebija gana, jo kuplajai ģimenei — trim bērniem, pieciem mazbērniem — loģisks bija lēmums par mazas svinību zāles būvi. Trīs desmitus kvadrātmetru liela, sākumā ar vienu stāvu, bet, tuvojoties darbu beigām, vienojušies arī par otro, turklāt ar mazu balkoniņu, vērstu uz dīķi. Šogad martā lielo darbu novērtēja Jānis juniors, bet maija sākumā te dzimšanas dienu svinēs jaunākajam dēlam un znotam. Pirtiņa ir vieta, kur svētkus svinēt arī meitas kolēģu — skolotāju — kolektīvam.
Pārējais laiks Jānim paiet, darbojoties saimniecībā, kopjot vairāk kā desmit govju, apstrādājot ap 50 ha zemes, kā arī palīdzot vietējiem lopbarības sagatavošanā, mazdārziņos, piemēram, pavasarī kartupeļu stādīšanā. Nelielā platībā audzē arī graudaugus, tādēļ pirms trim gadiem iegādāts kombains. Ar to var palīdzēt vienam otram kaimiņam.
Pieci gadi jāklusē
Jubilārs, atceroties bērnību, stāsta, ka tolaik māte viena audzinājusi divus bērnus, strādājusi purvā, cīnījušies ar naudas trūkumu un pat ceļš uz skolu bieži vien mērots basām kājām. Agrā jaunībā kā traktorists pabeidzis Ērgļu profesionālo skolu, atgriezies sovhozā “Oškalns”, bet drīz iesaukts padomju armijā. Jānis atceras iesaukšanas dienu, ārstu komisiju, kuras priekšā visi stājās kā no mātes miesām nākuši. Jānim jau bērnībā patika jūra, tāpēc skolas laikā uz rokas uztetovēja kaiju un enkuru. Komisijai ar to pietika, lai izlemtu par dienesta vietu. Murmanskā, pie polārā loka, Sarkanā karoga Ziemeļu flotē pavadīti trīs gadi, pēc tam piecus gadus bija jātur mēle aiz zobiem, jo bija parakstījies par kara noslēpumu neizpaušanu. Jubilārs atzīst, ka tolaik pat bijusi doma palikt Murmanskā, bet slimās mātes dēļ nolēmis atgriezties Latvijā.
Blicē bundzinieks
Braucis ar traktoru, autobusu, iestājies komunistiskajā partijā, bijis arī arodbiedrības priekšsēdētājs un sagaidījis rindu, lai tiktu pie sestā žiguļa. Baltais auto kārtīgi kalpoja divpadsmit gadu. Kad arī sieva pierunāta stāties partijā, no kolhoza saņēmuši tagadējos “Ceriņus” — privātmāju Sproģu centrā. Pēc kolhozu likvidācijas 22 gadus sadarbojies ar Rīgas zooloģisko dārzu, piegādājis sienu un astoņus gadus audzējis trušus dārza plēsīgo zvēru barībai. Pats zvērus medījis vien jaunībā, bet kopš valsts neatkarības iegūšanas nodarbojas ar zvēru piebarošanu, medījuma apstrādi. Ziemā, kad lopi būs kūtī, lielie darbi apdarīti un Kanādā sāksies medību sezona, Jānis mēros tālo ceļu ciemos pie dēla.
No skolas laika līdz mūsdienām Jānim patīk mūzika. Savulaik izveidojis grupu ar trim ģitāristiem un pats sēdies pie bungām. Kopā ballēs nospēlēti četri gadi. Vēlāk ar domubiedriem iegādāti lenšu magnetofoni, pastiprinātāji un pārējais nepieciešamais, lai rīkotu balles un diskotēkas. Lenšu magnetofons “Majak” vēl tagad glabājas, bet lentes, starp tām arī ar savulaik aizliegtā krievu skatuves mākslinieka Vladimira Visocka dziesmām, kaut kur Lietuvā pirktas un naktī slepus pārrakstītas, nav saglabājušās. Mūzikas kolekcija izveidota no jauna kompaktdisku veidā. Katrā gadatirgū vismaz pāris ierakstu noteikti nopērkot. Bez mūzikas viņš nevarot, jo kaut ko darīt klusumā ir neizturami. Jautāts par mīļāko dziesmu, Jānis nodungo Viktora Lapčenoka izpildīto “Mīļā, mīļā magonīt, tavi vārdi izkaisīti vējā...”.
Un vēl Jānis ir liels hokeja fans. Iepriekšējam čempionātam iegādāta pilna komandas “Dinamo” forma un pārējais kārtīgam fanam nepieciešamais, un to gatavs izmantot, kad radīsies vien izdevība.
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra