Biznesu sāk dižķibeles laikā

2015. gada 30. aprīlis 00:01

564

Lielus, saldi smaržojošus un medaini brūnus maizes klaipus, ceptus no mūsu pašu zemē izaudzētas labības, lauksaimniecības izstādē “Rāmavā” Rīgā piedāvāja Inta un Austris Ekerti no z. s. “Itreke” Straupes pusē. Viņi ar mājražošanu sāka nodarboties laikā, ko Latvijā mēdz dēvēt par krīzes gadiem.

Visu nepaspēt
Ne tikai Austra cepto maizi — saldskābo, augļu, sēklu, rupjo — piedāvā “Itreke”. Šajā stendā var nopirkt arī Intas garšīgos pīrāgus, kūkas un citus konditorejas izstrādājumus. Mazais dēlēns Jancis vecākiem līdzi arī “Rāmavas” izstādē. Tagad viņam jau gandrīz septiņi gadi. Kad Austris un Inta pievērsās mazajam biznesam, Jancim bija tikai pusgadiņš. “Puika jau zina un apguvis daudz, turklāt pirmajos gados mums vēl bija arī neliela saimniecība — ap 300 vistu, sivēnmātes. Kad dzima mazie rukši, arī puika līdzi uz kūti un turpat čuč zem sildlampas,” atceroties pasmaida Austris, bet Inta piebilst, ka vienā brīdī sapratuši — kaut kas jāizvēlas, jo visu paspēt nevar.
Tirgus bez pīrāgiem nav īsts!
Darboties sākuši savā mājas virtuvītē ar mazu četrriņķu krāsniņu, kurā arī cepeškrāsns. Pirmos divus gadus piedāvājumā bija konditorejas izstrādājumi, maizīti sāka cept vēlāk. “Laikā, kad izveidoja Straupes lauku labumu tirdziņu, vīrs strādāja par mehāniķi tepat izstāžu kompleksā “Rāmava”, bet es mājās auklēju mazuli. Kādā reizē kopā ar vīra vecākiem aizbraucām uz tirdziņu Straupē,” atceras Inta. “Staigājām, un nezinu, kā bija sagadījies, taču nebija neviena pīrāga. Vīratēvs noteica: kas tas par tirgu, kur nav pīrāgu? Savukārt vīramāte piebilda: Inta, tev tie izdodas tik garšīgi, brīva niša, sāc cept!” Līdz tam pīrāgu un kūku cepšana Intai bija vaļasprieks. Ciemos braucot, parasti ņēma līdzi pašas ceptu ciemkukuli, un viņas veikumu bija nogaršojuši un par gardu atzinuši gan ģimenes locekļi, gan radi un draugi. Pirmajā tirdziņā, kurā Inta piedalījās, viņa piedāvāja pašas cepto ābolmaizi, biezpienmaizi un pīrādziņus, tagad sortiments ir krietni plašāks.
Mīklu jauc labā omā
Pēc diviem gadiem Austris, kurš pēc profesijas ir mehāniķis, sācis apgūt beķera arodu. Kā gudra tautas paruna vēsta — darbs dara darītāju. “Aptuveni pusotra līdz divi gadi pagāja, kamēr no krāsns nāca ārā tāda maize, kādu vēlamies. Varētu teikt, ka, izveidojot ikvienu garšīgu un sev tīkamu maizes veidu, vispirms bija “defekts” un pēc tam izdevās efekts. Nav tik vienkārši izcept maizīti, neizdošanās iemesli var būt vairāki un dažādi. Kad izdevās laba maize, tad analizējām visu — kā un kādās proporcijās gatavota, katrs sīkums jāņem vērā,” stāsta Austris. “Mīcot maizi, sabeidzu rokas, tāpēc nopirkām mazu elektrisko mīklas mīcītāju, tā tilpums savukārt mazajai krāsnij bija par lielu, tāpēc nācās nopirkt lielāku krāsni. Tā mēs pamazām attīstījāmies un augām.”
“Sākot cept maizi, daudziem ir receptes, ko pārmanto no vecvecākiem, zināmi kādi knifiņi, bet mums nebija nekā,” teic Inta. “No kādas 1928. gadā izdotas grāmatas paņēmām pamata recepti. Bet ir dažādas nianses, ko šodien nav iespējams ievērot — toreiz paši audzēja un mala graudus. Piemēram, ja lietaina vasara, tad milti būs tādi un jāplaucē ar tādu ūdeni, ja sausa vasara, tad atkal citas īpatnības.”
Vienu gan maizes cepējs ievērojot — mīklu jauc, tikai esot labā omā, labām domām galvā, ja ir sagurums vai slikts garastāvoklis, tad labāk neko nedarīt.
Plānās garoziņas sarežģītā formula
Lai gan šobrīd atgriešanās pie visa vecā labā atkal ir modē, Ekerti maizi cep elektriskajā krāsnī, tādēļ garoziņa izdodas mīksta un plāna. Ar malku kurināmā maizes krāsnī tādu izcept ir sarežģīti. Arī īstenu meistaru, kurš mācētu uzbūvēt labu maizes krāsni, atrast nav vienkārši. Un tāda arī maksā ļoti dārgi — vairāk kā desmit tūkstošu eiro. “Lai gan cilvēki nereti saka — vajag cept ar malku kurināmā maizes krāsnī, tad tomēr pērkot grib plānu garoziņu,” secina saimniece. “Nedomāju, ka elektriskajā krāsnī ceptajai maizei būtu sliktāka garša. Visās lietās ejam līdzi laikam, toreiz citu iespēju nebija, tagad ir, un kādēļ tās neizmantot, ja rezultāts ir labs? Turklāt dabīgā procesā katru reizi var būt “pārsteigumi”, ir grūti garantēt iznākumu, bet mums tas ir svarīgi, jo šī nodarbe ir mūsu iztikas avots. Piemēram, mums šodien nav līdzi rupjmaizes tikai tāpēc, ka mīkla gluži vienkārši neuzrūga.”
Var ēst pat pēc pusgada
Sākotnēji produkciju pārdevuši Straupes lauku labumu tirdziņā, vēlāk Rīgā, braucot arī uz gadatirgiem Limbažos, Balvos un citviet. Straupes lauku labumu tirdziņā iepērkas ne tikai tuvējās apkaimes iedzīvotāji, turp brauc no Rīgas, Ādažiem, Limbažiem un citām tuvākām un tālākām vietām.
Darbības gados z. s. “Itreke” izveidojies pastāvīgo klientu loks, kuri vienmēr noprasa, kad un kur maizīti un konditorejas izstrādājumus atkal varēs nopirkt. “Straupē esam izlutinājuši savus pircējus — viņi pieraduši, ka no rīta tirgus dienās var nopirkt karstu maizi. Ja aizvedīsim vēsu, jau skatīsies “šķībi”,” pasmejas Austris. “No mājām līdz tirgum ir aptuveni četri kilometri, karstus kukuļus nevar vienu pie otra cieši līdzās salikt, tāpēc no krāsns laukā, katrā kastē pa vienam kukulim, “busā” iekšā, un uz tirgu prom.”
Ekertu maizīti iecienījusi arī aktrise Leonarda Ķestere, un viņa reiz netīšām veikusi eksperimentu: nopirkusi maizi īsi pirms Ziemassvētkiem, ietinusi lina drāniņā un nolikusi kārbiņā. Aptuveni pēc pusgada, izņemot maizīti, to varējis ēst. Inta teic, ka tik ilgstošu laika pārbaudi paši neesot mēģinājuši, bet, pareizi glabājot, maize nebojājas pat vairākus mēnešus.
Veidos tirdzniecības vietu
Šobrīd mājas virtuve atkal tikai pašu ēdiena gatavošanai, bet ceptuve ir ierīkota saimniecības ēkā. Ekerti spējuši iztikt bez kredītiem, galvenokārt laikam tāpēc, ka visu dara pamazām, pakāpeniski. Vēl daudz jāpaveic, saimniecības ēkai jāpabeidz fasādes remonts, apkārtni vajag labiekārtot. Ja būtu bijis vairāk naudas, varbūt viss notiktu straujāk un ātrāk. “Taču vismaz tagad varam naktīs mierīgi gulēt, un tas ir svarīgi,” uzsver Austris.
Domājot par turpmāko attīstību, ieklausoties klientu jautājumos un vēlmēs, no kurām visbiežāk izskan — kur jūsu produkciju var nopirkt ikdienā? —, nolemts veidot savu pastāvīgu tirdzniecības vietu. “Esam sākuši veidot nelielu veikaliņu. Tajā būs Straupes vietējo mājražotāju produkcija. Kaimiņos saimniecībā ražo labu rapšu eļļu, un visādu citādu izstrādājumu bioloģisko ražotāju mūsu apkaimē ir daudz,” teic Austris. “Straupes lauku labumu tirdziņš vietējiem liek sasparoties, domāt, darīt un piedāvāt labu, kvalitatīvu preci. Galvenais ir domāt vienu soli uz priekšu, nevis stāvēt uz vietas.”
“Latvijas dižķibele ļāva mums izaugt, liekot domāt, ko un kā darīt, kā dzīvot un nopelnīt,” saka abi uzņēmīgie straupieši. “Nevajag braukt projām, ir tik daudz, ko darīt tepat Latvijā, ir brīvas nišas! Mums netrūkst ideju, ir daudz iespēju, tikai nav laika un cilvēku.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Biznesu sāk dižķibeles laikā

Kategorijas