“Es savu loterijas biļeti nopirku”

2015. gada 30. aprīlis 00:01

257

Kad aicināju Raimondu uz interviju, mazliet māca šaubas, vai viņš spēs atlicināt laiku un, kas to lai zina, vai nebūs jāizjūt zvaigžņu slimības izpausmes. Viņam, Raimondam Zommeram, augsne tās attīstībai labu labā —
bieži nenākas sastapt cilvēku, kuram ir pat sava alus šķirne, arī internetā slavinošus rakstus un attēlus ar smaidīgo pavāru nesaskaitīt...

Vislaimīgākais vecums
Raimonds Zommers ir Rīgas restorāna “Kaļķu vārti” šefpavārs, konkursa “Latvijas gada pavārs” zelta medaļas divkārtējs ieguvējs, Pēterburgas konkursā “Baltijas kulinārijas zvaigzne” apbalvots ar sudraba un zelta medaļu, savukārt pagājušajā gadā kopā ar alus darītavas “Aldaris” galveno alus meistaru Valdi Čunku radījis arī jaunu gaišā alus šķirni “Zommer’s” — šī neparastā iespēja bija balva par uzvaru TV3 raidījuma “Mūsdienu Latvijas garša” trešajā sezonā. Arī nesen notikušajā LTV1 raidījumā “Ciemiņš virtuvē” viņš bija galvenais revidents slavenību ledusskapjos. Vēl jo vairāk — Raimonds piedalās dažādos jauno pavāru konkursos kā žūrijas priekšsēdētājs. Pērn augstāko pilotāžu pavārmākslā viņš demonstrēja arī Aizkraukles profesionālās vidusskolas pasākumā “Radošums pavāra profesijā”.
Kā īpašs notikums jāpiemin arī R. Zommera sarakstītā grāmata “Mūsdienu latviskā virtuve” (izdevniecība “White Book”), kas klajā nāca 2014. gada novembrī.
Neraugoties uz visu paveikto, Raimondam gozēšanās slavas pēļos nav aktuāla, un par sev svarīgām lietām viņš gatavs stāstīt bez liekas cimperlēšanās un uzpūtības.
Sarunā ar daudzpusīgo šefpavāru centos izprast ne tikai mūsdienu latviskās virtuves nianses, bet arī šālaika latvisko vīrieti, kurš pagājušajā nedēļā kļuva 33 gadus vecs. Psihologi apgalvo, ka tas esot cilvēka vislaimīgākais vecums. “Jā, es patiešām tāds esmu,” apgalvo Raimonds, “vakarā, gulēt ejot, man nav pārmetumu par padarīto, rītos ar prieku eju uz darbu.”
Vismaz būs paēdis
Raimonds savu karjeru ir veidojis atjaunotās brīvvalsts laikā. Skolas gaitas Kuldīgā viņš sāka tad, kad par gaišo komunisma nākotni vairs nerunāja, bet tā vietā tika skandēts sauklis: “Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā!” Augdams četru bērnu ģimenē, viņš redzēja, ka brīvība vien nedod laimes un drošības garantu nākotnē. Varbūt tāpēc pārāk ilgi nelauzīja galvu, par ko labāk kļūt — pavāru vai galdnieku. Rēķins bija gana vienkāršs — ja, strādādams par pavāru, pie lielas naudas arī netiks, vismaz vienmēr būs paēdis. Rados gan neviena šīs profesijas pārstāvja nebija, tāpēc jaunajam pavāram savs īstais ceļš bija jāatrod pašam. Turklāt skola — Kandavas Valsts lauksaimniecības tehnikums — bija tuvu mājām. Šķiet, aprēķins ir bijis pareizs, un savu izvēli Raimonds nav nožēlojis.
Tikai svešinieks
Pēc sarunas atskārtu, ka Raimonds ne reizi nelietoja vārdu “grūti”, it kā viņam viss pats no sevis iekritis klēpī. Spriežot pēc ieraksta “Pavāru kluba” mājaslapas profilā, pieredzēts gan laikam ir daudz kas: “Nekas dzīvē nenotiek uzreiz. Lai laimētu loterijā, vispirms ir jānopērk loterijas biļete. Lai kļūtu par labu pavāru, ir jāiet soli pa solītim. Lēni, lēnītiņām. Izprotot un saprotot katra vietu un pienākumus virtuvē. Sagriežoties, pārsālot, saplēšot un neizdarot. Mācoties, klausoties un augot. Esmu pateicīgs katram, kas man nav liedzis padomu, pamācījis, kritizējis, gāzis, cēlis un vēlis. Jo tikai tā es esmu kļuvis par to, kas esmu. Es savu loterijas biļeti esmu nopircis!”
Kad vaicāju, kas ir viņa veiksmes pamatā, R. Zommers bez garas prātošanas atbild: “Es piedzimu pareizajā laikā, pareizā vietā un satiku pareizos cilvēkus.” Kādu šis laiks ir iegrūdis bezdibenī, bet kādam iedevis spārnus. Raimonds pieder pie tiem otrajiem. Daudzi laimes zemi aizbraukuši meklēt svešumā, un Raimonds arī šos cilvēkus nenosoda: “Daudzos gadījumos tas ir attaisnojams, jo katram jau citāds stāsts un motivācija. Arī no manas ģimenes Latvijā palikusi tikai mamma un es... Tomēr neuzskatu, ka pārcelties pavisam uz dzīvi citā valstī ir prāta darbs. Vienalga, kādi tur būtu apstākļi, tu tik un tā būsi svešinieks.” Tiesa gan, šefpavārs nenoliedz, ka pieredzes un izziņas pilna piedāvājuma dēļ arī viņš varētu pamest Latviju... Bet tikai uz laiku.
Latvijā arī var
Kad Raimondam vaicāju, ko viņš pasniegtu ārzemju viesiem kā mūsdienu latvisko garšu, viņš mani pārsteidza, jo par tādiem ēdieniem es vēl nebiju dzirdējusi: mazsālīts zandarts ar siļķes saldējumu; kaņepju pavalgs un mazsālīti gurķīši; zemā temperatūrā gatavots piena teļa stilbs ar stobrkaula smadzenēm, topinambūru un timiāna mērci. Saldajā viņš gatavotu “Laimas” šokolādes cilindru ar pieneņu uzputeni, rabarberiem un zaķskābenēm. “Kur tad tik sarežģīti!” es brīnījos, bet viņš tik atsmej: “Lai jau redz, ka Latvija seko gastronomijas tendencēm un ka varam būt līdzvērtīgi gardēžu lielvalstīm!” Pētot vecās pavārgrāmatas, Raimonds atklājis, ka grūti pat noteikt, kas ir īsts latviešu ēdiens. Visu pirmsākums jau ir citās valstīs, tikai par rupjmaizes kārtojumu viņš nekur nav atradis nekādu ziņu. “Kulinārijā, tāpat kā citās mākslās, nevajag baidīties eksperimentēt un mēģināt vēl neizmēģināto,” ir pārliecināts šefpavārs.
Arī Raimonda grāmatā receptes varbūt kādam šķitīs ļoti neordināras, piemēram, ēdiens no strausa gaļas, bet Raimonds Zommers apliecina — visi produkti, kas izmantoti receptēs, ir ražoti Latvijā. Un tas tad arī veido Latvijas garšu.
Kas pašam ir vienmēr ledusskapī? Dažādi zaļumi, siers un rupjmaize.
Necieš čīkstēšanu
Latvija Raimondam asociējas ar izteiktiem četriem gadalaikiem. Ceļojot pa pasauli, viņš ir sapratis, ka šāda ekskluzīva iespēja izbaudīt dabu visās tās izpausmēs nemaz tik daudziem nav dota. Un vēl — Latvijā ir ļoti kvalitatīvi produkti. Viņš gan nedomājot tos, kurus pērkam lielveikalos, bet gan tos, kurus audzējam savā piemājas dārziņā vai nopērkam no zemniekiem. Kad Raimondam vaicāju, kāds, viņaprāt, ir pats latvietis, cerēto atbildi, ka latvieši ir čakli un strādīgi, gan nesaņēmu, jo patiesība bija skarbāka: “Skaudīgs. Latvietis neprot priecāties, ja otram ir labi. Protams, ne jau pilnīgi visi ir tādi, nevajag to uztvert nepārprotami.” Visvairāk latviešos Raimonds nevar ciest tieši čīkstēšanu: “Lai kaut ko panāktu, ir kaut kas jādara! Manuprāt, jauniešiem visvairāk mūsdienās trūkst mērķtiecības, taču arī te, protams, ir izņēmumi.” Lai gan Raimonda seju pārsvarā rotā smaids (tas gan neesot īpaši iestudēts, bet saņemts mantojumā no ģimenes), viņu var nokaitināt ar meliem un bezjēdzīgi veiktiem darbiem. “Pavāram jau ir ne tikai jāstrādā, bet arī jādomā ar galvu,” viņš pārliecinoši saka.
Pareizi jāsaplāno
Mums visiem diennaktī ir 24 stundas, taču paveikto darbu skaits mēdz krasi atšķirties. Kad jautāju Raimondam, kurš spēj savienot restorāna šefpavāra pienākumus, biedrības “Pavāru klubs” valdes locekļa atbildību ar žūrijas darbu gan Latvijā, gan ārvalstīs, ar raidījuma vadīšanu un daudzām citām aktivitātēm, viņš atbild pavisam vienkārši — viss pareizi jāsaplāno. Piemēram, kad ierakstīja raidījumus, filmēšana bija rītos, un, pateicoties labai darba komandai, nekas nenotika, ja viņš darbā ieradās kādu stundu vēlāk.
Tiesa, ne jau vienmēr Raimonds par sevi ir dzirdējis tikai slavas dziesmas. Viņš neiebilst pret pamatotu kritiku un spēj saglabāt vēsu prātu arī tad, ja kāds neglauda pa spalvai. Tādos brīžos viņš atceras vecāku teikto: “Ieklausies un izdari secinājumus!”
Sapnis — Jaunzēlande
“Vai tik daudz jaunībā sasniegušam nekļūs garlaicīga dzīve?” ar bažām jautāju smaidīgajam pavāram. Interesantāks taču ir kalnā kāpšanas process, nevis gozēšanās tā virsotnē, taču Raimonds negrasās apstāties pie sasniegtā un viņa galva ir pilna jaunu ideju — ar izcilību jau pabeigta Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola uzņēmējdarbības specialitātē, taču Raimonds ir apņēmības pilns turpināt izglītošanos un vēl padziļināti apgūt šo profesiju. Arī ēdienu radīšanas un gatavošanas process ir ļoti dinamisks, kur vienmēr iespējams atrast ko jaunu, tāpēc garlaicība nedraud. Un vēl — viņam ir vārdos neizskaidrojama vēlēšanās nokļūt Jaunzēlandē...
Bet meitenēm, kas kāro pēc Raimonda (kurš ārēji līdzinās kinozvaigznei Leonardo di Kaprio — to pamanījuši arī ārzemju kolēģi) sirds, varu pačukstēt — maltīti viņš gultā savai izredzētajai nepienes (jo jāēd esot virtuvē), un arī viņa mīlestību caur vēderu iekarot nevarēs, tomēr iepriecināt Raimondu nemaz neesot grūti — ar labu humoru un dāvaniņu, kas nāk no sirds. Bet maltīti gan viņš gatavos pats.

***
Vakar Raimondam bija vārdadiena. Spriežot pēc dzimšanas un vārda dienas — īsts pavasara cilvēks. Tāds man viņš arī šķita — saulains un pavasarīgu pārmaiņu alkstošs. Un pārliecināts, ka arī Latvijā var būt laimīgs. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Es savu loterijas biļeti nopirku”

Kategorijas